Tā kā straujiem soļiem tuvojas PSRS un Vatastānas adeptu vissvētākais notikums – 9.maija sabantujs, ir vērts mazliet atkārtot, kas tad īsti ir tie, kas dosies šajā ikgadējā svētceļojumā uz tuvāko „uzvara monumentu” vai „sarkano brāļu kapu bedri”, vai pie nezināmā kareivja, kas pie mūžīgās uguns apglabāts, lai ieplēstu pa 100 gramiem frontovih vairākas reizes un uzkožot kādu brētliņu vai lētas siļķes gabalu. Tātad šoreiz mēģināšu, iejusties antropologa lomā, lai pastāstītu jums, kādi tad ir PSRS un Vatastānas adeptu galvenie tipāži, kurus mēs varam sastapt savvaļā.
Man liekas, ka pavisam kopā mēs varētu izšķirt piecus tipāžus – „vatņiku izdienā”, „vatņiku psihopātu”, „vatņiku zinātnieku”, „vatņiku postmodernistu” un „vatņiku profesionāli”. Turklāt šur tur mēs varam sastapt arī „vatņikus hibrīdus”, piemēram, esmu savas dzīves laikā sastapis ne mazums „vatņikus psihopātus” ar noslieci uz zinātni, kā arī „vatņikus izdienā”, kuri tūlīt nokārtos pēdējos normatīvus, lai kļūtu par „vatņikiem profesionāļiem”, bet interneta dzīlēs visvairāk esmu sastapis manis iepriekšminētos piecus vatņiku tipāžus.
1.Tips – „vatņiks izdienā”
Kā likums, šis PSRS slavētājs, parasti, ir kāds no vecākās paaudzes – kaut kur ap 60 un vairāk gadus vecs, gadās arī daži izņēmumi. „Vatņiks izdienā” ir humanoīds, kurš ir dienējis PSRS armijā (bieži vien kādā no garnizoniem), dienestu pabeidzis pakāpē, kas, vairums gadījumu, nav augstāka par pulkvedi. „Vatņiks izdienā” varēja arī dienēt padomju specdienestos, kuros parasti „bijušo darbinieku” nav. „Vatņiks izdienā” bieži vien dzīvo viens, saziņā ar kaimiņiem ir ļoti laipns un gādīgs, viņš bieži kļūst par kāpņutelpas vecāko, tāpēc uzņemas atbildību par kārtību mājā. Parasti, paši vecākie „vatņiki izdienā” mēdz izvest no pacietības policiju un komunālo pakalpojumu dienestus ar savām nebeidzamām sūdzībām, tādejādi provocējot kašķi ar pārējiem kaimiņiem.
„Vatņikam izdienā” PSRS un Vatastāna simpatizē ar „militāro spēku”, viņa ideālā valsts ir valsts, no kuras visi baidās. Nelielās, miermīlīgās un bagātās valstis, piemēram, Nīderlandi „vatņiks izdienā” ienīst no visas sirds, toties viņš bieži mēdz lepoties ar Ziemeļkoreju, sakot, ka „Lūk, malači ziemeļkorejieši… nedejo pēc jeņķu stabules.” Iebildumus par to, ka cilvēki Z-Korejā no bada ēd zāli, „vatņiks izdienā” parasti laiž gar ausīm, vai arī norāda, ka „Viss pareizi, jo vajag tikai mazliet paciesties!”
Ar tiem, kuriem nepatīk PSRS, „vatņiks izdienā” runā no augšas, uzreiz pārejot uz „tu”, liekot saprast, ka tikai viņam ir taisnība, proti, beidziet pļurināt un klausiet šeit! Viņa prāt PSRS bija varena valsts un punkts! Visā visumā parasti ikdienas saziņā ar apkārtējiem viņš nemēdz būt ļauns, bet pat ir piekāpīgs. Savukārt pēc 100 gramiem grādīgās dziras, tas parasti kūst no laimes, apskauj sarunu biedrus un stāsta par savu ikdienas dzīvi armijā, piemēram, par to kā, kad viņš vēl bija praporšiks, esot zadzis saļaru un dzelzs gultas, ko pēc tam veiksmīgi notirgojis proletariātam.
2.Tips – „vatņiks psihopāts”
„Vatņiks psihopāts” ir jaunākās līdz vidējas paaudzes PSRS glorificētājs – nu apmēram 45-50 gadu vecumā. Šim putnam parasti nav noteiktas profesijas. Viņa vētrainā jaunība pagāja pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā, viņš nekad nebija aizdomājies par izglītību, vienmēr buhāja un izklaidējās, ik pa laikam piestrādājot kur pagadās, bet iestājoties noteiktai „stabilitātei” Vatastānas ikdienas dzīvē pēc deviņdesmitajiem, „vatņiks psihopāts”, parasti, kļuva par taksistu, palīgstrādnieku, automašīnu mazgātāju, špaktelētāju vai vienkārši apsargu.
No visiem PSRS un Vatastānas adeptiem, „vatņiks psihopāts” ir visagresīvākais un viņa visas aizraušanās ir saistītas ar militāro sfēru, piemēram, viņam patīk nēsāt militārās formas, it sevišķi no padomju un otrā pasaules kara laika. Viņš cītīgi lasa literatūru par ieročiem un karadarbību, bieži vien šis tipāžs aizraujas ar plastmasas tanciņu līmēšanu un airsoftu, bet svētku dienās, viņš izrotā savu automobili ar kolorado ļentačkām un dažādiem saukļiem, piemēram, MOŽEM POVTORIĶ vai NA BERĻIN. Turklāt viņa paša ārējais izskats nemaz nav līdzīgs tam, kādam būtu jāizskatās kārtīgam zaldātam. Viņam parasti ir kārtīgs alus vēders un kupraina mugura, un, apģērbies, parasti, viņš ir lētas ķīniešu firmas sarkanā vai zilā sporta tērpā.
Ja „vatņikam izdienā” galvenie PSRS kari ir jau palikuši pagātnē, tad „vatņikam psihopātam” – tie vēl ir tikai priekšā, viņš paredz, ka tie notiks, jo savādāk nemaz nedrīkst būt. „Vatņika psihopāta” ienaidnieki ir „pindosi”, tā viņi mēdz nievājoši apzīmēt amerikāņus, kaut kādus grieķus, kas dzīvo Melnās jūras ziemeļu piekrastē, un arī nēģerus. „Vatņiki psihopāti” uzskata, ka „pindosi” (šoreiz domāti amerikāņi) ir tie, kas sagrāva PSRS un tagad vēl turpina duļķot ūdeņus. Tāpēc „vatņika psihopāta” goda lieta ir pastāvīgi gatavoties briestošajam karam ar Pindosiju, proti, ASV. Tāpēc viņš nodarbojas ar airsoftu, spēlē uz datora kontru un trenējas šaut no pneimatiskā ieroča pa tukšām alus bundžām, kā arī nepārtraukti paaugstina savu politisko sagatavotību, skalojot sev smadzenes ar grāmatām, kuru nosaukumi ir apmēram šādi – „Vakar Berlīne – rītdien Vašingtona!”, „Staļina piekūni virs ASV”, „Augšāmcelsim virsaiti un ieiesim Kapitolijā!”, utml.
Sākoties militārajam konfliktam Austrumukrainā, Vatastānas televizora propagandas pārraižu uzbudinātie „vatņiki psihopāti” masveidā papildināja to vatņiku rindas, kas uzsāka „sacelšanos” Donbasā. Protams, ka no turienes, lielākais vairums „varoņu” atgriezās kā invalīdi, vai neatgriezās nemaz, paliekot par fosfora mēslojumu vietējai florai.
3.Tips – „vatņiks zinātnieks”
PSRS laikā bieži vien zinātnieki sēdēja kādā no nevienam nevajadzīgajiem Ļeņina vārdā nosauktajiem zinātnes izpētes institūtiem un izlikās ķipa par laborantu laboratorijā, kas pētīja smago ūdeni eksperimentālā tipa kodolreaktoros, kamēr citi jaunāka vecuma topošie zinātnieki mācījās padomju tehniskajās universitātēs. PSRS sabrukums šai grupai liekēžu bija īsta katastrofa, jo viņi domāja, ka ir izcilslaveni zinātnieki, kuriem par izcilajiem nopelniem no PSRS bija obligāti jāsaņem dzīvoklis, mašīna un sieva ar lielu pakaļu un kastroļu komplektu, bet tas viss aizgāja gar degunu.
Pats interesantākais ir tas, ka mūsdienās šie paši „vatņiki zinātnieki” nodarbojas ar tieši to pašu, ko darīja PSRS laikos – mazgā kaut kādā laboratorijā kolbas un mēģenes, saņemot apmēram to pašu atalgojumu, bet no viņu niecīgajām dzīvēm pazuda sajūta, ka viņi dzīvo varenā ģeržavā, tāpat kā sapņi par valsts sagādātu dzīvokli. Ar šo apstākli „vatņiks zinātnieks” nav spējis un nekad nespēs sadzīvot!
Brīvajā laikā, kad nav jāsēž laboratorijā, „vatņiks zinātnieks” deldē savas bikšeles pie datora interneta forumos un blogos, cenšoties ilgi un cītīgi pierādīt, cik varena valsts bija PSRS. „Vatņiks zinātnieks” internetā bārsta skaitļus kā no pārbagātības raga, tikai šos datus viņš smeļas no pasaulē „pašas objektīvākās”, proti, padomju statistikas. „Vatņika zinātnieka” komentārus var viegli atpazīt, … tie ir apmērām šādi, „… a bet čuguna, cik čuguna PSRS spēja saražot!”, „ … a bet pēc saražoto tvaika lokomotīvju skaita, PSRS bija krietni apdzinusi ASV!”
„Vatņiks zinātnieks” visbiežāk dzīvo kopā ar saviem vecajiem vecākiem babušaķņikā (tipisks dzīvoklis, kurā mitinās veci pensionāri), viņš, parasti, staigā nonēsātos apavos bez šņorītēm, kājās tam buktētas bikses, kas uz pakaļas spīd (tās tiek nesētas i ziemā, i vasarā), bet mugurā – novalkās adīts pelēcīgi lillā džemperis, no kura lien laukā nenosakāmas krāsas krekla „iesālītā” apkaklīte. Uz „vatņika zinātnieka” rokas obligāti būs pulkstenis ar metāla siksniņu un, protams, ieplaisājušu stikliņu. To, ka pie visām bēdām, likstām un nabadzības ir vainīgs viņš pats, „vatņiks zinātnieks” nemaz negrib dzirdēt. Viņš vienmēr vaino visus pārējos, it sevišķi, „nolādētos demokrātus, kas iznīcināja tādu lielvaru, kā PSRS.”
(Spiež roku DTR seperātistu līderim nelaiķim Aleksandram Zaharčenko)
4.Tips – „vatņiks postmodernists”
„Vatņiks postmodernists” ir cilvēks, kuram īsti nav ne noteikts vecums, ne noteikta profesija, bet no sevis ir iedomājies, ka ir afigennākais intelektuālis. „Vatņiks postmodernists”, parasti, lasa ļoti daudz, bet ne jau kaut ko no klasikas vai izglītojošās literatūras, bet gan visādus sūdagabalus, piemēram, „kā vadīt cilvēkus”, „kā iedvest savas idejas citiem”, arī Vatastānas „zinātnieku pētījumus” par citplanētiešiem, sniega cilvēkiem un citiem „brīnumiem” iz plakanās zemes lauciņa. „Vatņika postmodernista” galvenā raksturiezīme ir pilnīga empātijas neesamība un pārliecība, ka visas attiecības starp cilvēkiem ir izveidotas tikai pamatojoties uz abpusēju izdevīgumu, blēdīšanos un manipulācijām.
No visiem PSRS un Vatastānas kvēlajiem faniem, „vatņiki postmodernisti” ir paši ciniskākie un pretīgāki tipiņi, tiem patīk strīdēties strīdēšanās pēc, un tie gūst baudu, ja izdodas pazemot sarunu biedru. Padomju ideoloģija „vatņikam postmodernistam” ir labs instruments, lai „apšaubītu” oponenta demokrātisko pārliecību un uzspiestu tam savu pilnīgi slimo ideoloģiju, piemēram, par visādām Kremļa mediju konspirāciju teorijām, ķirzakcilvēku civilizāciju zem zemes un Hitleru, kas joprojām dzīvo uz mēness, jo zeme taču ir plakana! Visvairāk „vatņikam postmodernistam” patīk apdirst un nodirst patiesās cilvēku jūtas un empātijas. „Vatņiks postmodernists” dzīvo tikai vienam mērķim, lai tikai pierādītu pasaulei, ka pār to valda nevis labais, bet gan ļaunais.
