Man jau „patīk”, ka medijos, it sevišķi visādos blogos un sociālajos medijos, ik pa laikam uzrodas sieviešu tiesību „aizstāves” un „aizstāvji”, piemēram, Betija, kas runā un KPV LV topošā eiroparlamentāriete Beāta Jonīte, un vēl viens puisis ar lillā matiem. Viss jau būtu jauki, jo sievietes, tāpat kā vīriešus, ir jāmīl un jāciena, bet slikti ir tas, ka tie, kas par to bauro kā aizkautas cūkas, to izmanto savtīgos nolūkos, lai celtu popularitāti, it sevišķi, pirms vēlēšanām, kā rezultātā tiek izdomātas lietas, kas neeksistē, piemērā, simtiem un tūkstošiem ik gadu izvarotu, piekautu un pat nogalinātu sieviešu Latvijā, es te tā tikai mazliet ironizēju un hiperbolizēju! Prātiņ nāc mājās, kas par aprobežotību! Tikai atgādināšu tām pastulbajām aitām ar lillā vilnu, ka saskaņā ar pēdējo Pasaules Bankas pētījumu šai jomā tikai sešās pasaules valstīs vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un viena no šīm sešām pasaules valstīm ir Latvija. Latvija, tāpat kā Beļģija, Dānija, Francija, Luksemburga un Zviedrija, ir vienīgās valstis, kas Pasaules Bankas pētījumā ieguva maksimālo 100 punktu atzīmi.
Tāpēc, lai izrādītu cieņu tām sievietēm, kuras vistiešākajā mērā dabūja izjust, kā ir būt pa īstam bez tiesībām, sapņiem un perspektīvas uz skaistu dzīvi, dzīvojot „gaišajā” PSRS un vestu pie prāta Latvijas dullās feministes un čaļus, kuru pautu izmērs konkurē ar septembrī ievākta zirņa lielumu, es Kosķiks Vatnijs ar Feģu Blatno palīdzēsim nodot Maksima Miroviča pārdomas par dzimumu vienlīdzību PSRS, jo no šejienes faktiski viss ir sācies un turpinās vēl jo projām lielākajā daļā postpadomju telpā, izņemot, protams Baltijas valstis!
Tieši PSRS, komunistiem piesedzoties ar saukli „tiesības uz darbu”, sievietes ar varu tika spiestas strādāt mērkaķa darbu, fiziski smagu un grūtu, proti, veselībai ļoti kaitīgu. Turklāt padomju vara propagandēja, ka bez strādāšanas rūpnīcās, ogļu raktuvēs un dzelzs lietuvēs, sievietei vēl ir jārūpējas par mājas pavardu, jāaplaimo un jāaptekalē vīrs, lai viņš nebūtu piekusis, ja nu gadījumā rīt ir karš! Tāda dzīve sievietei tajos laikos bija normāla un dabīga parādība, un šāda tā tika kultivēta padomju filmās, grāmatās, principā visā vatņiku kultūrā. Ideāla tēma, par ko latviešu feministes varētu publiski parunāt, ne? Varbūt izdotos no Vatastānas izspiest kādu kompensāciju par pārestībām!
Lai kļūtu mazliet skaidrāks, par ko ir runa, kā parasti, uzmetīsim aci uz dažām fotogrāfijām no tā laika, kas pierāda, cik gan daudz nācās padomju sievietēm iznest uz saviem pleciem padomju laikos!
Tātad, kas notika pēc revolūcijas?
Sākumā mazs ieskats vēsturē, pēc tam secinājumi. Pēc 1917.gada revolūcijas, PSRS tika paziņots, ka tagad pilnīgi visiem iedzīvotāju slāņiem, neskatoties uz to statusu, dzimumu, ticību utml. tagad ir pilnīgi vienādas tiesības un pienākumi, principā, tika apstiprināta absolūta līdztiesība, bet vai tā bija PSRS, tas jau ir cits stāsts! Atgādināšu latviešu lillā feministēm, ka 1917.gadā PSRS izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru kopš tā izdošanas brīža padomju vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības! Kā reiz norādīja Aleksandra Kollontaja, viņa bija viena no PSRS ar marksismu pārņemtajām padumjajām feministēm, „Attiecības starp vīrieti un sievieti sabojāja privātīpašums, bet tagad viss būs brīnišķīgi!”
