Kā padomju Latvijas kristieši 1940.gada 5.augustā “sveica” tēvzemes pievienošanu PSRS

Šodien, 5. augustā, aprit 79 gadi kopš Latvija „labprātīgi” iestājās PSRS. Šai sakarā ir interesenti ielūkoties tālaika presē. Jau 1940. gada jūlijā no Latvijas preses brīvības vairs nekas pāri nebija palicis (kaut arī Kārļa Ulmaņa laikā to par brīvu nosaukt nevarēja – tā tikai nemeloja un nevēlamos faktos noklusēja). Tomēr kristiešiem vēl pāris nedēļas pēc pievienošanās PSRS “ticības brīvībai” bija iespēja paust savu vārdu. Un atklājas interesanti fakti.

Tai laikā, kad latviešu laicīgā prese jau simtprocentīgi bija pārvērtusies par „Kremļa lakstīgalām”, baznīcu un draudžu izdevumi vēl baudīja zināmu brīvību. 1940. gada jūlijā un augustā, pēc “demokrātiskās Saeimas vēlēšanām” un Latvijas pievienošanas PSRS iznāca baznīcas izdevumi, kurus varēja brīvi iegādāties kioskos un saņemt savās pastkastītēs.

Padomju cenzori kā pēdējos brīvā vārda bastionus noārdīja kristīgos izdevumus, jo viņi laikam domāja, ka “tukši sprediķi” jau nekādu postu nevar nodarīt, kā laicīgās avīzes un žurnāli. Tomēr ieskatīties 1940. gada augusta baznīcas izdevumos ir visnotaļ interesanti ne tikai Bībeles un kristietības pētniekiem. Tieši šie izdevumi visdrīzāk varētu būt labs pretarguments tām “Maskavas dzeguzēm”, kuras kladzina, ka teju vai visa latvju tauta ar sajūsmu sagaidīja padomju tankus. Protams, bija arī tādi ļaudis, bet bija arī, kas iebrucējus “apsaukāja” nesmukiem vārdiem, un tādu nebija mazums.

Tiešā valodā 1940. augustā padomju iebrucējus „brīvajā presē” gan neviens neuzdrošinājās saukt par okupantiem un barbariem. Bet vāji aizplīvurotā Ēzopa valodā to gan atļāvās.

Tā 11. augustā Latvijas luteriskās baznīcas oficiozs „Svētdienas Rīts”, atreferējot 23. jūlijā (jau pēc okupācijas) notikušo Zemgales mācītāju konferenci Bauskā raksta: „ (..) izmantojat laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodaties neprātam, bet cenšaties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts. Debatēs noskaidrojās, ka patiesi inteliģents cilvēks ir arī reliģiozs. Baznīcas un reliģijas pretinieki nāk no pusinteliģentajiem”.

Savukārt katoļu nedēļraksts „Rīgas Vēstnesis” 8. augustā publicējis ievadrakstu „Viņam ir baigi”, kurā, atsaucoties uz Jēzus Kristus pārdzīvojumiem, kad Viņš tika nodots un sists krustā, raksta: „Arī mūsos rodas riebums, kad mums jāredz, kā cilvēki katru dienu melo viens otram ar visnevainīgākām sejām pasaulē, un krāpj viens otru, un apmelo nevainīgus, apzog un aplaupa, kā uzticīgi cilvēki krīt par upuri blēdībām…”

Tomēr kristiešu balsij drīz vien nācās atkāpties brutāla spēka priekšā un katoļu žurnāls „Gaisma” savā pēdējā, augusta mēneša, numurā lasītājus informē: „Ne no izdevniecības un redakcijas atkarīgu iemeslu dēļ „Gaisma” ar šo numuru izbeidz savu gaitu”.

Bet bija arī viens otrs vientiesis, kurš cerēja, ka „jaunie laiki” dos lielāku brīvību. Tā Rīgas Misiones luterāņu draudzes laikraksts „Misiones Vēstnesis” jūlija numurs draudzes cilvēkus „iepriecina”, ka nu draudze atsvabināsies no konfesijas Virsvaldes un paveras iespēja brīvi ticēt un lūgt Dievu: „Nu reizi onkuļu aizbildnības laiki, kā rādās, būs izbeigušies, ka nu varbūt arī mūsu kā strādnieku draudzes iesniegtos lūgumus Baznīcas virsvalde sāks izlemt. Līdz šim, izņemot klusas cerības uz labvēlīgu mūsu draudzes lūgumu izšķiršanu, vēl neko neesam saņēmuši. Varbūt, ka radīsies iespēja Misiones draudzei atkal palikt par brīvu draudzi, kāda viņa bija agrāk. Tagad jau sāk uzsvērt par brīvību arī baznīcas lietās. Tāpēc paliksim paļāvībā uz to Kungu. Ko Viņš darīs, tas būs labi darīts un nāks par svētību arī mūsu draudzei”.

Bet bija arī kristiešu izdevumi, kas no vāka līdz vākam slavināja jauno padomju iekārtu. Ja ne slavināja, tad tai vismaz izrādīja nesamērīgi augstu godu. Tas, protams, nenovērsa to, ka tos neslēdza un tiem ļāva turpmāk iznāk. Visspilgtāk šai kolaboracionistu plejādē izceļas visnotaļ prestižais Jelgavā izdotais žurnāls “Bībeles Vēstnesis”, kas gaitas pie lasītājiem 1928. gadā uzsāka ar Starptautiskās Bībeles lasīšanas biedrības Anglijā valdes atbalstu (1940. gadā šo starptautisko atbalstu “Bībeles Vēstnesis” gan jau bija zaudējis).

Uz tā pēdējā numura pirmās lapas visā godībā gozējās nevis kāds Bībeles tēls, bet gan Maskavas par Latvijas Valsts un Ministru prezidentu ieceltais “vitamīnu karalis” Augusts Kirhenšteins, ziņojot, ka ir nodibināta “tautas valdība”.

Avots:

https://jauns.lv/raksts/9viri/342666-ka-padomju-latvijas-kristiesi-1940-gada-5-augusta-sveica-tevzemes-pievienosanu-psrs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s