Atšķirībā no šaurpierainajiem „vatņikiem psihopātiem”, „vatņiki postmodernisti” nekad nedosies karot, jo ir pārāk gļēvi, viņi pārāk daudz sevi mīl, bet neskatoties uz to, viņi ļoti aktīvi pieslēdzas, lai apmierinātu Kremļa hibrīdkara intereses, nodrošinot „teorētisko un intelektuālo” propagandas daļu. Bieži vien mēs „vatņikus postmodernistus” varam redzēt Kremļa pseidozinātniskajos un daiļdiršanas propagandas raidījumos, uzstājamies kā ekspertus, kas visu zina par kaut vai zirnekļcilvēkiem un nāru civilizāciju Baltijas jūrā! Šie paši „vatņiki postmodernisti”, parasti, arī veido un uztur visas attiecīgās prokremliskās vietnes, NVO, kustības un biedrības, kā arī viņi raksta propagandas grāmatas.
No „vatņikiem postmodernistiem” bieži vien sanāk labi ideologi, propagandisti, specdienestu slepenās slepkavas, nelielu sektu līderi, kā arī putekļusūcēju tirgotāji, jo viņi spēj aizdirst ne tikai ēteru, bet arī cilvēku ausis.
5.Tips – „vatņiks profesionālis”
Atšķirībā no visiem iepriekšminētajiem vatņiku tipiem, kuriem mīlestība pret PSRS un Vatastānu nav tik izteikta, „vatņiks profesionālis” ir gatavs sev kāju ar paša zobiem nograuzt PSRS un Vatastānas vārdā! Visbiežāk tie ir jau padzīvojuši cilvēki (gan veči, gan vecenes), kuri jaunībā visticamāk bija komunistiskās jaunatnes vidējā līmeņa līderi, vai neveiksmīgi celtniecības brigāžu organizatori, vai švaki tūrisma instruktori, kuriem dzīvē nepaveicās pakāpties augstāk pa komunista karjeras kāpnēm.
„Vatņikam profesionālim” mājās ir pilns ar grāmatām par PSRS un padomju ideoloģiju, dafiga visādu attiecīgo nozīmīšu, jubilejas medaļu, vimpeļu, karodziņu un transparentu – tas viss ir ticis sakrāts ar lielu mīlestību visas dzīves garumā. Turklāt Ļeņina krūšutēls vecā nopulētā trauku skapī aiz stikla – tas ir obligāts katra „vatņika profesionāļa” mājas atribūts, tā būtībā ir viņa ikona! Gandrīz vienmēr „vatņiks profesionālis” ir ne tikai PSRS adepts, bet arī pārliecināts radikāli noskaņots staļinists, kurš ar Ģenerālisimusa portretu steidz piedalīties katrā komunistu mītiņā.
No „vatņikiem profesionāļiem” sanāk burvīgi viltus kara veterāni, kas apģērbti militāristu drānās, kas apkabinātas ar metāla bļambām, kas liecina par to, ka attiecīgais veterāns ir „jaunais profesionālis”, to, ka viņš ir pilnā pilnībā gatavs darbam un aizsardzībai, to, ka viņš ir ceļamkrāna operators, godpilnais ūdenslīdējs, CSKA fans, to, ka viņam ar izplūdes gāzēm viss ir OK, to, ka viņš ir pats labākais audējs un ir piedalījies kaut kādā dziesmu festivālā, kur jauniešiem ir dirsis par saviem kara laikā veiktajiem varoņdarbiem kaut kur Angolā.
„Vatņika profesionāļa” sapnis ir atgriez uz mūžiem zaudēto PSRS, nošaut visus, kas viņam nepiekrīt un atkal uzsāk pasaulē pašu labāko tanku T-34 ražošanu. Savukārt pats viņš sevi šajā murgainajā sapnī redz apmeklējam kara komisariātus un jauno naturālistu pulciņus, sniedzot lekcijas par to kā būtu jāmīl varenā roģina!
autors: Maksims Mirovičs
no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs
komentēja: Feģa Blatnijs
Avoti: