Rindas PSRS: garās izbadējušos proletāriešu astes kā padomju dzīves simbols

Tas nav noslēpums, ka cilvēku rinda pie da jebkura veikala, ēdnīcas, ārsta kabineta vai darbnīcas ir no ģeopolitiskās kartes pazudušās PSRS vizītkarte un simbols! Ar šo rakstu es tikai gribu atgādināt PSRS un Vatastānas adeptiem, cik „jauka” un „pārticīga dzīve” bija proletāriešiem, dzīvojot PSRS.

Droši vien rindas ir pastāvējušas vienmēr. Būtībā rindai būs pastāvēt tik ilgi, kamēr pastāvēs civilizācija. Visticamāk gan jau kāds spalvains alu cilvēks reiz stāvēja rindā pie ugunskura pēc cepta mamuta gaļas gabala tāpat kā pie ūdens avota, lai padzertos. Turklāt esot rindā, tika ievērot princips – kurš spēcīgāks, tas rindas priekšā, kurš vājāks – rindas pakaļā! Bet tikai PSRS rinda kļuva par īstu RINDU, kā nekā, par PSRS valsts simbolu uz visiem laikiem!

Kā jau teicu, PSRS marasms rindai piešķīra jaunu būtību. Tā kļuva par ļoti īpašu fenomenu ar saviem nerakstītiem likumiem, terminoloģiju un izpratni par to, kas ir slikts un kas ir labs.

Negribas jau ļauni ierēkt par padomju laika rindām, bet tomēr šad un tad derētu vienam otram vatņikam un Putina atbalstītajam par tām atgādināt, jo tā tas notika tajos drūmajos PSRS laikos, kurus Vatastānas mediji nepārtraukti cenšas glorificēt un romantizēt visu laiku. Rindas ir atstājušas zīmīgu iespaidu uz pašas cilvēka-rindā stāvētāja būtību, varu saderēt, ka šī lieta ir pat redzama mūsu DNS kodā.

Acīmredzot padomju rindā stāvēšanas kultūra sāka veidoties jau 20.gadsimta trīsdesmitajos, kad no vienas puses parādījās kaut kas, pēc kā varēja pastāvēt rindā, bet no otras – tas bija kaut kas, kas katastrofāli pietrūka.

1937.gadā vēsturnieks un pedagogs Filevskis rakstīja savā dienasgrāmatā, „Veikali grezni izgreznoti, rindas pēc apaviem un drēbēm vienkārši neaprakstāmas, tajās jāstāv nevis stundas, bet gan vairākas dienas. Arī pārtikas preču veikalos ir ļoti grūti iepirkties, jo ir par maz pārdevēju, bet rindas ir lielas, bet, lai nopirktu kilogramu kviešu, pie kases jāstāv piecpadsmit līdz trīsdesmit minūtes, savukārt lai izvēlētos produktus un kaut ko uzprasītu pārdevējam, par to i nemaz nesapņo.”

Rindās attīstījās sava valoda. Katrs, kas pievienojās rindai, jautāja, „Kurš pēdējais?” Kāds atbildēja, „Es!” Uz ko tika atkliegts atpakaļ, „Tad, es aiz jums!”, bet tikai pēc tam tika uzprasīts ar ironisku pieskaņu, „Ko tirgo/dod?” Savukārt jautājumā „ Ko tad šoreiz met ārā?” bija jau jaušams ļauns sarkasms. Arī frāze „Kurš pēdējais?” atsevišķos gadījumos varēja tikt uzskatīts par aizvainojošu, tāpēc tās vietā tika lietota cita frāze – „Kurš galējais?”

Tradīcijas nemirst! Šīs šablona frāzes bija iesakņojušās padomju cilvēku leksikonā uz veselām desmitgadēm.

Rindas PSRS bija garas un ilgtermiņa, kā teikt stratēģiska mēroga, bija arī taktiskās (vidēja termiņa) un operatīvās (īstermiņa) rindas.

Par stratēģiskajām uzskatīja rindas pēc dzīvokļiem un automašīnām. Šajās rindās cilvēki stāvēja gadiem, dažreiz pagāja pat vairāki desmiti gadu!

