Vatastānā bez izmaiņām: proletariāts turpina mitināties pussabrukušās barakās

Šoreiz paskatīsimies, kā padomju laikos patiesībā dzīvoja lielākā daļa padomju pilsoņu, kad vēl ģenerālisimuss Staļins valdīja pār strādniekiem un zaldātiem. Visbēdīgākais ir tas, ka proletariāta pēcteči vēl joprojām turpina dzīvot šajās noplukušajās alās. Protams, ka Vatastānas un PSRS fani un adepti, kā arī vatņiki un Vatastānas propagandas literatūras cienītāji, arī Brigmanis šad un tad, mīl stāstīt pasakas par to, kā Staļina laikā visi dzīvoja plašos un gaišos piecistabu dzīvokļos, kas turklāt visiem tika piešķirti par brīvu, atlika vien paprasīt. Viss ko atceros, no bērnības, dzīvoju es ar vecākiem un vēl trīs brāļiem vienistabas dzīvoklīti, avārijas mājā netālu no 1905.gada parka!

Patiesībā aina bija pavisam savādāka, jo labi dzīvokļi jaunceltnēs bija pieejami tikai nelielai daļai no PSRS vadības nomenklatūras, bet visiem pārējiem bija jādzīvo komunālajos dzīvokļos un koka barakās. Šādi proletariāts dzīvoja līdz pašiem sešdesmitajiem, kad sākās Hruščova valdīšanas ēra. Viņa laikā PSRS sāka būvēt lētās hruščovkas (kurās arī joprojām dzīvo cilvēki), tad arī parādījās koncepcija – „katrai ģimenei – savs dzīvoklis ar ērtībām!”

Barakās dzīvoja ne tikai parastie strādnieki, bieži vien šajās necilajās koka ēkās mitinājās arī kultūras cilvēki, skolotāji un zinātnieki pat līdz savai pēdējai stundiņai šai saulē. Respektīvi, tur dzīvoja visu sabiedrisko slāņu pārstāvji!

Tagad aplūkosim dažas fotogrāfijas, kurās skaidri redzams kādos apstākļos dzīvoja lielākā daļa padomju cilvēku Staļina laikā un turpina to darīt tikpat necilvēcīgos un antisanitāros apstākļos arī mūsdienās, jo Putina režīms ar neko daudz neatšķiras, un vispār tur nekas daudz nav mainījies, tikai sūdu ir kļuvis daudz vairāk.

No kurienes uzradās necilās dieva aizmirstās barakas viscaur PSRS teritorijā?

Šeit būtu svarīgi atgādināt, ka divdesmitā gadsimta divdesmitajos PSRS praktiski vēl eksistēja privātā ekonomika. Tajos gados valdības loma dzīvojamā fonda celtniecībā bija maznozīmīga. Valsts būvēja mājas tikai priekš partijas darboņiem, bet ar jaunu dzīvojamo ēku celtniecību nodarbojās paši iedzīvotāji, dibinot dzīvokļu kooperatīvus, utml. Interesanti ir tas, ka tas notika samērā veiksmīgi.

Pirmās koka barakas masveidā sāka parādīties trīsdesmito gadu sākumā, kad jaunā ekonomiskā politika tika atcelta un visā visumā tika pavisam iznīcinātas privātās iniciatīvas PSRS ekonomikā. Trīsdesmito gadu sākumā Staļina režīms uzsāka valsts industrializāciju (galvenokārt tas nozīmēja militāri industriālā kompleksa izveidi mežoņa ātrumā uz pakļauto tautu rēķina), turklāt pašā sākumā tas viss notika caur vienu vietu, proti, pilnīgi aplami un čerez žopu. Lai to panāktu pilsētās tika sadzīti tūkstošiem zemnieku, burtiski palielinot iedzīvotāju skaitu pilsētās pat par pusotru līdz divām reizēm. Turklāt industrializācijas programma pirmajās piecgadēs nemaz neparedzēja daudzmaz jēdzīgu dzīvojamo māju būvniecību priekš šiem nabagiem, tāpēc tos sāka izmitināt komunalkās un uz ātru roku uzslietās koka barakās. Bieži vien barakas mērkaķa ātrumā tika uzceltas turpat netālu no attiecīgās rūpnīcas, lai mazinātu transporta izdevumus.

