PSRS laikos varēja legāli zagt: daži turpina zagt vēl tagad!


Nāk 9.maijs, diena, kad vatņiki atkal pulcēsies, lai slavētu un godātu pašu un senču pastrādātos noziegumus, baurojot, ka takuju ģeržavu prasr@ļi un stāstot visiem, ka Savoks bija „valsts”, kurā dzīvoja tikai godīgi un kārtīgi pilsoņi, kas nekad nav ņēmuši svešu mantu, proti, nav zaguši, pat dzīvokļu durvis PSRS laikos cilvēki neslēdza ciet, bet durvju atslēgas parasti tika glabātas zem kājslauķiem! Par neslēgtajām durvīm šoreiz nerunāsim. Ir zināms, ka tāda lieta bija mazās pilsētelēs un ciematos, kur cilvēki viens otru ļoti labi pazina, tur praktiski svešo nebija, kā arī tur īpaši nebija ko zagt, ja nu vienīgi gultas veļu, kādu trauka gabalu un vecus hlamus.

Šoreiz vērsīšu Jūsu uzmanību uz pašu padomju cilvēku zagšanas tradīciju, kas, cik man zināms, sadzīves līmenī nemaz netika uzskatīta par īstu zagšanu. Protams, nozagt naudu vai dārglietas, skaitījās īsts noziegums par ko lika cietumā bez žēlastības, bet, piemēram, pārdevējam veikalā nošmaukties ar pārtikas svariem, vai pavāram kādā no sabiedriskās ēdināšanas iestādēm veikt šādas tādas izmaiņas ēdienkartē, lai kaut ko varētu aiznest uz mājām, tāpat atnest no rūpnīcas pāris gultņus, vai noliet saļaru autobāzē – tā skaitījās normāla un apsveicama lieta!

Kāpēc tas tā notika? Pirmkārt, no tā, ka visi bija pliki un nabagi pilnīgi visos sabiedrības slāņos. Otrkārt, PSRS hroniskais deficīts – nepietika ne pirmās nepieciešamības preču, ne pakalpojumu. Santehnikas starplikas vienmēr varēja dabūt pa blatu pie savējā atslēdznieka, kurš šo un to bija nospēris mistiskajā noliktavā, savukārt automašīnas rezerves daļas – pa baltu pie savējā automehāniķa, bet veikalos tādas dabūt nevarēja. Var teikt, ka šāda „zemā līmeņa korupcija” ir, vienkārši, nabadzīgu valstu pamatpazīme, turklāt pašas sabiedrības iekšienē tā netiek uzskatīta par kaut ko sliktu vai nosodāmu, jo cilvēki, vienkārši, cenšas izdzīvot kā māk un var.

Treškārt, PSRS cilvēki zaga, jo nebija privātīpašuma vistiešākajā šā vārda nozīmē un izpratnē! Frāze, „viss, ko redzi, pieder kolhozam, tātad nevienam” ļoti labi raksturo situāciju, kas valdīja PSRS, proti, ieraušana nāsī „neviena” malku vai „neviena” metāllūžņa gabalu bija visai normālā parādība PSRS, nevis zādzība.

Lūk, daži legālās zagšanas piemēri ir PSRS laikiem.

Zagšana padomju sabiedriskās ēdināšanas iestādēs

Laikam jau zagt padomju sabiedriskās ēdināšanas iestādēs bija visvienkāršāk, skatoties no tā, ka zaglēnu nebija tik viegli pieķert pie rokas. Piemēram, skābo krējumu pārdevēji, noliktavu pārziņi krāvēji un pārvadātāji mēdza šķaidīt ar kefīru, tas, kas palika pāri, tika naski ierauts nāsī. Savukārt kefīrs tikai šķaidīts ar pienu. Smieklīgākais ir tas, ka arī pašu pienu zaga. Lai piens nebojātos, tam tika pievienota dzeramā soda, turklāt norakstot daļu piena, kā „sabojājušos”, to varētu pēc tam nest uz mājām. Zupas tika vārītas bez gaļas ar tā sauktajiem „kombinētajiem taukiem”, lai radītu iespaidu, ka ēd gaļas buljonu, bet izsniedzot proletariātam zupas šķīvi, tanī tika iemest viens vienīgs gaļas gabaliņš. Cik zinu arī tagad Vatastānas puspamestajās valsts ēdnīcās kādā internātskolā un armijas barakās tiek vārītas bada zupiņas pēc šīs pašas padomju laiku receptes!

Čajeņš arī tika sperts īpašā veidā. Varbūt kāds no Jums vēl atceras, ka padumjajos laikos tēja padomju ēdnīcās tika vārīta lielos alumīnija katlos no lētās gruzīnu tējas. Attiecīgi katlos bija jāatrodas noteiktam daudzumam šīs te tējas, bet, protams, daļa no tās jau bija kaut kur nobērta maliņā, kā teikt, sev, bet tā vietā, katlos iebēra dedzināto cukuru krāsiņai, atstājot tos vārāmies visu nakti un mazas uguns. Beigās tika iegūta tumši brūna susla gandrīz bez tējas smaržas.

Zagšana padomju pārtikas produktu veikalos

Principā te viss tika zagts gandrīz tāpat kā ēdnīcās, bet bija dažas nianses. Teiksim tā, padomju gostos bija atrunātas pārtikas preču sažuvuma un nobiruma normas, proti, piemēram, bija aprēķināts cik tur dienas laikā izmainās salami desas svars, tai stāvot veikala plauktā. Savukārt proletariāts, kas strādāja pārtikas produktu tirdzniecības vietās vienmēr maksimāli ievēroja un izmantoja šīs normas. Citiem vārdiem, tas kas nesažuva, tika ierauts nāsī. Ļoti bieži vairāk vai mazāk kvalitatīvus pārtikas produktus (gaļu un desas) tirgoja „savējiem” „zem letes”, bet par mazliet augstāku cenu, attiecīgi pārmaksātā starpība nonāca tirgotāju kabatās.

Arī tirgos zaga uz velna paraušanu, izmantojot šādas tādas mahinācijas ar pārtikas svariem (magnēti un nomaskēti smagumi). Šī parādība bija ļoti izplatīta, tāpēc ar laiku tirgos tika ierīkoti kontroles pārtikas svari.

Zagšana padomju rūpniecības preču veikalos

Arī te viss notika līdzīgā manierē. Kvalitatīvās un deficīta preces tika tirgotas „zem letes” par lielāku cenu. Skatoties no tiesiskās puses uz visu šo, viss bija ļoti jauki, lūk prece, lūk čeks un nauda kasē. To, ka virspeļņu pārdevēja ielika sev kabatā, nebija iespējams ieraudzīt. Turklāt arī uz padomju tirdzniecības nozares rēķina parazitēja visādi revidenti un kontrolieri, kuri par nelielu, a dažreiz par lielu, kukuli pievēra acis uz notiekošo. Sanāk, ka korupcija padomju gados zēla, plauka un attīstījās, to mēs jūtam arī tagad, kad PSRS sen jau kā nav, bet vecie niķi ir palikuši. Turklāt tagad šie cilvēki, kas tajos laikos zogot un krāpjoties dzīvoja kā nieres pa taukiem, ļoti skumst pēc PSRS laikiem!

Zagšana padomju rūpnīcās un stroikās

Nu, šeit vispār viss bija pavisam vienkārši – spēra visu ko vien varēja, visu, kas nebija piesiets, slikti stāvēja, bija slikti pieskrūvēts vai daļēji nokritis vai izbiris no kādas lielākas taras. Citiem vārdiem sakot, to, kas bija labi pieskrūvēts, sākumā atskrūvēja un tikai tad nozaga. Instrumentu komplekti, vītņgrieži, stikls, cements, pat ķieģeļi – es domāju, ka vēl daudzi no Jums atceras piebāztus balkonus un garāžas ar šīm nospertajām lietām. Domā, ka Feģas vai Peķkas garāžā redzētie instrumenti un mantas ir nopirkti veikalā? Nē, mani draugi, kur tu PSRS atradīsi instrumentu veikalu!

Nesa laukā visu i pa durvīm, i pa logiem, ja vajadzēja, svieda pāri žogam. Internetā var atrast veselas instrukcijas, kā zem lietusmēteļa iznest laukā automašīnas kardānu, izmantojot īpašu atsvaru. Viss nozagtais tika pārdots vai iemanīts pret ko citu, kas arī bija nozagts, tai skaitā arī ar visu nozagto varēja norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, piemēram, samaksāt dakterim.

Zaga autovadītāji, traktoristi un taksisti

Šie proletārieši zaga benzīnu un saļaru (klasika, kas tiek godāta arī mūsdienās, ne velti visi smagie ir parīkoti ar GPSiem un kaudzi mērinstrumentu un online raidītājiem, lai priekšniecība varētu sekot līdzi asprātīgajiem un atjautīgajiem šoferīšiem). Zaga arī automašīnu detaļas un krāsu. Taksisti ļoti bieži zaga naudu, vienkārši neieslēdzot brauciena skaitītājus. Turklāt PSRS norieta gados taksisti nereti bija iesaistīti organizētajā noziedzībā, piemēram, „izpalīdzot” prostitūtām un nelegālā alkohola tirgoņiem Gorbačova sausā likuma darbības laikā.

Pagrīdes rūpniecība

PSRS pastāvēja vesela pagrīdes rūpniecība, kas nodarbojās ar zīmolu/firmu apģērbu viltošanu/ražošanu, tādejādi taisot pasakainu kapitālu. Piemēram, Montana zīmola džinsi PSRS maksāja ap 200 rubļiem, kas bija vairāk par vienu vidējo algu „valstī”. Savukārt pašdarinātie, proti, viltotie Montana džinsi maksāja jau 100 līdz 120 rubļi, tā bija liela nauda priekš tiem laikiem.

Visas šīs drēbes bieži vien pašuja no nozagtām vai norakstītām vai neuzskaitītām izejvielām. Visā šajā koruptīvajā ķēdē bija iejaukti augsti stāvoši tā laika elites/partijas un lielo rūpniecības kombinātu cilvēki, kas mūsdienās, visticamāk, ir kļuvuši par oligarhiem. Laiku pa laikam viena otra zagšanas shēma tika atklāta un iznīcināta, par dažām lietām pat tika rakstīts padomju presē, bet tās bija tikai kaķa asaras.

Epilogs

Kopumā, kā redzat, „godīgie padomju pilsoņi” nemaz nebija tik godīgi, PSRS ikdienā zaga gandrīz visi, visos sabiedrības slāņos, tā bija tāda sistēma, kas savā ziņā ļāva pastāvēt sarkanajam monstram. Vai par to mēs varam vainot padomju pilsoņus? Jā un nē – vēl jo vairāk zinot, ka pati padomju sistēma bija radījusi totālu nabadzību un deficītu „valstī”, liekot cilvēkiem kaut kā izdzīvot un kruķīties.

P.S. paldies, ka zagāt un tādejādi palīdzējāt PSRS ātrāk sabrukt!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/491592.html

One comment

  1. Pēc armijas pastrādāju brīdi 42.armijas rūpnīcā uz Kalnciema ielas. Lūk tur bija zagšana! (loģiski – autoremonta rūpnīciņa bija) – krāsas, autodetaļas, stikli, benzīns……. Kaut ko tādu ne pirms ne pēc neatceros redzējis.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s