Lietuviešu eksperts: Vatastāna gatavojas karam

Mēdz teikt, ka iedzimtība un gēni esot stiprāki par audzināšanu. Šo patiesību var attiecināt uz individuāliem cilvēkiem, bet tikpat labi arī uz tautām. Trīs Baltijas valstis – Igaunija, Latvija, Lietuva.

Ar Igauniju mūs saista senā Livonijas vēsture un abām tautām kopīgā luteriskā baznīca. Un tomēr radinieki lietuvieši šķiet tuvāki, ne velti saka – brāļu tauta.

Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja padomju laiks, kad Baltijas tautu identitāte sakņojās ne tik daudz vēsturē un reliģijā, cik valodā.

Es atceros – kad Rīgā kļuva pavisam smagi, pat neizturami, kad latviešu valoda publiskajā telpā bija patvērusies vien atsevišķās izolētās saliņās, pietika iesēsties vilcienā un sešās stundās nonākt Kauņā. Iegriezties maiznīcā (“Duona”), pasūtīt tasi baltas kafijas (“kava su pienu”). Iziet uz ielas un apkārt dzirdēt tikai vienu valodu, kas skanēja “gandrīz kā mūsējā”.

Bet kā šodien dzīvo Lietuva? Mūsu kaimiņvalstī notiekošais vismaz man uzdod vairākus jautājumus.

Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda novērtējumu aizvadītajā 2018. gadā Lietuvas iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, pēc pirktspējas paritātes nedaudz pārsniedzis Igaunijas, Polijas un Latvijas rādītājus.

Tātad Lietuva, kas kādu laiku it kā vilkusies astē saviem kaimiņiem, kas pēdējā no Baltijas valstīm ieviesa eiro, patiesībā ir izvirzījusies līderos. Bet kāpēc turpinās cilvēku aizbraukšana? Iedzīvotāju skaita sarukšanas tempi Lietuvā patlaban ir vēl straujāki nekā Latvijā, aptuveni 1,6% gadā. Tāpat Lietuva ir viena no pasaules līderēm pašnāvību skaita ziņā.

Līdzīgi kā Latvija, arī Lietuva piedzīvo pret sevi vērstas informatīvas provokācijas – dezinformāciju, apmelojumus, viltus ziņas.

Piemēram, pagājušā gada martā parādījās viltus ziņa, ka Lietuvas aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis it kā esot atzinis Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Notikuši pat rafinēti kiberuzbrukumi – aizvadītā gada oktobrī portālā “Kas notiek Kauņā” tika “iešmugulēta” viltus ziņa, kurā apgalvots – NATO plānojot uzbrukumu Baltkrievijai. Īpaši “iemīļota” tēma ir Lietuvā dislocēto NATO spēku diskreditācija. 2017. gada pavasarī tika palaistas baumas, ka NATO bataljona komandieris Lietuvā, Vācijas pulkvežleitnants Kristofs Hūbers esot Krievijas aģents. 2018. gada izplatījās divas citas viltus ziņas.

Pirmā – ASV bruņumašīna it kā esot sabraukusi kādu zēnu, bet varas iestādes šo traģēdiju slēpjot. Otrā – Lietuvā izvietotie karavīri esot izvarojuši nepilngadīgu meiteni. Vēlāk noskaidrojās, ka abi gadījumi ir pilnīgi izdomājumi.

Vērojami centieni diskreditēt Lietuvai (patiesībā visai Baltijai) svarīgus saimnieciskus projektus – Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli un “Rail Baltica”. Tiek apgalvots, ka tie ir “bezjēdzīgi”, “saimnieciski neizdevīgi” un “politiski motivēti”.

Nav noslēpums, ka šī informācijas kara pretējā frontē atrodas Krievija, kas šādi cenšas ietekmēt politiskos, sabiedriskos un saimnieciskos procesus, pat kultūras un reliģijas jomas. Viens no svarīgākajiem šī gada politiskajiem notikumiem ES ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Saprotams, Krievija ir ieinteresēta sev labvēlīgos vēlēšanu rezultātos.

Mērķi ir vairāki – Krievijai adresētās kritikas mazināšana, sankciju atcelšana.

Izskan viedokļi, ka Kremlim esot svarīgi arī iedabūt Eiropas Parlamentā populistiskus, izteikti labējus vai kreisus politiķus.