Par to, ka sodrēji un pelni, dūmi un visādas citādas indes, kas nāca laukā pa rūpnīcu skursteņiem, pa taisno gāja iekšā pa baraku logu un durvju šķirbām, indējot tās iemītniekus, neviens daudz neuztraucās tajos laikos.

Kāda tad īsti bija procentuālā attiecība starp labiekārtotiem dzīvokļiem, komunalkām un barakām PSRS?

To, protams, noteica finansiālās iespējas katrā atsevišķā PSRS nostūrī, kā arī tas, vai tur vispār eksistēja dzīvojamo namu fonds, kas bija saglabājies kopš cara laikiem. Piemēram, Pēterburgā šādu baraku praktiski gandrīz nebija, jo bija daudz citu vecu namu ar dzīvokļiem, no kuriem tika izveidots milzums komunalku. Līdz pat 15 ģimeņu mitinājās 200 līdz 300 m2 lielos dzīvokļos. Savukārt jaunākās ģerevņās, kur uzradās jauni uzņēmumi un fabrikas, strādniekiem un darbiniekiem nācās dzīvot tikai un vienīgi koka barakās.

Arī Maskavā notika aktīva baraku celtniecība. Piemēram, visa Mikojana gaļas kombināta tuvākā apkārtne bija savulaik apbūvēta ar vienām vienīgām barakām, tās sāka vākt nost tikai sešdesmitajos, proti, vairākus gadus pēc Staļina nāves. Līdz sešdesmitajiem gadiem varenās kodolvaras galvaspilsētas iedzīvotāji joprojām vārīja kartupeļus uz malkas kurināmām pečkām un gāja „piesiet zirgu” pagalmā.

Kā tad izskatījās tipiska padomju baraka?

Kā likums ēkā bija tikai viena ieeja fasādes vidū. Retākos gadījumos, kad ēka bija garāka, varēja būt divas vai trīs ieejas, kas atradās vienādā, simetriskā attālumā viena no otras. Griesti ēkā varēja būt 2,5 līdz 3,5 m augstumā, bet visbiežāk to augstums bija 2,7 līdz 3 m.

Vairums baraku bija divstāvīgas, jo būvēt viena stāva koka būdas nebija ekonomiski izdevīgi (lieki tēriņi par pamatiem un „komunikācijām”), bet būvēt koka būdas augstākas par diviem stāviem, ņemot vērā tā laika tehnoloģijas, tas nebija pārāk droši. Pa labi un pa kreisi no galvenās ieejas atradās gari koridori, katrā stāvā bija kopīga virtuve (varēja būt arī divas), kurā atradās rinda ar parastām koka malkas plītīm ēdiena pagatavošanai (proletariāts tai laikā kurināja malku, ogles un kūdru). Turpat bija rinda ar izlietnēm ar auksto ūdeni, kā teikt, trauku mazgāšanai. Nekur citur mājā ūdens nebija! Bet kā ar higiēnu, tualeti… atliek vien spainis „viesistabā”, izlietne virtuvē (?) un pagalms, a ja kādam iemītniekam pļutka piemetās, kas un kā notika tad (?), afigeķ!!!

Nu, bet koridoros, protams, neskaitāmas durvis uz dzīvojamām istabām. Istabas bija nelielas, vidēji 12 līdz 15 m2, katrā istabā dzīvoja viena ģimene (sāk izskatīties pēc koncentrācijas nometnes). Visās istabās bija pa malkas plītij, pie kuras sildīties. Turklāt, dažas plītis tika kurinātas no istabas, bet dažas no koridora, bet ugunsdrošība tika atstāta dieva ziņā, bet, kā zināms, PSRS nebija dieva, tad spriežiet paši, kas un cik bieži dega tajos laikos! Savukārt karsto ūdeni varēja dabūt katlu mājā, kas attiecīgi pa viena tika uzcelta uz katru šādu te baraku grupu, proti, pa vienai katlu mājai uz rajončika.