Daļa no jaunajiem likumiem uz pirmo skatienu bija visai progresīvi – likums par civillaulību atļāva sievai saglabāt meitas uzvārdu, tika atļauts veikt abortus un tika vienkāršots laulības šķiršanas process. Bet no otras puses, šie visi likumi un sieviešu tiesības neko daudz nelika iespringt padomju varai. Turklāt tagad katras sievietes pienākums bija smagi strādāt, ja nestrādāja, tad tika ierosināta krimināllieta! Nu, dārgās feministes, kā jums šādas tiesības?
Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados notika pavērsiens par labu šovinistiskajām cūkām, jo sievietēm jau atkal tika atņemtas pēdējās tiesības, kas vēl eksistēja divdesmitajos. Vispār tas ir interesants fenomens, jo trīsdesmitajos PSRS pārņēma visas pirmsrevolūcijas cariskās impērijas sliktākās iezīmes, kuras pat īsti nevarēja saprast un pieņemt „vecās paaudzes” boļševiki, tāpēc viņi visi tika represēti vai vienkārši nošauti, kā tādi suņi.
Sieviešu loma Staļina valdīšanas laikā
Staļina laikā attiecībā uz sievietēm, sistēma sāka pievilkt grožus. Piemēram, 1935.gadā tika pārtraukta kontracepcijas līdzekļu ražošana, 1936.gadā tika aizliegti aborti. Tai pašā 1936.gadā tika pieņemts likums, kas šķiršanās procesu padarīja atkal sarežģītu, turklāt tika aizliegtas civillaulības. 1943.gadā komunisti sāka bērnus „izglītot” skolās, sadalot tos atsevišķi puikās un meitenēs, tāpat kā cariskajā impērijā, jo no puikām vajadzēja izaudzināt „lielgabala gaļu”, bet no meitenēm – mātes dzemdētājas! Gandrīz kā lielā lopu fermā!
Sanāk, ka sievietes faktiski atkal sadzina aizgaldos, turklāt, skatoties no tiesību perspektīvas, viss kļuva vēl sliktāk, nekā tas bija pie cara. Tagad kļūšana par māti bija katras sievietes sociālistiskais pienākums, nevis izvēle, vēl bonusā viņām bija jārukā ar līku muguru kādā no PSRS rūpnīcām vai kantoriem. Visa tukšā muldēšana par „vienlīdzību” beidzās ar propagandas plakātiem un saukļiem. Augstākajā KPSS vadībā praktiski nebija nevienas sievietes, ko tagad nevarētu teikt par Latviju. Visa PSRS vadības nomenklatūra sastāvēja no vieniem veciem komunistu plātīzeriem un perdeļiem!
„Tiesības strādāt” bieži vien tika saprastas ar to, ka sievietes tagad var piedalīties fiziski smagu darbu veikšanā, ko kādreiz veica tikai veči, bet PSRS šis „fenomens” tika pasniegts kā kaut kāds „īpašs sociālisma sasniegums”. Paprasi tikai kādam, kur tieši ir tas sasniegums un kāda jēga no tā, saņemsi atbildi – „tā vajag” un viss!
Sieviešu loma PSRS atkušņa laikā
20.gadsimta sešdesmitajos, tā saucamajā destaļinizācijas periodā padomju sievietēm kļuva vieglāk dzīvot tikai mazliet. Kopš piecdesmito gadu vidus meitenes un puikas varēja atkal mācīties kopā, tika atļauti aborti, arī šķiršanās procedūru atviegloja 1965.gadā, bet 1967.gadā ieviesa tādu jēdzienu, kā alimenti, bet kopš 1968.gada sāka apmaksāt dzemdību atvaļinājumu, „ah, cik skaists laiks tas bija!” Kaut gan paša dekrēta atvaļinājuma vēl nebija līdz pašām PSRS beigām. Arī pēc dzemdībām, bērni tika atņemti mātēm un turēti kādu laiku atsevišķi, kur tie caurām dienām brēca bez mammām, kamēr muterītes tika dzītas strādāt!
Visu šo laiku PSRS turpināja propagandēt strādājošo māšu tēlu. Skatoties no padomju ideoloģijas skatupunkta, ideāla padomju sieviete bija mīloša māte, kura strādā, rūpējas par mājas pavardu, gatavo ēst, stāv rindās pēc pārtikas produktiem, rūpējas par vīru, risina mājsaimniecības jautājumus, nu karoče – kārtīga verdzene!
Un kas no tā ir sanācis?
Teiksim, nesanāca pilnīgi nekas labs, un to var labi redzēt kā sistēma izturējās pret sievietēm PSRS pēdējos pastāvēšanas gados, proti:
– Nekādas dzimumu līdztiesības „valstī” nebija. Tas, ka sievietei tika atļauts vicināties ar padomju kapli un lāpstu sociālisma būvlaukumos, nozīmēja to, ka sievietei bija tikai niecīgas piespiedu kārtas izvēles tiesības iet strādāt kantorī vai rakt ar lāpstu, bet ja nespēsi izvēlēties, sēdēsi kolonijā.
– Sievietei nebija nekādu tiesību ģimenē. Viņai bija atļauta vienīgi mājsaimnieces loma. Ja pirms revolūcijas sieviete tikai vien ar to drīkstēja nodarboties, tad PSRS laikā viņai vēl bija melnu muti jārukā sociālisma labā kādā rūpnīcā vai kolhozā. Turklāt sievietei vienai pašai bija jāatbild par visiem mājas darbiem, vecim ar tiem nodarboties nebija pieklājīgi.
– PSRS valsts politiku noteica veci perdeļi. Tikai retos gadījumos PSRS sievietes varēja piedalīties kaut kādu iekšēju, nesvarīgu jautājumu izskatīšanā un attiecīgu lēmumu pieņemšanā, piemēram, attiecībā uz kultūru. Un tas, ka tā bija politbiroja veco āžu politika, to varēja manīt it visur, visās dzīves jomās, sākot ar stulbās ideoloģijas bīdīšanu un beidzot ar to, ka „valstī” vienkārši nebija higiēnas preces!
– Plauka un zēla seksisms. Deklarējot līdztiesību, PSRS sievietes tika uzskatītas par kaut ko zemāku par vīrieti. Ja vajadzēja, sievieti varēja fiziski ietekmēt, proti, sist! Tas, starp citu, atkal ir atļauts Vatastānā. Tas saucās vest veceni pie prāta! Mēs taču visi atceramies sakāmvārdu, „Ja sit, tātad mīl!”, kas PSRS laikā un, arī tagad postpadomju telpā, bija visai populārs
Lūk, fotogrāfija, kura uzņemta Maskavā 1959.gadā, kurā redzams, kā Dior modeles, francūzietes pastaigājas kopā ar padomju sievietēm. Ja vari atrod sešas atšķirības, ja nevari, tad esi PSRS un Vatastānas adepts:
Apmēram tā gāja padomju varai ar sieviešu tiesībām. Kopumā veidojas visai bēdīga aina par tiem laikiem. Neskatoties uz visiem stāstiem par sieviešu līdztiesību, var skaidri redzēt, ka PSRS sievietes izskatījās sliktāk, gāja viņam daudz grūtāk un viņām bija mazāk tiesību, nekā attīstītajās rietumu valstīs. Protams, ka situācija atšķīrās katrā no PSRS republikām, bet jo tālāk uz austrumiem, jo vairāk vatņiku, jo vairāk vatņiku, jo vairāk briesmu lietu!
autors: Maksims Mirovičs
no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs
komentēja: Feģa Blatnijs
Avoti: