Ir atkal pienācis, laiks sabiedrībai atgādināt par PSRS pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, jo platiem soļiem tuvojas kārtējais 9.maijs, kad Vatastānas un PSRS fani ar adeptiem dosies okupācijas dienas manifestācijā ar nosaukumu „miroņu pulks”, lai dziedātu slavas dziesmas padomju okupantiem, marodieriem un izvarotājiem, kas paverdzināja pusi Eiropas uz pusgadsimtu, liekot tās tautām smagi vergot vispasaules sociālisma celtniecības vārdā, turklāt visa tā marasma sekas ir jūtamas vēl tagad.
Šoreiz atcerēsimies, kā PSRS ar tankiem ieradās Polijā atbrīvot baltkrievus un ukraiņus no rietumu ekspluatatoriem. Tieši pirms 80 gadiem, 1939.gada 17.septembrī PSRS, sekojot Hitlera Vācijas paraugam, proti, mirīgi uzbruka Polijai. Toreiz, 1939.gada 1.septembrī, maitas vācieši uzsāka militāru uzbrukumu Polijai no rietumu puses, bet pēc pāris nedēļām pret Poliju savu militāro spēku pavērsa PSRS no austrumu puses. Oficiālais PSRS iemesls iebrukumam Polijā toreiz bija it kā nepieciešamība aizsargāt „baltkrievus un ukraiņus” kas dzīvoja Polijas teritorijā, bet Polija bija pasludināta par neizdevušos valsti. Starp citu, viņi tagad arī Baltijas valstis par tādām uzskata!
Virkne pētnieku uzskata, ka šie briesmīgie notikumi Polijā, kas sākās 1939.gada 17.septembrī, viennozīmīgi uzskatāmi kā PSRS iesaistīšanās Otrajā pasaules karā agresora, proti, Hitlera pusē. Respektīvi Otrā pasaules kara sākumā Hitlers un Staļins bija sabiedrotie!!! Bet protams padomju un daži Vatastānas pētnieki uzskata, ka par šiem notikumiem ir jāspriež, kā par atsevišķu epizodi.
Tātad, šoreiz papētīsim garu un interesantu fotostāstu un dažu aculiecinieku, proti, vietējo iedzīvotāju, kas to visu pieredzēja, atmiņas par 1939.gada septembra notikumiem.
Viss sākās ar PSRS valdības notu, kura tika iesniegta Polijas vēstniekam Maskavā 1939.gada 17.septembra rītā. Zemāk varat iepazīties ar tās tekstu. Pievērsiet, lūdzu, uzmanību īpašajai sovjetu retorikai, ko esmu atstājis treknrakstā, jo tieši tā vieta notā, liekas, ļoti līdzīga tiem notikumiem un Vatastānas veiktajiem pasākumiem, kas noveda pie Krimas atbrīvošanas no, kā vatņiki mēdz teikt, „Kijevas huntas” un pievienošanas „pārlaimīgajai” Vatastānas Federācijai.
Turklāt vēsturē redzams, ka ļoti reti kāds no agresoriem uzskatīja savas militārās darbības pret kādu citu valsti par „agresiju”. Kā likums, visas viņu darbības vienmēr ir tikušas pasniegtas plašākai publikai kā kāda aizsardzība, vai ļaunuma novēršana un nepieļaušana, utml. Īsāk sakot, kārtējo reizi uzbruka citai valstij, lai iznīcinātu ļaunumu pašā perēklī.”
Polijas ārkārtējam un pilnvarotajam vēstniekam Gžibovska kgam
Polijas vēstniecība, Maskava
Vēstnieka kungs,
Polijas-Vācijas karš ir atklājis Polijas valsts iekšējo nepamatotību. Desmit kara operāciju dienās Polija ir zaudējusi visus savus rūpniecības rajonus un kultūras centrus. Varšava vairs nepastāv kā Polijas galvaspilsēta. Polijas valdība ir sairusi un neuzrāda dzīvības pazīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski ir beigusi pastāvēt. Tādējādi ir beiguši darboties līgumi, kas noslēgti starp PSRS un Poliju. Atstāta savā vaļā un palikusi bez vadības, Polija ir pārvērtusies par ērtu lauku dažādām nejaušībām un pārsteigumiem, kas var radīt draudus PSRS. Tāpēc, līdz šim bijusi neitrāla, padomju valdība vairs nevar neitrāli attiekties pret šiem faktiem.
Padomju valdība nevar arī vienaldzīgi attiekties pret to, ka ar mums vienotas tautības ukraiņi un baltkrievi, kas dzīvo Polijas teritorijā pamesti likteņa varā, paliktu neaizsargāti. Ņemot vērā tādus apstākļus, padomju valdība ir devusi rīkojumu Sarkanās Armijas Virspavēlniecībai pavēlēt karaspēkam pāriet robežu un pārņemt savā aizsardzībā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju dzīvības un īpašumu.
Vienlaikus padomju
valdība ir apņēmusies veikt visus pasākumus, lai izglābtu poļu tautu no kļūmīgā
kara, kurā to iegrūduši tās neapdomīgie vadītāji, un dotu tai iespēju sākt
dzīvot mierīgu dzīvi.
Pieņemiet, vēstnieka kungs, pilnīgas cieņas pret Jums apliecinājumus. PSRS Ārlietu
tautas komisārs
V.Molotovs
Faktiski uzreiz pēc notas iesniegšanas sākās strauja PSRS vatņiku karaspēka ievešana Polijas teritorijā. PSRS Polijā ienāca ar bruņumašīnu un tanku vienībām, ienāca arī kavalērija, kājnieki un artilērija. Lūk, attiecīgajā fotogrāfijā Jūs varat redzēt kā padomju vatnie kavalēristi pavada artilērijas vienību.
Šeit varam redzēt PSRS kājnieku vienības pierobežu rajonā. Lūdzu, pievērsiet uzmanību kaujinieku kaskām, tās ir СШ-36 ķiveres, kas tiek sauktas arī par halkingolkām. Šīs ķiveres bija plaši izplatītas padomju karaspēkā Otrā pasaules kara sākuma periodā, bet padomju propagandas filmās, kas tika uzņemtas pēc kara, tās praktiski nevar ieraudzīt, jo, laikam, tās bija pārāk līdzīgas nacistu štalhelmiem.
Padomju tanks БТ-5 Mirā, kas reiz bija Polijas ciemats, bet tagad tas atrodas Baltkrievijā.
Drīz pēc Polijas austrumu daļas pievienošanas PSRS, Brestā (tajā laikā to sauca par Brest-Ļitovsku) notika Vērmahta un Sarkanās armijas kopīga militārā parāde, tā notika 1939.gada 22.septembrī.
Parāde notika par godu demarkācijas un robežu līnijas izveidei starp PSRS un nacistisko Vāciju
Daudzi pētnieki šo pasākumu neuzskata par „kopīgu parādi”, bet gan par „svinīgu pasākumu”, kaut gan būtība no tā nemainās, sauc to kā gribi, tāpat ar to vatņiks pakaļu vairs neaizlāpīs!
Šeit redzamas nacistu un sovjetu pārrunas par jaunajām robežām, fotoattēls uzņemts Brestā 1939.gada septembrī.
Uz jaunās robežas:
Nacistu un sovjetu tankisti draudzīgi aprunājas:
Nacistu un sovjetu virsnieki:
Uzreiz pēc ierašanās okupētajā Polijas teritorijā, padomju vienības izvērsa aģitāciju un propagandu. Uz ielām tika uzstādīti šādi lūk, informatīvie stendi, kuros varēja izlasīt stāstus par Sarkanās armijas „labajiem darbiem” un skaisto dzīvi PSRS.
Jāatzīst, ka daudzi vietējie iedzīvotāji sākumā ar prieku sagaidīja sarkanarmiešus, bet vēlāk daudzi no viņiem mainīja savu viedokli par „viesiem no austrumiem”. Kā parasti, pēc okupācijas sākās vietējo iedzīvotāju „tīrīšanas” un izsūtīšana uz Sibīriju. Bija gadījumi, kad cilvēkus vienkārši šāva nost, jo tiem uz roku plaukstām nebija tulznu. Ja nav tulznu, tātad tu neesi strādnieks, bet gan „ekspluatators” – šāviens pakausī un beigta balle!
Lūk, ko stāstīja tā laika Miras ciemata iedzīvotāji par vatņiku karaspēku, kas ieradās nolādētajā 1939.gadā. Daži citāti no grāmatas ar nosaukumu „Мiр: гiсторыя мястэчка, што расказалi яго жыхары”,
„Kad zaldāti gāja – viņiem neviens neko nedeva, necienāja. Mēs viņiem jautājām, kā tur [PSRS] dzīvojas, vai viss viņiem ir? Zaldāti atbildēja, „O, pie mums ir labi! Mums tur ir viss!” Krievijā runāja, ka Polijā ir slikti dzīvot, bet patiesībā, te bija labi, cilvēkiem bija labas drēbes. Savukārt viņiem [krieviem] nebija nekā. Viņi ņēma [zaga] visu no žīdu veikaliem – pat miroņu čības.”
„Drīz pēc karaspēka ienākšanas, sākās „sociālistiskās pārmaiņas”. Ieviesa nodokļu sistēmu. Nodokļi bija lieli, daži nespēja tos samaksāt, bet tie, kas maksāja, palika bez nekā. Polijas valūta zaudēja vērtību dienas laikā. Mēs pārdevām govi, bet nākamajā dienā par iegūto naudu varējām nopirkt tikai 2-3 metrus garu auduma gabalu un kurpītes. Privātās tirdzniecības likvidēšana noveda pie deficīta visās preču grupās. Kad ieradās padomju karaspēks, sākumā visi priecājās, bet, kad naktīs nācās stāvēt rindā pēc maizes, mēs sapratām, ka viss ir slikti.”
„Mēs nezinājām kā dzīvo ļaudis Krievijā. Kad ieradās sovjeti – tad mēs arī uzzinājām. Mēs bijām priecīgi redzēt šeit sovjetus. Bet, kad padzīvojām pēc viņu paražām, mēs bijām šausmās. Sākās cilvēku izsūtīšanas. Cilvēkam vienkārši kaut ko „piešuva” un izsūtīja. Vīriešus lika cietumos, atstājot ģimenes vienas bez apgādniekiem. Visus, kurus izveda, nekad neatgriezās!”
autors: Maksims Mirovičs
no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs
komentēja: Feģa Blatnijs
Avoti: