Laiks runāt par pagātni. 1. daļa

Izrunāt svarīgus notikumus dzimtas, ģimenes pagātnē, nozīmē sakārtot savu prātu, apziņai izveidot sava veida harmoniju ar aizmirsto, apspiesto cilvēka mūža vai senāku pirmsteču pagātnē. Lai arī cik sarežģīta vai sāpīga tā nebūtu – agrāk vai vēlāk par to ir jāsāk runāt. Runāšana un izprašana, bieži arī attiecību izlīgums un piedošana atraisa psihiskos labirintus, kuros cilvēks pats klūp, meklējot cēloņus tur, kur viņu nav, bet ignorējot to, ka pagātni nevar aizstāt ar tukšumu vai fantāzijām. Ja tā rīkojas,tad rodas nepārtraukta disonanse bez risinājuma starp apmānīto apziņu un bezapziņu, kuru līdz pašām dzīlēm neapmānīsi. Psihoterapijā, pievēršoties saviem un savas dzimtas būtiskiem, arī traģiskiem notikumiem, izzinot tos, izrunājot, bieži arī izspēlējot, vai no malas novērojot kā citi tos izspēlē, analizējot, vārdos izsakot un emocijas izpaužot – cilvēka prātā notiek pārmaiņas, parasti liekas, ka dzīve pati sāk sakārtoties, rodas daudz atbildes uz iepriekš nezināmiem jautājumiem, mainās attieksme pret līdzcilvēkiem un apkārtni. Paliek vieglāk.

PSRS ļaunuma posms tiek aizsargāts un cenzēts joprojām, kaut gan nemitīgi vairāk vai mazāk ir cilvēki, kas par to grib runāt. Tagad, kad ir arī pieejama liela daļa čekas aģentu kartotēku, ir laiks runāt plašāk, lai izprastu, kas bija un sakārtot nācijas prātu. Varbūt ir laiks arī sākt runāt kartotēkā atrodamajiem cilvēkiem…Nevis locīties, taisnoties, tēlot neatkarīgās Latvijas upurus, moralizēt, bet stāstīt kā bija, atspoguļojot kā tika veidota sistēma, kas radīja cilvēkiem bailes. Būtībā PSRS glorifikācija faktiski ņem virsroku gan medijos gan komunikatīvajā vidē latviešu valodā – pateicoties selektīvas atmiņas sniegšanai par PSRS; neatkarīgas Latvijas dēmonizācijai, to salīdzinot ar nemitīgiem selektīviem veiksmes stāstiem no ārzemēm un filtrēti koncentrētiem neveiksmes stāstiem jeb “faktiem” no Latvijas…Tomēr ir vēl viens fakts, kāpēc latviešiem ir grūti runāt par PSRS – paralēli mediju un interneta troļļu piedāvājumiem koncentrēties uz to, cik “slikti ir latvieši un Latvija”, ir arī cilvēku “tabu” refleksi no PSRS laika, kas ietver šīs grūtības runāt gan par to, grūtības runāt par latviešu sasniegumiem, resursiem un savas valsts nozīmi.

Drīz būs pagājuši 30 gadi, kopš neatkarības iegūšanas no totalitārā režīma. Medijos bieži “eksperti” šajos gados ir aicinājuši aizmirst pagātni, argumentējot -“kamēr Igauņi progresē, latvieši raud”, “iestrēgšana pagātnē ir tikai latviešu mentalitātes sliktā pazīme”, “ir jāskatās uz priekšu, nevis pagātnē”u.tml. muļķības. Ir arī advancētāki “eksperti”, kuru atziņas pat netrūkst valsts medijos. Ir vēsturnieki, kas apgalvo, ka Latvijas vēsturē nav nekā īpaša, lai par to interesētos, bet ir vēl pārāki speciālisti, kas “pierāda”, ka vēsturē skatīties nevajag, jo ieraudzīsi, ka tavas latvieša saknes ir “sliktas”. Protams, ka tas netiek teikts tiešā veidā, bet “pierādīts” ar negatīvo faktu koncentrāciju – atsevišķi Ķibilda raidījumi ar liberālvēsturnieku rokrakstu, Satori.lv censoņu “pierādījumi”, ka bez baltvāciem mūsu kultūra nekas nebūtu u.tml..

Kā runāt par PSRS? Ar iejūtību un izpratni pret cilvēkiem, ar nosodījumu pret sistēmu, tās radītām sekām un nodevīgu rīcību

Īpaši ņemot vērā, ka tā ir jūtīga tēma, ir jāizslēdz kolektīva nosodīšana pēc jebkādām grupām. Jādara skaidrs, ka nosodīta tiek sistēma un skatīts tās posts, bet netiek kolektīvi nosodīti cilvēki, kas dzīvoja šajā sistēmā. Tiek nosodīta to cilvēku rīcība, kas bija nodevīga un izpatika sistēmai, bet atkal – ne kopumā, kas tur dzīvoja. Netiek aizmirsts par skolotāju, ārstu, u.c. līdzcilvēku labajiem darbiem, upurēšanos citu labā, cilvēciskajām attiecībām, kas pastāv visos laikos un iekārtās, arī totalitārajā. Kolektīvi nevar nosodīt arī cilvēkus pēc etniskās piederības, taču ir jārunā par latviešu un krievu valodas, etniskās hierarhijas lomu PSRS radītajā sistēmā, latviešu nacionālā pašlepnuma un apziņas noniecināšanu PSRS iekārtā, par sašķeltu divkopienu sabiedrību, krieviski imperiālā šovinisma būtisku pieaugumu un latviešu “pielīdēju” daļas un latviskā demonstratīvo noniecināšanu latviešu vidē pieaugumu LPSR. Runāt par notikumiem PSRS ir nepieciešams atklāti un ievērojot diplomātiju pret cilvēkiem. Ir jārunā arī par iekārtas plānveida ekonomikas stulbumu, armijā notiekošo, cilvēku tvarstīšanu piespiedu Černobiļas AES likvidēšanai, būtiskām noklusētām kļūdām un neveiksmēm PSRS medicīnā, arī par daudzām neiedomājamām lietām, kas joprojām tiek noklusētas vai ietītas pozitīvā ilūziju veidolā. Ir jārunā par varonīgu uzdrīkstēšanos pretoties iekārtai un gļēvi nodevīgām rīcībām, un, viltus radītajām neformālajām autoritātēm. Ir jāpateicas un jāuzsver cilvēkiem par mūsdienās paveikto, jāatspoguļo cilvēku sasniegtais, attālinoties no PSRS iedibinātajām “tradīcijām”. Jāuzsver arī cilvēciskais un daudzu nepakļaušanās PSRS ideoloģijai. Tajā pat laikā ir asi jānosoda informatīvās telpas PSRS glorifikācijas turpināšana un naida kurināšana “uz iekšu” – sabiedrības kolektīva noniecināšana, u.tml.. Pietiek arī medijiem melot, ka citas postpadomju republikas plaukst un zeļ, un to tautas ”lido kosmosā”, kamēr latvieši tikai Anglijā sēnes lasa. Pārsvarā “atveseļošanās” procesi un attīstība padomju republikās lielākoties notiek līdzīgi ar līdzīgām grūtībām un izaugsmes pārbaudījumiem. Cilvēkiem ir daudz, kas jāiemācās no jauna. Starp citu, Latvijas sabiedrība, pretēji mediju paustajam, ir progresējusi un attīstījusies jūtami straujāk, nekā vairums citas postpadomju sabiedrības cilvēki.

Kas notiek, ja ignorē pagātni vai slavina varmāku?

Bieži smagā vardarbībā cietušu bērnu vecāki un aizbildņi, it kā vēlot labu bērniem – vardarbības upuriem, mēģina piespiest aizmirst traumatisku vardarbības faktu, pārstāj par to runāt, ignorē to, lai bērns aizmirstot to, neciestu. Tomēr cilvēka psihe jeb daba ir savādāk iekārtota – apspiežot atmiņu, nepārstrādātā trauksme, neadekvātā vainas projekcija un neatbildētie jautājumi tik un tā paliek. Laikam ejot, tie paliek bezapziņā, bet apziņā jau laužas ārā “kroplā” veidā, un, cilvēks vairs nesaprot, kas ar viņu notiek, meklē problēmas cēloni tur, kur tā nav. Bieži tieši nepārstrādātā/noklusētā traumatiskā pieredze noved pie garīga rakstura saslimšanām un sevis iznīcināšanas (pašnāvība, atkarīgu vielu lietošana). PSRS glorifikāciju Latvijas publiskajā telpā var pielīdzināt izvarotāja slavināšanai – “Jā, viņš izvaroja, nogalināja, sabojāja dzīvi, bet tas plombīrs, ko ražoja no atņemtajiem produktiem bija izcils! Un nebija jau nemaz tik traki – izglītība par brīvu un lēti komunālie”. Un kas notiek visu šo laiku latviešu galvās, ja par šo posmu nav izrunāts, bet tas tiek slavēts? Faktiski notiek līdzīgs process, kas liek slavēt varmāku par saldējuma nopirkšanu u.tml. labiem darbiem, ignorējot “sajāto” upuru psihi, nogalinātos dzimtā un mantiski atņemto. Nē, es negrasos uzspiest upura lomu latviešiem, par ko ņirgājas dažādu mediju pasniegtie“eksperti”, bet ir pienācis laiks straujākam “atveseļošanās” procesam. Ir pienācis tautai laiks izrunāties kā īstai lielai ģimenei!

Jānis Ķirsis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s