PSRS meloja par notiekošo padomju koncentrācijas nometnēs

Šodien man ir vēlme pastāstīt kaut ko daudz šausmīgāku, proti, par komunistu propagandu, kas attiecās uz PSRS pašiem pirmsākumiem – laikā, kad Latvijā vēl valdīja latvieši, bet Krievijā auga komunisma sērga, ko vēlāk piedzīvojām un izbaudījām arī mēs. Redziet, 1929.gadā padomju kinoteātros tika rādīta dīvaina filma ar nosaukumu Solovki – it kā par dzīvi padomju darba audzināšanas lēģerī Solovkos (saīsināti – СЛОН, Соловецкий лагерь особого назначения), kur cilvēki gluži vai dzīvo kā sanatorijā, ja ne leiputrijā.

Kāpēc vispār tika uzņemta tāda filma? Viens no iemesliem varētu būt, lai „nomierinātu” to padomju sabiedrības daļu, kurā jau tika baumots par cilvēku spīdzināšanu un mocīšanu PSRS darba nometnēs. Cilvēkiem tika rādītas propagandas filmas, kuras beigās, kā tāds sūda gabals, uzpeldēja ideologs un iesaucās, „Lūk, redzat kā tur patiesībā viss notiek? Bet baumas par cilvēku nāvēm un spīdzināšanu izplata vienīgi un tikai mūsu varenās dzimtenes ienaidnieki!”

Kaut gan galvenais iemesls bija pavisam cits. Informācija par notiekošo padomju darba audzināšanas nometnēs, proti, par to, ka ieslodzītie tiek izmatoti kā vergi smagu bezjēdzīgu darbu veikšanai bija jau noplūdusi Rietumu virzienā, tur jau visiem bija skaidrs par spīdzināšanu, ņirgāšanos un cilvēku šaušanu padomju lēģeros, tāpēc PSRS ļoti nobijās, jo šī iemesla dēļ Rietumi varēja atteikties pirkt no komunistiem kokmateriālus, kurus, starp citu, veicot smagu darbu, ieguva šo pašu darba nometņu ieslodzītie. Tieši, lai sapūstu miglu acīs rietumvalstu sabiedrībai, tika arī uzņemta šī stulbā filma, vienlaikus izdodot brošūru ar nosaukumu „Palīgos politiskās izglītības darbiniekam: kā veidot sarunu par filmu Solovki un par jauna veida soda mēriem” – iedomājieties, pat tika izdota vesela instrukcija, kā palīdzēt izplatīt padomju melus.

Tātad šodien būs stāsts par to kā padomju pilsoņiem un Rietumiem tika melots par notiekošo padomju koncentrācijas nometnēs.

Sāksim ar to, kas tika stāstīts un rādīts attiecīgajā PSRS propagandas filmā Solovki.

Pati filma Solovki tika uzfilmēta, ievērojot visus klasiskos padomju propagandas kanonus. 1929.gadā visi propagandas materiālu filmēšanas paņēmieni bija jau labi pieslīpēti. Sākumā tiek izstāstīta mitoloģiskā vēsture un uzburta „pareizā” aina, kā būtu jāizskatās pasaulei. Cilvēkiem tiek paziņots, ka PSRS pilnā sparā notiek „sociālisma celtniecība”, pieaug valsts tautsaimniecība un darbaprieks arvien pieaug, bet valstī dzīvo atsevišķi tautas ienaidnieki, kuri traucē celt sociālismu, veicot dažādas diversijas, piemēram, dedzinot infrastruktūru, laižot no sliedēm nost vilcienus, izraisot sausumu labības laukos, bet lietu – tur kur to nevajag, kā arī fermās tie ārvalstu žurnālistiem rāda kaut kādus apdirsušos lopus paēdušu un labi nobarotu govju vietā.

Savukārt pati PSRS tiek rādīta kā ļoti humāna valsts, kura neiznīcina tautas ienaidniekus, bet cenšas tos pāraudzināt, liekot tiem strādāt – tāpēc viņi tiek nosūtīti it kā uz tādām kā sanatorijām, kur „grēkā” kritušajiem padomju sabiedrības locekļiem tiek dota iespēja izbaudīt darbaprieku nevairāk kā astoņas stundas dienā, pārējā laikā, ļaujot tiem nodarboties ar pašizaugsmi, ieturot „veselīgu” diētu!