Turklāt ne tik daudz lēmumu pieņemšanas dēļ (tam vajadzīgs vairākums), bet lai tie kalpotu kā rupors, kas izsaka Krievijai izdevīgus naratīvus jeb politiskos uzstādījumus, kurus jau tālāk var pavairot un pastiprināt uzticīgi mediji.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka Lietuvā šodien nav ietekmīgu partiju, kas atbalstītu radikālas labējas vai kreisas idejas. Bet kā ir patiesībā?

“Realitāte ir tāda, ka Krievija gatavojas īstam karam”

Marjus Laurinavičs
Foto: Juris Laurencs

Par to, kāda ir politisko viltus ziņu ietekme Lietuvas valsts prezidenta un Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā, es iztaujāju MARIUSU LAVRINAVIČU.

Viņš ir pazīstams Centrālās un Austrumu Eiropas politikas eksperts, patlaban strādā Viļņas Politiskas analīzes institūtā. Dzimis 1971. gadā Viļņā, studējis žurnālistiku un starptautiskās attiecības.

Nesenā intervijā Latvijas žurnālam “Ir” viens no kandidātiem nākamajam Latvijas Valsts prezidenta amatam Egils Levits uz jautājumu “Kas, jūsuprāt, šodien ir lielākie draudi Latvijas drošībai?” atbild: “Lielākie draudi Latvijas drošībai ir nevis militārā plāksnē, bet tieši hibrīdkara izpausmes – sabiedriskās domas manipulācija.” Vai jūs piekristu šai domai?

M. Laurinavičs: Tikai daļēji.

Diemžēl realitāte ir tāda, ka mūsu kaimiņvalsts Krievija gatavojas īstam karam. Uz to norāda vairākas pazīmes.

Pirmkārt, notiek strauja militāro izdevumu palielināšana un jaunu ieroču veidu izstrāde. Vērojama neproporcionāli liela bruņošanās, kas neatbilst ne ārējiem draudiem, ne valsts saimnieciskajām iespējām.

Otrkārt, pēdējos gados Krievijas bruņoto spēku mācības kļūst aizvien vērienīgākas, tajās tiek izspēlētas vienīgi uzbrukuma operācijas.

Treškārt, Krievijas sabiedrība tiek mērķtiecīgi gatavota karam. Par to liecina ziņas un propaganda valsts kontrolētajos masu medijos, atjaunotā jaunatnes militārā audzināšana, nemitīgi skandētā Otrā pasaules kara tēma.

Cilvēkiem tiek iepotēta ideja “Mēs varam to atkārtot!”. Protams, tas vēl nenozīmē, ka Krievija tiešām reiz uzsāks karu, taču pilnībā šādu iespējamību nedrīkst izslēgt. Kas attiecas uz šodienu, tad es piekrītu Levita kungam – cīņa notiek informatīvā kara frontēs.

Maija nogalē Latvijā un Lietuvā vēlēs Eiropas Parlamentu. Bet vēl pirms tam, 12. maijā, notiks Lietuvas prezidenta vēlēšanas.

Joprojām nerimst diskusijas par iespējamo Krievijas iespaidu uz pēdējām ASV prezidenta vēlēšanām. Par viltus ziņām sociālajos medijos, kas it kā esot sekmējušas Trampa uzvaru. Vai kaut kas līdzīgs patlaban notiek Lietuvā?

Pagaidām īpašas aktivitātes viltus ziņu jomā nav vērojamas. Bet mēs rīkojamies nepareizi, savu uzmanību fokusējot tikai uz viltus ziņu medīšanu un atmaskošanu.

Patiesībā spēle ir daudz sarežģītāka, smalkāka un nopietnāka.

Starp citu, tieši Latvijas piemērā visai uzskatāmi redzams, kā Krievija iespaido politiskos procesus Baltijas valstīs. Pietiek uzmest acis aizvadīto 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem.

Bet vēlēšanās Latvijā uzvarēja labēji centriska, rietumnieciski orientēta koalīcija!

Nav tik vienkārši. Kas ir lielākā Saeimas frakcija? “Saskaņa” ar 23 vietām. Partija, kas ja ne skatās, tad vismaz atskatās uz Maskavu. Tāpat Latvijas parlamentā iekļuva partija “KPV LV” ar 16 deputātu vietām un Zaļo un zemnieku savienība ar 11 deputātiem. Abās partijās liela ietekme ir cilvēkiem, kurus Latvijā dēvē par oligarhiem.

Šos cilvēkus ar Krieviju varbūt nesaista politika, bet saimnieciskās intereses gan. Kopā tās ir 50 balsis, puse no parlamenta! Vai tad tā nav ietekme – ja ne pašreizēja, tad potenciāla? Ir, un ļoti liela. Patiesībā Krievija šajās vēlēšanās sasniedza daudz ko no tā, ko bija plānojusi. Nav jau runa par to, lai Latvija mainītu savu ģeopolitisko orientāciju, lai izstātos no NATO un ES.

Tas, kas interesē dažas Kremlim tuvu stāvošas aprindas – lai Latvija pārvērstos par saimniecisko “pelēko zonu”, kur iespējamas šaubīgas ekonomiskas un finansiālas darbības, lai ar Latvijas palīdzību varētu ietekmēt procesus ES.

Ne jau velti Krievijā tiek meklēti un atrasti cilvēki, kuri nodrošina kontaktus ar dažiem Latvijas politiskās un saimnieciskās elites pārstāvjiem.

Piemēram?

Viens no uzvārdiem – Dmitrijs Mazepins, Krievijas miljardieris, koncerna “Uralhim” īpašnieks. Latvijā šim cilvēkam ir lielas saimnieciskas intereses.

Bet, lai saprastu šodienu, mums derētu atcerēties nedaudz senākus notikumus. Kaut vai tā sauktās “Rīdzenes” sarunas, kurās Inguna Sudraba pieminēta kā Maskavas atbalstīta premjera kandidāte. Kā redzam, procesi ir daudz dziļāki nekā tikai viltus ziņu fabricēšana Krievijas “troļļu fabrikās”.

Un tomēr neiztiek arī bez tām. Vai varat nosaukt kādu viltus ziņu piemēru Lietuvā?

Vēlreiz uzsveru – viltus ziņas ir tikai informācijas kara aisberga redzamā daļa. Mūsu nelabvēļi mēģina uztaustīt, uzpūst jebkuru problēmu un izmantot to savās interesēs.

Mērķis – sabiedrības šķelšana, pretnostatījumi, plaisas veidošana starp varu un sabiedrību, varas struktūru autoritātes graušana.

Iepotēt cilvēkos sajūtu, ka valsts ir vāja, neefektīva, korumpēta un netaisnīga, ka “viss ir slikti”.

Pagājušā gada rudenī kādā aizsargājamā valstij piederošā dabas teritorijā tika nocirsti vairāki koki. Tā bija nepieciešama un pamatota rīcība. Un tomēr izcēlās liels skandāls – kā tad tā, mežs katram lietuvietim svēta lieta!

Kas izrādījās interesanti – papētot tuvāk, izrādījās, ka šo kampaņu izvērsa cilvēki, kuri parasti iesaistās Krievijai izdevīgās politiskās informācijas kampaņās. Kad meža aizsardzības tēma pati no sevis izkūpēja gaisā, šī organizētā grupa pārsviedās uz citu aktuālu tēmu – bērnu tiesībām.

Par iemeslu tika izmantots gadījums Viļņā, kur kāda māte uz ielas iepļaukāja savu bērnu. Sacēlās skandāls, māti apsūdzēja vardarbībā, no ģimenes tika izņemti bērni. Atkal izraisījās plaša diskusija, kurā tika runāts par “juvenālo justīciju”, vecāku diskrimināciju, tradicionālajām vērtībām un cilvēka neaizsargātību valsts priekšā.

Mežs un bērni, divas jomas, kas it kā nav saistītas ne ar politiku, ne gaidāmajām vēlēšanām. Šajos piemēros redzam – ir spēki, kas mēģina manipulēt ar sabiedrībā sāpīgām tēmām. Ar domu – kas zina, varbūt no tā iznāks kas lielāks, varbūt ar laiku attīstīsies kāds nopietnāks konflikts.

Vai viņiem tas izdodas?

Par laimi, ne pārāk. Pirmkārt, lielākā daļa Lietuvas sabiedrības labi saprot, ap ko lieta grozās, un ir imūna pret šādu dezinformāciju.

Otrkārt, informatīvā kara frontē strādā īpašas valsts struktūras.

Treškārt – lielais brīvprātīgo skaits, kas vēro informācijas lauku, identificē viltus ziņas un atmasko tās. Pie mums šos cilvēkus dēvē par “interneta elfiem”. Izklausās gluži kā pasakā – elfi cīnās ar troļļiem. Diemžēl šī cīņa ir pat vairāk nekā reāla.

Dzirdēts viedoklis, ka Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti Baltijas valstīs Krievijai neesot interesanti. Iemesls – mazais deputātu skaits. Cita lieta lielās valstis – Vācija, Francija, Itālija, Spānija.

Nav taisnība!