Lūk, šādi izskatījās malkas plīts barakas virtuvē:

Kā jau teicu, tualetes barakās nebija, bija vienīgi lielas kopīgas diršambedres, pa vienai sausajai tualetei uz katru baraku rajonu. Vannasistabu arī, protams, nebija. Visi mazgājās pirtīs, kas varēja atrasties turpat netālu no barakām.

Jau tuvāk PSRS norietam, baraku iemītnieki paši saviem spēkiem sāka barakās ierīkot vannasistabas un tualetes, jo cerības tikt pie labākiem mitekļiem sen jau kā bija izgaisušas.

Baraku ārsienas, kā likums, bija no koka. Mitrākās un vējainākās vietās baraku fasādes varēja tikt apmestas ar apmetumu, tas pats tika darīts arī iekštelpās, proti, uz koka sienām tika uzsisti skaliņi vai niedres (armatūra), kas pēc tam tika apmestas ar cementa vai kaļķa javu. Lūk, šeit varam ļoti labi redzēt, kas atrodas zem nobirušā apmetuma, redzams viss celtniecības tehnoloģiskais process:

Savukārt reģionos, kur bija nosacīti labāk attīstīta industrija, barakas varēja tikt celtas no ķieģeļiem un šlakblokiem (šlaka/akmeņogļu izdedži no rūpnīcu krāsnīm). Šīs ēkas jau izskatījās mazliet labāk. Lūk, šāda ēka fotogrāfijā mazliet zemāk tekstā.

Turklāt, neskatoties uz šo ēku nosacīti pahazuhno izskatu, tās joprojām bija barakas. Kaut arī tas varēja būt uzceltas no ķieģeļiem, tur „dzīvoklis” bija kā vienistabas būris ar kopīgo virtuvi koridorā, kurā bija tikai aukstais ūdens. Vannasistabu šajās barakās nebija nemaz, bet tualete joprojām atradās sētā, vai krūmos, gluži tāpat kā kaut kur aizdirstajā Indijā vai Pakistānā!

Padomju barakas mūsdienās!

Ziniet, kas pats briesmīgākais ir šajā stāstā? Tas, ka šajos „namos”, drīzāk, jau koka šķūņos, joprojām dzīvo cilvēki. Interneta dzīlēs var atrast simtiem, ja ne tūkstošiem fotoreportāžu un video sižetu par dzīvi PSRS laika barakās mūsdienās. Faktiski cilvēki turpina dzīvot aizdirstos un pussabrukušos ūķos, kas pēc projekta bija paredzēti 20 līdz 30 gadu ekspluatācijai. Sanāk, ka šo ēku „derīguma termiņš” ir jau beidzies trīs un pat četras reizes, tur viss brūk un jūk, bet cilvēki turpina ciest, jo redz Sīrijai un Donbasam ir jāpalīdz, arī Venecuēlā ir sūdīgi, bet NATO tā vien gaida, kad varēs atņemt Vatastānai vienu otru baraku!

Vienā otrā barakā šādi izskatās virtuve:

Šādi izskatās dzīvojamā istaba. Cilvēki, protams, cenšas kā vien māk uzlabot dzīves apstākļus, bet ne vienmēr tas izdodas. Turklāt par kādu komfortu mēs varam runāt, ja tualete (vienkārša fekāliju bedre) atrodas pagalmā, bet vannas istabas nav nemaz.

Joprojām daudzās Vatastānas pilsētās ir daudz baraku, kurās mitinās cilvēki arī šodien, tās tiek pārdotas un pirktas. Kāpēc Vatastānā vēl joprojām šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuru senči cēla sociālismu, bendējot savas dzīves, nav iedots kas labāks – man nav zināms. Tā lūk!!!

Bet kā ir ar barakām Latvijā?

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/497916.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s