Filmā tiek uzsvērts, ka padomju sanatorija (koncentrācijas nometne) ļoti atšķiras no „vecās cara katorgas”, jo padomju „sanatoriju iemītnieki” ir apģērbti kostīmos, tiem līdzi ir paņemtas daudzas personīgās lietas, tie katru dienu iziet medicīnisko apskati un tie katrs dzīvo savā atsevišķā istabā. Savukārt lēģeru administrācija pret nometņu iemītniekiem izturas kā miesīgi tēvi, kuri viņus mīl, kā savus bērnus un vēlas, lai tie atgriežas normālā sabiedrībā ar gaišu cerību uz sociālistisko nākotni.

Diena padomju lēģerī sākās ar rīta pārbaudi. Uz to visi ieslodzītie ierodas priecīgi, izjūtot prieku par gaidāmo darbaprieku un vispārīgo kolektivizāciju. Ieslodzītie ar katru lēģerī pavadīto dienu vairāk un vairāk pierod pie pieraduma strādāt katru dienu, uzlabojot savas profesionālas darba spējas. Visapkārt lēģerī darbojas ieslodzīto pašapkalpošanās uzņēmumi, notiek nepārtraukta būvniecība, visapkārt jūtams sabiedriskais labums. Visi lēģeru ieslodzītie ir apģērbti pēc pēdējās modes kliedziena:

Turklāt filmā tiek stāstīts, ka ieslodzītie saņem kaut kādas kvītis, kas ir tā kā vietējā nometnes nauda, par ko visu var nopirkt, ir atļauts arī saņemt naudu no radiniekiem, bet pusdienot var pēc paša vēlēšanās – vai nu ēdnīcā, vai mājās. Ne dzīve, bet vienkārši leiputrija. Nometnē notiek aktīvs kultūrizglītojošais darbs ar tās iemītniekiem, turklāt ir atļauta pašdarbība. Nometnē norit nepārtraukta cīņa pret analfabētismu un tiek izdota nometnes avīze „Solovki”.

Pie ieslodzītajiem pastāvīgi ierodas to radinieki, lai pārliecinātos, ka visi „briesmīgie stāsti” par nometni Solovki ir tikai un vienīgi pilnīgi meli. Patiesībā nometnes iemītnieki šeit rod kultūras pilnu un veselīgu dzīvi, piepildītu ar darbaprieku un nebeidzamu sabiedriskā labuma vairošanu. Turklāt bez lēģera administrācijas, nometnes iemītniekiem ir arī citi draugi, piemēram, valdības komisija, kura ik pa laikam atbrīvo ieslodzītos priekšlaicīgi, jo tā nespēj mierīgi noskatīties uz godīgo un to padomju cilvēku ciešanām, kas ir nonākuši līdz apskaidrībai caur darbu.

Filmas beigās ir redzams tvaikonis, ar kuru laimīgie un labojušies nometnes ieslodzītie orķestra mūzikas pavadījumā pamet Solovkus, lai saplūstu ar godīgo padomju darba ģimeni, kļūstot par noderīgiem sabiedrības locekļiem, kas pieraduši priecāties ik dienu par darbu.

Kas tad patiesībā notika nometnē Solovki?

Patiesībā Solovki koncentrācijas nometne bija viena no pirmajām un pašām briesmīgākajām šāda veida „sanatorijām” PSRS. Nometnes desmit gadu pastāvēšanas laikā tās šausmas uz savas ādas izbaudīja aptuveni 200 000 cilvēki. Lielākā daļa no tās ieslodzītajiem gāja bojā vai nu kļuva par invalīdiem. Tūkstošiem ieslodzīto tika vienkārši nošauti par vismazākajiem „pārkāpumiem” vai piekauti līdz nāvei, vai nomira no spīdzināšanām, vai vienkārši izdarīja pašnāvības, jo nevarēja vairs izturēt neizturamos dzīves apstākļus.

Daudzi „tautas nodevēji” tika nonāvēti kā mušas jau ceļa laikā uz Solovkiem. 1929.gadā ne mazāk kā 8000 cilvēki tika sasieti ar dzeloņdrātīm, mugura pie muguras, un pārmesti pāri pār kuģa bortu ledainajā jūras ūdenī. Priekš pārējiem ieslodzītajiem bija izstrādāta vesela izsmalcināta spīdzināšanas sistēma, kuras ietekmē cilvēki vienkārši mira, daļa mira no smagā bezjēdzīgā darba un spēku izsīkuma. Konvojs varēja likt ieslodzītajiem nest ūdeni ar saujām no viena āliņģa uz otru, ripināt milzīgus akmens bluķus no vienas vietas uz otru, savukārt ziemā tiem varēja likt pusplikiem skaitīt kaijas jūras krastā.