Par taktiskajām uzskatīja rindas pēc lielgabarīta sadzīves tehnikas un mēbelēm. Šeit varēja paiet vairākas dienas vai pat dažas nedēļas. Katram rindas dalībniekam tika piešķirts kārtas numurs, kuru bieži vien uzrakstīja ar tintes pildspalvu uz rokas. Tika veidoti saraksti un atrunāts laiks, kad pārskatīt rindas kārtību. Ja cilvēks attiecīgajā laikā neieradās, tad viņš zaudēja savu kārtas numuru, respektīvi, vietu rindā bez tiesībām tajā tikt atkal iekļautam.

Parasti stāvot šajās rindās pilnīgi sveši cilvēki kļuva tuvāki viens otram, zināmā mērā tie kļuva par tādiem kā „radiniekiem”. Sajūta, ka kāds no rindā esošajiem kuru katru brīdi sagaidīs kāroto lietu, satauvoja rindā stāvošos cilvēkus.

Šīs rindas parasti bija mierīgas un labvēlīgas, bet līdz brīdim, kad kāds svešais centās iespraukties monolītajā struktūrā, kā teikt bez rindas.

Rindas nervozitāte bija atkarīga no tā vai visiem pietiks vai nepietiks tā, pēc kā tie tik nepacietīgi stāv. Teiksim rinda pie Mauzoleja bija parasti pilnīgi mierīga, jo Ļeņina līķa pietika visiem.

Sarunas ar rindas kaimiņiem bija goda lieta. Piemēram, rindā pēc zābaciņiem varēja uzzināt kaut ko par pēdējiem modes kliedzieniem Parīzē. Savukārt rindā, kāda no poliklīnikām, proletariāts varēja uzzināt svarīgu informāciju par daž ne dažādām veselības kaitēm un kā tās apārstēt. Kaut gan šeit bija svarīgāk noskaidrot vai attiecīgajam ārstam pietiks vai nepietiks ar vienu šokolādīti, lai iegūtu tā labvēlību.

Rindas iedalījās arī pēc dzimuma principa. Bija sieviešu, vīriešu un kopīgās rindas. Pašas nepiekāpīgākās un agresīvākās rindas bija tās, kur stāvēja sievietes. Šeit ielīst bez rindas, neskatoties uz sieviešu it kā maigo dabu, nebija iespējams, drīzāk tas bija bīstami veselībai.

Savukārt vīru rindas, neskatoties uz to sūro ārišķību, nebija tik monolītas un vienotas. Bieži vien pietika ar nekaunību un nelielu skaitlisku pārsvaru, lai tiktu klāt pie letes bez rindas, atvirzot priekšā stāvošos ar spēku prom no letes, laipni norādot, „Jūs šeit nestāvējāt!”

Vīru rindu zvaigžņu stunda pienāca tad, kad KPSS un Gorbačovs izsludināja sauso likumu PSRS norieta gados, padarot alkoholu par deficīta preci.

Arī šajās rindās sievietēm izdevās ieviest haosu!

Lielajos universālveikalos arī bija ļoti labas rindas. Tās bija ļoti skaistas, jo tās aizvijās tālu prom, atdarinot infrastruktūras reljefu, lejā un augšā pa veikala kāpnēm, laukā pa durvīm, pa ielu prom! Dažiem avangarda māksliniekiem savos mākslas darbos ir izdevies atdarināt šo krāšņumu.

Īpaši skaistas bija rindas valsts universālveikalā, Maskavā. Tās kā tādas bezgalīgas čūskas vijās ārā no veikala pa koridoru un kāpņutelpu. Parasti cilvēki pieteicās trijās četrās rindās, pat nezinot ko dod.

Rindām PSRS laikos mēdza būt viena „aste”, dažreiz divas „astes” vai pat vairākas „astes”. Interesantas bija tās rindas ar divām astēm, kuras tuvāk letei kļuva par vienu sablīvētu cilvēku „stumbru”. Bez šaubām šeit gaisā bija jaušama zināma erotiska atmosfēra.

Vispār jau jāsaka, ka rindas tajā laikā bija visai jaudīgs komunikāciju instruments. Tajās cilvēki apmainījās ar informāciju, uzzināja jaunumus, iepazinās un nodibināja vajadzīgos sakarus.

Kaut arī man pašam nepatīk stāvēt rindās, tajās var saskatīt noteiktu estētisku skaistumu, pilsoniskās sabiedrības pirmsākumu!

autors: Leģionārs (leg10nar)

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://leg0ner.livejournal.com/1890609.html

https://skif-tag.livejournal.com

One comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s