Nolaistā Padomju Savienība astoņdesmito gadu bildēs

Ņemot vērā, ka tuvojas 9.maijs un viens otrs vatņiks jau atkal steidz baurot, „Spasibo ģedu za pobedu”, slavējot aizgājušos PSRS laikus, ir pienācis laiks atgādināt to, kā tad izskatījās dzīve PSRS pa īstam. Tāpēc arī šoreiz uzmetīsim aci uz dažām interesantām īstām un patiesām fotogrāfijām, kas pauž kaut ko pretēju un to, kas varētu dikti nepatikt PSRS un Vatastānas adeptiem.

Neskatoties uz to, ka PSRS norieta laikā tautai uz rokām bija pietiekami daudz fotoaparātu, maz kurš fotografēja ainas no apkārtējās dzīves (sadzīvi, veikalus utml.), iespējams, tas bija tā, jo fotofilmiņas bija dārgas un vispār pats foto attīstīšana process bija ļoti darbietilpīgs tajos sūrajos laikos. Turklāt pa blatu iegūto 24 vai 36 kadru fotofilmiņu, kas bija deficīts, kā jau viss pārējais PSRS, neviens negribēja lieki tērēt, tāpēc vairāk tika fotografēti cilvēki, ne drūmā sadzīve.

Neskatoties uz to, paldies Dievam, bija profesionāli fotogrāfi, kuri ļoti daudz fotografēja apkārt pastāvošo situāciju, lai to iemūžinātu priekš mums, proti, nākamajām paaudzēm. Tieši šīs bildes tagad var vislabāk pastāstīt par parasto cilvēku reālo dzīvi PSRS.

Šoreiz apskatīsim dažas Tulas fotogrāfa Andreja Liženkova radītās fotogrāfijas. Andrejs galvenokārt fotografēja melnbaltajā žanrā, un viņš paspēja iemūžināt ļoti daudz ko no PSRS pēdējiem pastāvēšanas gadiem.

Vispirms aplūkosim šo Andreja radīto fotoattēlu. 1984.gada jaunā gada rīts. Bildes fonā skaidri redzam lielu izkārtni ar uzrakstu CK KPSS Politbirojs. Tajā laikā tas bija normāli, bet tagad to uzveram kā pilnīgu idiotismu, jo nav normāli bērniem jau no pašas bērnības skalot smadzenes ar kaut kādu komunistu ideoloģiju. Un kāda velna pēc, bērnu zīmējumu vietā pie sienas „karājas” kaut kādu politbiroja vecu vatņiku mūļi?

Komisija kara komisariātā. Tas ir 1988.gads, laiks, kad vēl PSRS centās okupēt Afganistānu, tur pilnā sparā notika karš. Skatoties uz šo Andreja bildi, var pilnīgi sajust to nervozo atmosfēru, kas valdīja komunistu kara komisariātos tajā laikā.

Centrālais laukums Tulā, 20.gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Te pat īsti nav ko komentēt – izcils rakurss un kompozīcija. „Brīvs” aiz restēm, ko apsargā modrs sargs!

Šī ir īpaši laba fotogrāfija. KPSS lēmumu izpildīsim”, bet visapkārt kaut kādas drupas un atkritumi.

Kolonija Aļeksinā, 1990.gads. Pie sienas avīze „Pravda” ar murgainu Ļeņina citātu, „Padomju vara ir ceļš uz sociālismu, ko ir atradušas strādnieku masas, tāpēc tas ir vienīgais īstais ceļš, un tāpēc neviens mūs nespēs uzvarēt”, nu kaut kā tā. Es gan teiktu, ka tā s@dirst ir tāpat kā pateikt apmēram šādi, „Alkoholisms ir ceļš uz nemirstību, ko atradušas strādnieku masas!” Vienkārši prātam neaptverami, kā tik liela valsts spēja dzīvot šādā absurdā gandrīz 80 gadus.

Tulas apgabals, apgabala slimnīca. Kas par iekārtojumu, viss nolaists. Galvenais, ka Ļeņins ir it visur!

Ātrās palīdzības slimnīca, Tula, 1985.gads. Palāta pārbāzta ar vecām dzelzs gultām, vecas līdz kliņķim nodzīvotas mēbeles, un nabaga necilā tumbočka pārklāta ar propagandas avīzi! Kur tad ir tā izdaudzinātā un izslavētā PSRS medicīna, šeit to nu galīgi nevar redzēt!

1988.gads, Tula, kolhozniece pensionāre. Lūk, laimīga un pārticīga dzīve Padomju Savienībā, par ko tik aizrautīgi runā Ehynars Graudiņš, Gapoņenko, Ždanoka un vēl vesels bars vatņiku postpadomju telpā! Man jau liekas, ka tur bija galējā nabadzība!

Lauku skolotāja pensionāre. Necils, šķībs un greizs namiņš, kurš knapi turas kopā, tam apkārt žoga imitācija. Izskatās, ka lauku skolotāja labprātīgi ir atteikusies no piecistabu dzīvokļa, kuru tai par velti gribēja piešķirt padomju vara, jo PSRS un Vatastānas adepti ļoti mīl atcerēties par tik dāsnām PSRS dāvanām, kuras tā arī nekad nesaņēma, ja nu vienīgi izņemot vienu otru čekista ģimeni, kura tika iemitināta uz Sibīriju aizsūtīto „fašistu un nacistu” mitekļos atbrīvotajās Baltijas valstīs!

Tulas apgabals, puika ar trīsriteni. Dažreiz laimīgā bērnība PSRS izskatījās šādi!

Tulas nomale, ciemats ar nosaukumu Bitoki, 1989.gads. Lūk, zemnīca gluži kā no kaut kādas filmas par karu, tajā acīmredzot dzīvo „laimīgs” proletariāts. Parasti PSRS un Vatastānas adepti, redzot šādu bildi, saka, „Ko jūs gribat, ir pagājuši tikai 40 gadi kopš Tēvijas kara?”

Karavīru kapsēta. Jauna puiša ģīmetne uz kapakmeņa bildes fonā. Izskatās, ka puisis ir kritis Afganistānā, vieglas smiltis.

Sieviešu alkoholisma piespiedu ārstniecības profilaktorijs, kur grādīgo dziru pārdzērušās centās pāraudzināt ar darbu. Laikā, kad PSRS lepni lielījās ar „jaunām uzvarām cīņā pret alkoholismu”, šādu profilaktoriju un atskurbtuvju skaits Padomju Savienībā tikai pieauga gadu no gada. Dzīve profilaktorijos ar neko neatšķīrās no dzīves darba nometnēs!

Rinda pēc maizes. „Strādnieku masas”, kā Ļeņins teiktu, stāv garās rindās pēc visparastākajām pirmās nepieciešamības precēm un pārtikas produktiem.

Lauku veikaliņš. Lūk, šeit varat novērtēt kāds bija preču klāsts PSRS norieta gados.

Tā kā beidziet man pūst miglu acīs par jauko dzīvi PSRS!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/491309.html

https://maxim-nm.livejournal.com/405535.html

One comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s