Acīmredzot dažādības labad, ieslodzītie tika spīdzināti arī mazliet savādāk. Piemēram, vasarā kailus nometnes ieslodzītos uz nakti piesēja pie kokiem, kas polārajos laikapstākļos nozīmēja mokpilnu un lēnu nāvi. Konvoja slengā šo pasākumu sauca par „izlikt ēsmu odam” (поставить на комара). Nepaklausīgos spieda sēdēt visu dienu uz šaurām latām vai nūjām, tos, kuri no tām novēlās, smagi piekāva, sperot ar kājām un sitot ar šauteņu laidēm. Nepaklausīgos Solovki ieslodzītos mēdza arī sodīt, tos iemetot tā sauktajos krikušņikos (крикушник), kas būtībā bija zemē izraktas dziļas bedres, kur cilvēki tika turēti vairākas dienas.

Cilvēki mira nometnē ne tikai no izšautajām lodēm un spīdzināšanas, tie gāja bojā, nespēdami izturēt nenormālās darba slodzes. Būtībā darbaprieka audzināšana nozīmēja to, ka dažu mēnešu laikā no cilvēka tika izspiests pilnīgi viss – dzīvība un saprāts, pārvēršot to par invalīdu vai līķi. Pēc tam tas tika veikli nomainīts ar citu upuri, kā teiktu nometnes medicīniskais personāls – ar citu cilvēka organismu. Katrs trešais nometnes iemītnieks principā jau atradās ar vienu kāju viņsaulē, viņi vienkārši lēnām un mokoši mira no gūtajām traumām, slimībām, spēku izsīkuma un tīfa epidēmijas.

Ar nometnē Solovki mirušo cilvēku līķiem neviens daudz neceremonējās – pirms iemest tos kopīgajā līķu bedrē, no tiem tika novilkts viss, kas bija daudzmaz „vērtīgs” un tika izsiti zobi ar zelta kronīšiem, ja tādi bija – tieši tāpat kā to darīja mazliet vēlāk arī Hitlera līdzskrējēji un pakalpiņi, nekādas atšķirības. Ziemā līķus vienkārši ieraka sniegā, bet vasarā – sagāza lielās bedrēs netālu no Solovku kremļa.

Vairums ieslodzīto pirms nāves paši sev izraka kapu!

Epiloga vietā

Viesiem PSRS un Vatastānas faniem un adeptiem, kuri ar nostalģiju turpina atcerēties gardāko saldējumu pasaulē un padomju laiku cīsiņu labo garšu, kas pagatavoti, ievērojot visus kompartijas izstrādātos gostus, es iesaku mazliet cītīgāk papētīt PSRS koncentrāciju nometņu vēsturi atklātajos avotos, ne velti Hitlera cilvēki devās uz PSRS pieredzes gūšanas nolūkā tieši par koncentrācijas nometņu veidošanu un uzturēšanu. Varbūt tad jūsu vates piebāztajās galvās kaut kas izmainīsies, jo šī cilvēku iznīcināšanas sistēma ne ar ko neatšķirās no Vācijas nacistu radītās nāves mašīnas, jo kā nekā pieredze tika gūta no sovjetiem. Cilvēku uzturēšanas apstākļi gan Solovki darba audzināšanas nometnē un vācu nacistu izveidotajā Aušvicas koncentrācijas nometnē bija pilnīgi identiski, cilvēki strādāja pa 12 stundām katru dienu, bez brīvdienām, saņemot aptuveni to pašu uzturdevu.

Un aizveriet muti, kad gribat teikt, „Nu, jā tad bija tādi laiki, neko darīt”. Šos noziegumus pastrādāja konkrētas personas ar konkrētiem vārdiem, tie kalpoja konkrētai politiskajai sistēmai, kura dirs@ sabiedrībai, acīs skatīdamās, skaistas pasaciņas par brīvo komunismu, bet aiz sevis atstāja tik līķu kalnus un miljoniem sāpinātu un izpostītu dvēseļu! Daļa šo noziedznieku ir vēl joprojām strap mums, turklāt nesodīti!

Tādi lūk, reiz tika vārīti sūdi ar PSRS svētību!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/496010.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s