Viņiem svarīgs katrs, kuru izdodas iefiltrēt Eiropas struktūrās. Savi cilvēki vajadzīgajā vietā un vajadzīgajā laikā, kas var darboties Krievijas interesēs.

Tā pat var nebūt politiskā ietekme, bet daudz prozaiskākas intereses – oligarhiem vajadzīgi kontakti, biznesa lobēšana.

Internetā ik pa brīdim redzamas savdabīgas vēsturiskas provokācijas. Piemēram, kartes, kurās Rietumukraina tiek zīmēta kā daļa no nākotnes Polijas.

Tāpat var novērot, kā ikdienišķs konflikts starp iereibušiem ukraiņu un poļu jauniešiem Ļvivas bārā tiek iztēlots bezmaz vai kā starpvalstu konflikts. Vai kaut kas līdzīgs vērojams arī Lietuvā?

Starp citu, Krievijas internetā nereti var lasīt apgalvojumus, ka lielākā ieguvēja no Otrā pasaules kara esot Lietuva, kas esot sagrābusi svešas zemes – poļu Viļņu un vācu Klaipēdu.

2005. gadā kādā konferencē Maskavā man bija saruna ar toreiz ietekmīgo polittehnologu Modestu Koļerovu. Tagad viņš ir informācijas aģentūras REGNUM galvenais redaktors. Medijs, kas “specializējas” bijušajās PSRS republikās.

Tad lūk, toreiz Koļerovs atklātības brīdī man atzinās – ja jūs domājat, ka Lietuvai atšķirībā no Latvijas un Igaunijas nav problēmas ar etniskajām minoritātēm, ar tā saucamajiem krievvalodīgajiem, tad maldāties. Tas ir tikai laika jautājums, kad jums parādīsies “poļu problēma”.

Un tiešām, pēc dažiem gadiem dažas etnisko poļu un krievvalodīgo Lietuvas pilsoņu politiskās organizācijas apvienojās. No deviņiem kandidātiem, kuri pieteica dalību Lietuvas prezidenta vēlēšanās, vislielāko labvēlību Maskavai demonstrē tieši Lietuvas poļu vēlētāju savienības priekšsēdētājs Voldemārs Tomaševskis.

Interesanti, ka, tiekoties ar vēlētājiem, viņš pārsvarā runā nevis poļu, bet gan jauktā lietuviešu un krievu valodā. Tas tiek darīts speciāli, jo daudzi Lietuvā dzīvojošie poļi slikti pārvalda dzimto valodu.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri apgalvo, ka Lietuva un Latvija ir “neizdevušās valstis”? Vietas, no kurām cilvēki burtiski bēg labākas dzīves meklējumos.

Bet vēl vairāk ir to, kuri apgalvo, ka mūsu valstis ir izcili attīstības piemēri. Ir grūti, pat neiespējami salīdzināt šodienas situāciju ar 1990. gadu, progress ir milzīgs. Mēs esam spējuši izrauties no padomju impērijas un izveidot modernas, demokrātiskas valstis. Taisnība, cilvēki turpina aizbraukt labākas dzīves meklējumos.

Bet Lietuva nav cietums, mēs nevaram aiztaisīt robežas vai atņemt cilvēkiem pases. Lietuvieši ir brīvas valsts brīvi pilsoņi, kuri izmanto savu brīvību. Paskatīsimies uz Īriju, kāda tā bija vēl 70. gadu sākumā.

Dzīves līmenis Īrijā tolaik būtiski atšķīrās no citām “vecās Eiropas” valstīm, cilvēki emigrēja, it īpaši uz Lielbritāniju un ASV. Tagad situācija ir pilnībā mainījusies. Iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, Īrijā ir augstāks nekā Lielbritānijā un ASV.

Cilvēki uz Īriju brauc, nevis to pamet. Apliecinājums tam ir daudzie tūkstoši latviešu un lietuviešu, kuri tur dzīvo un strādā. Esmu pārliecināts, tas pats notiks ar Lietuvu un Latviju.

Mēs atradīsim sevī spēkus izrāvienam, un cilvēki atgriezīsies. Starp citu, šis process jau lēnām ir sācies.

Kas šodien visvairāk uztrauc “vidējo lietuvieti”?

Vispirms jau ekonomiskās problēmas. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka daļa cilvēku “jūtas neaizsargāti”, ka viņus nomāc “bailes par nākotni”. Tātad nedrošības sajūta.

Viena no Krievijas propagandas tēzēm, kas efektīvi strādā Centrālajā un Rietumu Eiropā – ka ES “tūlīt sairs”, kā tā “sabruks zem bēgļu smaguma”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s