9. Maijs – “Izvarošanas svētki”

Šovakar stāvēju tramvaja pieturā, gaidot savu tramvaju mājup, un biju, maigi izsakoties, šokēts par visu vecumu krievu tautības līdzpilsoņiem ar puķu pušķiem, kas bija burtiski pārpildījuši tramvaja pieturu. Tipiski sestdienas vakarā tur būtu labi ja desmit dvēseles, bet te pēkšņi melnais simts sapucējušies ar oranži-melni svītrotām lentītēm pie krūtīm un puķēm rotājušies: bērni, sievietes, vīri un večuki.


Un tad man pieleca… 9. maijs! Berlīnes “atbrīvošanas” diena. Padomju Savienības uzvara Lielajā Tēvijas karā. Jebkura kara beigas neapšaubāmi ir pozitīvs notikums, bet, lūk, kas mani vienmēr ir satraucis… II pasaules karam sākoties (1941. g.) saprātīgajā vecumā (18+ gadu) bija tie, kuri dzimuši 1923. gadā un agrāk. Tātad šodien – 86 un vairāk gadus veci penšuki. Interesanti, ka uz pasākumu pie Uzvaras pieminekļa devās 100%-īgi jaunāki cilvēki. Daži sirmu galvu, bet acīmredzami ne īpaši vairāk par 70 gadiem, toties lielākā daļa 20-30 gadus veci. Respektīvi, cilvēki, kas nevienā acī nav skatījuši II pasaules kara notikumus.


Īpaši skumji ir vērot tās jaunās krievu ģimenes, kur vecākiem pašiem širmis aizgājis ciet un tas vēl tā, bet šie vēl ņem līdz savu jauno paaudzi, lai jau laicīgi kultivētu viņos mistisko “9. maija apziņu”.
Bet kas tad īsti notikās 9. maijā? Nu, neskaitot Padomju armijas iemaršēšanu Berlīnē? …Lūk, izrādās, 9. maijā sākās lielākā izvarošanas “akcija” cilvēces vēsturē, ko varonīgi veica tā pati Padomju armija.
Skolu vēstures programmās ne gluži ir iekļauts fakts, ka 1945. gadā Berlīnē no 2.7 milj. iedzīvotāju, 2 milj. bija sievietes. Un kāds tur brīnums – visi cīnities spējīgie vācu vīri bija nosūtīti uz fronti. Bailes no izvarošanas Berlīnes sieviešu vidū esot bijušas tik lielas, ka daudzas jau laicīgi devās pie saviem ārstiem, lai noskaidrotu efektīvākos pašnāvības līdzekļus. Kā vēlāk izrādījās – bailes bija pamatotas. Bija 15-gadīgas meitenes, kuras izvaroja pa 7 reizēm.


Interesanti, vai krievu sieviete ar savu pusaudzi-meitu un tulpju pušķi rokās justu patiesu lepnumu, skatoties 9. maija salūtu, ja apzinātos, ka viņas vectētiņš, visticamāk, kaut kad 1945. gada vasarā ir vairākkārt izvarojis kādu nepilngadīgu vācu meiteni viņas meitas vecumā?
Ļoti iespējams, maršals Žukovs bija patiesi cienījams vīrs, bet diez vai to pašu var attiecināt uz tā laika padomju zaldātiņiem…

_______________________

Viktors Igo savulaik sarakstīja romānu „Nožēlojamie” par cietumniekiem un to mēģinājumiem izlauzties brīvībā.

Mums Latvijā arī ir cietumnieki. Turklāt vismaz divējādi; Vieni iesprostoti padomju propagandistu radītas vēstures izpratnes būrī, otri – savas iztapības un baiļu no Krievijas velvētajos pagrabos. Ne vieni, ne otri nemēģina izlauzties no sava cietuma, vēl vairāk – ir dusmīgi, ja viņus kāds mēģina atbrīvot no ierastajām važām. Pavisam nožēlojami nožēlojamie…

Pirmos var saprast it labi – viņu propagandas miglas būris ir vienīgā ērtā eksistences vieta, jo daudz patīkamāk taču ir justies kā atbrīvotājam, nevis kā pamatnācijas nemīlētam okupācijas armijas dalībniekam. Daudz tīkamāk ir justies kā dižās Krievzemes aizstāvētam sūtnim tuvējās ārzemēs, nevis kā bezidentitātes krievvalodīgajam mikrorajonā, kuru Krievija izmanto kā līdzekli saviem mērķiem, un kuru Krievijas krievi visbiežāk pat neuzskata par savējo…

Ar otriem ir grūtāk. Tie ir plaši pazīstamie „pragmatiķi”, „reālpolitiķi”, tie ir „objektīvie” žurnālisti. Tie, kam ir simtiem atrunu, kādēļ, piemēram, 9.maija svinības jāuztver mierīgi, kādēļ nav nekā traģiska, ja Rīgas centrā skan padomju laika dziesmas un plīvo sarkanie karogi. Jābūt iecietīgiem, jānorobežojas, tā jau esot aizejošās paaudzes lieta. Apmēram tā tiek piesegtas pašu bailes un nevēlēšanās aizstāvēt latviešus pašu tēvzemē.

Un man rodas jautājums, kā man izturēties pret faktu, ka tiek slavināts režīms, kurš atņēma dzīvības tūkstošiem manu tautiešu, kas iznīcināja inteliģenci, kas sagrāva manu dzimtu? Kā izturēties, zinot, ka 9.maijā pulcēsies cilvēki, starp kuriem noteikti būs „varoņi”, kas pirms 64 gadiem 9.maijā laupīja un izvaroja Kurzemē…?

Man jau sen nav ilūziju par valdošajiem. Bet es ceru, ka pēc 13.janvāra arī valdošajiem ir zudusi viena otra ilūzija. Traciniet vien latviešus, traciniet! Jau vairāk kā 1800 cilvēku ir parakstījušies zem protesta vēstules pret 9.maiju portālā Nacionālisti.lv, zinu, ka Latvijā šādi domā desmitiem tūkstošu – tikai ne visi zina par šo akciju un ne visi vēlas atklāti paust savu pārliecību.

Var nerēķināties ar latviešu viedokli, bet tad nāksies rēķināties ar nerēķināšanās sekām. Jau drīz.

_________

Avots: interneta dzīles

2 comments

  1. Latvijā nebija un nav nekādas “uzvaras dienas”, jo Latvija nebija karastāvoklī ne ar vienu no iesaistītajiem. Latvijai pāri pārvēlās divi naidīgi režīmi un viens no tiem nespēj pārtraukt atzīmēt sev piedēvēto sabiedroto uzvaru uz Latvju zemes.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s