Reiz Staļina GULAG nometnē: Jefrosinijas Kersnovskas šausmīgās atmiņas

Šodien vēlos jums pastāstīt par kādu ļoti spēcīgu sievieti – Jefrosiniju Kersnovsku (Евфросиния Керсновская), kurai nācās uz savas ādas piedzīvot Staļina GULAG šausmas, jo bija tur ieslodzīta uz kādu laiku. Ar lielu nožēlu jāsaka, ka šodien par viņu neviens neko vairs daudz nezina, tāpēc arī vēlos par viņu atgādināt. Turklāt es uzskatu, ka visiem, kas dzīvo postpadomju telpā vajadzētu zināt vismaz kaut ko par viņas dzīvi un paveiktajiem darbiem.

Šī spēcīgā sieviete piedzīvoja sarkanā totalitārā režīma mocekles likteni! Redziet, Staļina režīms varēja nolemt iznīcināt cilvēku vien tāpēc, ka tam bija „nepareiza izcelsme” – tas bija tāpat, kā kādā citā valstī tāds pats tirāns nīcināja cilvēkus par to, ka tiem bija „nepiemērota nacionalitāte.” Jūs jau saprotat, ar ko es velku paralēlēs, tikai patiess vatņiks nekad nespēs saskatīt līdzību starp Staļina un Hitlera režīmu pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci. Es teiktu, ka tie ir pilnīgi identiski visā to būtībā.

Šodien, it sevišķi Vatastānā un pro-vatastāniski noskaņotajos satelītrežīmos, „vēsturnieki” un „izglītības speciālisti” cenšas Jefrosiniju Kersnovsku izsvītrot no mācību un vēstures grāmatām, jo šīs spēcīgās, nolādētā režīma nesalauztās sievietes dienasgrāmatas, piezīmes un zīmējumi par piedzīvoto GULAG nometnē ir kā PSRS un Vatastānas adeptu acīs iebakstīts sarūsējis skrūvgriezis, jo viņi vien nebeidz kladzināt par p@dirsto lielo ģeržavu ar visgaršīgāko saldējumu pasaulē. Tā ir patiesība, kas parāda totalitārā padomju režīma šausmas. Tās no citu tirānu pastrādātajām šausmām atšķiras tikai ar to kādā veidā režīms tiek vaļā no „norepresēto” līķiem. Varlams Šalamovs reiz rakstīja, „Kolimā nebija gāzu kameru, akmens līķi gaida mūžīgajā sasalumā.”

Tieši tāpēc šoreiz pastāstīšu par Jefrosiniju Kersnovsku un viņas skatījumu par padomju GULAG nometnēm.

Kas ir Jefrosinija Kersnovska?

Jefrosinija Kersnovska piedzima 1908.gada 8.janvārī Odesā, jurista-kriminologa un svešvalodu pasniedzējas ģimenē. Tātad viņa ir cēlusies no inteliģences, viņas tēvs strādāja Odesas tiesā. Pēc tam, kad bija sācies tā sauktais „pilsoņu karš” (boļševiku karš pret savu tautu), Kersnovsku ģimene devās bēgļu gaitās uz Besarābiju, toreiz tā bija Rumānijas sastāvā. Besarābijā Jefrosinija pabeidza ģimnāziju un vetārsta kursus, turklāt iemācījās vairākas Eiropas svešvalodas.

Jefrosinijas tēvs nepavisam nepiedalījās mājsaimniecības darbos, ar tiem nodarbojās pati Jefrosinija. Viņa 40 hektāru lielajā saimniecībā audzēja vīnogas un graudus, bet brīvajā laikā viņai patika doties izjādēs ar zirgu, vai vienkārši ceļot ar kājām un velosipēdu uz jūru.

1940.gada 28.jūnijā PSRS okupēja Besarābiju. Sovjetu labākajās tradīcijās šī aneksija tika nosaukta par „pievienošanos”, pēc kuras uzreiz sākās masu represijas un pamatiedzīvotāju izsūtīšanas uz GULAG koncentrācijas nometnēm. Padomju vatņiku taktika maz ko atšķīrās no Hitleru nacistu taktikas – hitlerieši vienkārši nīcināja ārā cilvēkus, jo viņiem bija neriktīga nacionalitāte, bet „laipnie” sovjeti – jo tie bija no nepareizās klases. Savukārt Jefrosinijas vienīgais noziegums PSRS priekšā bija tas, ka viņa skaitījās pie inteliģences. Viņai tika atņemti visa iedzīve un visas tiesības, arī tiesības strādāt. Kopš tā brīža viņa varēja būt tikai sezonas strādniece, kurai ļauts nodarboties tikai ar malkas sagādi. Viņa strādāja viena, jo NKVD, kas nepārtraukti kūdīja „proletariātu” pret cilvēkiem no nepareizās klases, liedza citiem cilvēkiem strādāt kopā ar Jefrosiniju, draudot tiem ar apcietinājumu.

1941.gada 1.janvārī Besarābijā notika padomju deputātu „vēlēšanas”, kurās piedalījās arī Jefrosinija. Tā kā viņa neuzticējās nevienam no kandidātiem, viņa uz vēlēšanu biļetena uzvilka lielu krustu. Vairums no kandidātiem vienkārši bija kaut kādas ielas meitas un citas sabiedrības padibenes. Jau pēc kāda laika, viņai pakaļ ieradās NKVD „aktīvisti”. Tā kā viņa nevēlējās slēpties, viņa kopā ar citiem besarābiešiem devās izsūtījumā uz kādu no daudzajām Staļina koncentrācijas nometnēm.

Jefrosinijas dzīve GULAG nometnēs

Protams, ka besarābieši uz GULAG nometnēm tika nogādāti preču un lopu vagonos, tieši tāpat kā tai pašā laikā sovjeti to darīja ar čečeniem, tatāriem, latviešiem un ukraiņiem, un pārējām tautām. Kā likums, izsūtīti tika nevienaldzīgie darba ļaudis un cilvēki, kuri spēja uzņemties iniciatīvu, jo tie nebija vajadzīgi un traucēja boļševikiem. Jau pašā izsūtīšanas sākumā cilvēki vienkārši mira lopu vagonos. Reiz pat Jefrosinijai izdevās apmānīt konvoju un izkļūt ārā no vagona, lai varētu piesmelt spaini ar ūdeni no kādas upes vai grāvja priekš kādas sievietes, kurai bija sākušās dzemdības tieši vagonā. Par to Jefrosinija tika ieslodzīta karcerī, bet viņas personas lietā tika atzīmēts – „ieslodzītais ar tendenci bēgt”.

Jefrosinijai nācās veikt mežizstrādes darbus smagos apstākļos. GULAG nometnēs viņu pastāvīgi centās apvainot aģitēšanā pret PSRS un melošanā par strādnieku dzīves apstākļiem PSRS, jo viņa nekad nebaidījās teikt tieši acīs koncentrāciju nometņu priekšniekiem visu ko domā un patiesību. 1943.gadā Jefrosinija tika pārvesta uz citu vietu un piesaistīta kādas militāras nozīmes rūpnīcas celtniecībai pie Novosibirskas, kur GULAG nometņu ieslodzīti strādāja burtiski ar plikām rokām bez da jebkādiem celtniecības instrumentiem, piemēram, mehāniskiem celtņiem un mašīnām, kas varētu atvieglot darba slodzi. Jefrosinijai nācās vilkt un stumt ķerras pilnas ar cementa javu un būvmateriāliem pa laipām uz piekto stāvu.

Neskatoties uz to, ka viņu pastāvīgi centās salauzt – Jefrosinija turpināja nezaudēt veselo saprātu un vārda brīvību. Viņa neliekuļojot, turpināja visiem stāstīt, ka faktiski visas celtnes, kas uzceltas padomju piecgades plānu ietvaros, ir tikai un vienīgi beztiesīgi Staļina GULAG nometnēs ieslodzīto roku darbs. 1944.gadā par šiem vārdiem viņas soda izciešanas termiņš tika pagarināts vēl par 10 gadiem.

Pēc Staļina nāves, Jefrosinija beidzot tika atbrīvota. Tikai 1990.gada 30.janvārī Novosibirskas apgabala prokuratūra atzina Jefrosinijai piespriestos sodus par pilnībā nepamatotiem, bet 1990.gada 13.augustā Moldovas PSR prokuratūra atzina, ka Jefrosinija tika izsūtīta nepamatoti, tādejādi viņa tika pilnībā reabilitēta. Nu ko, lai saka, paldies Staļinam un sistēmai, par izpostīto dzīvi, pazemojumiem, ņirgāšanos un ciešanām, bet manam kaimiņam-vatņikam Afanasijam, kurš ir iemīlējies Skabajevā, joprojām liekas, ka pasaulē garšīgākais saldējums bija Padomju Savienībā. Vai jūs spētu, ko tādu piedot un aizmirst?

Jefrosinijas atmiņas par GULAG šausmām

Pēc visa pārdzīvotā lēģeros un izsūtījumā, Jefrosinija dzīvoja kopā ar savu mammu. Viņas nebija redzējušas viena otru veselus 18 gadus. Jefrosinija nepameta savu slimo mammu, bet brīvajos brīžos viņa pēc atmiņas zīmēja ainas no piedzīvotā un redzētā GULAG nometnēs. Kamēr viņas mamma, piemēram, spēlēja pasjansu, Jefrosinija atradās blakus un zīmēja, stāstot to, ko bija pārdzīvojusi izsūtījumā. Paldies, viņas mammai par to, ka lika viņai pierakstīt visos šos šausmu stāstu un ka lika apzvērēt, ka nekad nebeigs zīmēt.

Pēc mātes nāves, Jefrosinija turēja doto solījumu. Viņa iegādājās biezas burtnīcas, krāsas un zīmuļus, lai uzzīmētu visu to, kam pati bija gājusi cauri. Sākot ar 1964.gadu, viņai sanāca uzzīmēt visspilgtākās ainas iz viņas dzīves, kas attiecas uz laika posmu no 1940. līdz 1960. gadam.

Un tagad beidzot uzmetīsim aci uz dažiem Jefrosinijas Kersnovskas zīmējumiem. Paldies viņai par tiem, kaut mēs nekad neaizmirstu šīs šausmas un vairs nekad tās nepieļautu!

***

„Kaut kāds karavīrs reizes divas apgāja riņķī visam vagonu sastāvam, saucot kaut kādu mediķi. Redzot, ka neviens neatsaucas, es teicu, ka esmu vetārste, varu mēģināt palīdzēt arī cilvēkam, ja dikti vajagot. Blakus vagonā notika pilnīgs murgs! Tur bērnu vien bija 18. Un lūk, šīs murgainās elles pašā stūrī piedzima meitenīte. Tas bija jau trīspadsmitais nelaimīgās un pārbiedētās sievietes bērniņš! Viņas vīrs, žandarms, bija aizmucis uz Rumāniju, bet šādos gadījumos, „par sodu” tika izsūtīta aizbēdzēja visa ģimene.

Es ļoti centos apturēt asiņošanu… nekādas palīdzības no malas! Tikai murgā kaut kas tāds var notikt – uz vagona grīdas noasiņojoša dzemdētāja. Nav ne autiņi, ne kādu lupatu, ne ūdens. Sveces gabaliņš arī izdeg. Visapkārt pārbiedēti un bezpalīdzīgi bērni. Cilvēku daudz, bet visi viņi ir tik dziļi iegrimuši paši savās bēdās, ka nemaz nemēģina man palīdzēt.”

***

„Izšķīra ģimenes, nodalot gandrīz visus vīriešus un daļu sieviešu.

– Sievietes! Tur, kur jūs tiksiet aizvestas, nekas nebūs sagatavots jūsu ērtībām. Pa priekšu dosies vīrieši, ieradīsies agrāk un sagaidīs jūs uz vietas. Protams, viņi [PSRS represīvo struktūru netīro darbiņu veicēji] mūs mānīja. Savā ziņā, tie bija ģeniāli meli. Ar kādu prieku visas sievietes metās pie vagonu logiem un šķirbām sienās, kad mūsu vilciens devās garām cilvēku pūļiem, kurus konvojēja konvojs.

– Mūsu vīri! Viņi nāk mūs sagaidīt! – kliedza sievietes, drūzmējoties pie logiem, cerībā skatoties uz vīriešu pūļiem. Diemžēl! Katru reizi cerības izrādījās piemānītas…

Es nodomāju, ka tie ir urbšanas torņi, ka šeit meklē naftu. Pienāca laiks, un es uzzināju ko nozīmē šie torņi, barakas un žogi… Nē, toreiz mans minējums bija tālu no patiesības. Es pat nevarēju iedomāties, ka 20.gadsimtā ir iespējama verdzība! Bet tad, kāpēc mana sirds sarāvās pikucī, kā no sliktas priekšnojautas?”

***

„Ierašanās darba audzināšanas lēģerī izrādījās ņirgāšanās kulminācija. Vispirms mums lika izģērbties pilnīgi kailām. Tad mūs sastūma kaut kādās dēļu kabīnēs, kurām nebija jumtu. Virs galvas spīdēja zvaigznes, bet zem basajām kājām mētājās sakaltušas cilvēku fekālijas. Kastes šķērsgriezums – 1 kvadrātmetrs. Katrā kaste pa trīs četriem cilvēkiem – kailiem, nosalušiem un pārbiedētiem vīriešiem un sievietēm. Pēc tam šīs suņu būdas tika atvērtas, izvedot kailos cilvēkus cauri sētai uz sava veida lēģera pirts priekštelpu, kur tika noformēti dokumenti un pārmeklētas mūsu personīgās mantas.

Pārmeklēšanas mērķis – atstāt mums tikai driskas, bet labās lietas – džemperus, dūraiņus, zeķes, šalles, vestes, apavus – pievākt sev. Desmit zagļi bezkaunīgi apzaga apdalītos un knapi dzīvos cilvēkus. Darba nometnē mums jāpaliek labākiem. Darbs padara mūs cildenus, a bet lēģeris? Tas taču ir cietums. Tad, kas te galu galā notiek!?”  

***

„Pulkstenis 10:00 – pārbaude. Visi, kas strādā attiecīgajā objektā, savācās kopā pagalmā. Pilnīgi visi. Pat tas, kurš jau ir paspējis nomirt. Proti, ne jau paša spēkiem, bet viņu atved ar ķerru un iestutē ierindā. Kārtībai jābūt!”

***

„Vistas aklums…

Dīvaini! Saule knapi norietējusi, vēl ir gaišs, bet rinda bada nomocītu ļaužu, atbalstoties uz ēkas sienas un taustoties ar nūjām, meklē ceļu uz virtuves pārtikas izdalīšanas logu, it kā būtu pilnīga tumsa.

Bet viņiem patiešām tumsa jau bija iestājusies. Šo avitaminozes paveidu tautā sauc par vistas aklumu. Aklajiem ar laiku attīstās spēja orientēties tumsā, bet šie skeleti kļūst akli tikai tad, kad noriet saule. Viņi krīt un klūp uz katra soļa, un tāpēc, lai neizlietu ne lāsītes viņiem izsniegtās dārgās balandas zupas, viņi to steidz izstrēbt no čerpakiem, neatejot no pārtikas izdalīšanas loga.

Kā reiz, tur pat visbiežāk viens gar otru drūzmējoties, viens otram arī izsita no rokām čerpaku ar dārgo suslu. Protams, cietušais krīt izmisumā, viņš metas zemē un lien pa nobradāto sniegu un skaidām, cik var savāc saujā skaidas, kas piesūkušās ar izlijušo zupu un bāž tās mutē!”

***

„Pēc tiesas – tev nākas sēdēt pastiprināta režīma barakā (БУР). Un tev ir jāstrādā – 12 stundas jāmazgā asiņainie maskēšanās halāti tikai mazliet siltā ūdenī un gandrīz bez ziepē.

Mazgājām mēs divas – es un kāda somiete, kas bija kļuvusi kurla no saņemtajiem sitieniem. Pārējie, kas atradās šajās barakā šos asiņaino raupjo veļu no frontes nemazgāja. Bet ziepes, ko viņiem izsniedza (trauciņš ar šķidrajām ziepēm), viņi izlietoja kam citam, proti, lai „apkalpotu” apsardzi

[ceru, ka jūs saprotat, ko es domāju, jo autore, lieto izteicienu krievu valodā
– „зарабатывали передком”, un vārda передок viena no nozīmēm ir vulva varbūt
es kļūdos tulkojumā]

.”

***

„Slimnīca

Mājās nelaida nomirt arī tos, kuru izskats varētu kalpot par „taustāmu pierādījumu” tam, pie kā noved dzīve „darba labošanas” nometnē. Meitene, kura tik tikko bija kļuvusi pilngadīga, gulēja uz vaskadrānas, pa kuru gandrīz nepārtraukti uz grīdas tecēja asins lāses… „Frosjas tante, sakiet, tikai sakiet visu kā ir, vai mana mamma ļoti izbīsies, kad ieraudzīs mani šādu? Viņa mani atceras ar cirtainiem matiem, sārtu seju… Nē, nu patiesi, es biju ļoti skaista!”

„Ak dievs! Tā bija Vera Leonidovna! Viņa vairs nemaz nebija līdzīga tai skaistajai mīlīga izskata sievietei, kādu es viņu atceros! Visa seja brūnos pleķos, zemes krāsā. Tievas mezglainas ekstremitātes un uzpūties vēders, kas cieši ietērpts krekliņā un apakšbiksēs… visvairāk mani pārsteidza tas, ka šajā barakā bija gan vīrieši, gan sievietes.”

***

Ārsts Mardna pierunāja Jefrosiniju strādāt nometnes morgā par līķu sekciju veicēju. Kopā ar viņu strādāja vēl morga pārzinis Ņikišins (viņš nebija ieslodzītais), morga sekretārs (arī viņš bija brīvs cilvēks) un divi sanitāri izbijuši kriminālnoziedznieki.

Tur viņai pat patika daudzas lietas. Piemēram, pētīt anatomiju, lasīt grāmatas no labas medicīnas bibliotēkas un gūt pieredzi darbā ar dakteri Ņikišinu. Pavisam kopā Jefrosinija paspēja paveikt 1640 līķu sekcijas. Kā to varēja izturēt, viņa sev jautāja. Un pati sev atbildēja, „Tās šausmas, ko cilvēks izjūt ieraugot mironi, iespējams tikai tad, kad mirušais ķermenis vēl nav zaudējis cilvēcisko izskatu. Savukārt lielākais vairums Staļina koncentrācijas nometņu ieslodzīto vēl dzīviem esot izskatījās kā miroņi.”

***

„Pirmais, ko es ieraudzīju, ieejot 8.barakā, bija dvēseli plosoša scēna. Jauna māte, gandrīz vēl meitene, sitās zaldāt rokās, lūdzot: „Ļaujiet man viņu pabarot pēdējo reizi! Pēdējo reizi!” Tikmēr kāda galīgi sačākstējusi vecenīte steigšus aiznesa prom zīdainīti, kas bija ietīts segā. Citas mātes, kas redzēja šo scēnu, skatījās uz viņu ar skaudību: „Laime, ka tev ir vecmāmiņa… A, mums?”

 Tas bērniņš vēl tik tikko atradās brīvībā, bet viņa mamma tika sāka atsēdēt piespriestos 10 gadus…”

***

„Ārsts bija bāls kā līķis un ļoti uztraucies, bet… Piedod man, manu brāl-prozektor! Izrādījies, ka esi cilvēks, turklāt cilvēks ar lielo burtu!

No tā, kā viņš man diktēja, aina kļuva arvien skaidrāka, izgaiņājot visas šaubas par to, ka tā bija slepkavība. Slepkavība ar tiešiem šāvieniem. Cilvēku galvas, kas sadauzītas ar ieroču laidēm… Krūšu kurvis, kas ielauzts ar neasu priekšmetu… Šāvienu apdedzinātas sejas.

– Maita! Fašists – nogārdza staršina, draudot ar kulaku. – Tava vieta ir tur – tajā kaudzē!

Kaut kāda smaida parodija parādījās uz ārsta bālajām lūpām.

– Zinu! Bet līķa sekciju laikam taisīšu ne es…

Tu nokaunināji mani, bezbailīgais Hipokrāta mācekli! Tu jau zināji, ka tev ar 58.panta zīmogu, glābiņa nebūs.”

Bez komentāriem…

Ar sūnām apaugusī atmiņa epiloga vietā!

Personīgi es uzskatu, ka Jefrosinijas Kersnovskas zīmējumus un likteni vajadzētu pētīt visās postpadomju telpas skolās, lai nepieļautu šo šausmu atkārtošanos. Tieši šo ceļu ir izvēlējusies Vācija, kur obligātās izglītības programmu ietvaros bērni tiek vesti uz muzejiem, kas izveidoti bijušajās nacistu koncentrācijas nometnēs, kur skolotāji viņiem stāsta, „Skatieties, visas šīs šausmas pastrādāju mūsu vectēvi, kuri noticēja savam pārākumam un tiesībām nogalināt. Neesiet tādi! Neatkārtojiet viņu kļūdas!”

Savukārt bijušie Staļina lēģeri tagad aizaug ciet ar zāli un krūmiem. Nevienam tie neinteresē un tie nav vajadzīgi Vatastānas impērijai, kura ir pasludinājusi Staļina ēru par galveno valsts sasniegumu. Kaut kur taigā vēl joprojām stāv nomelnējuši konvojētāju sargtorņi un pussabrukušas koncentrācijas nometnes, kurās totalitārais režīms, saucot sevi par dzimteni, ieslodzīja labākos no labākajiem un tos, kuri nespēja būt vienaldzīgi. Par ļoti lielu nožēlu līdz mūsdienām ir izdzīvojuši tikai daži no ieslodzītajiem, bet vairums to, kas ar priecīgu smaidu pastrādāja visas šīs šausmas, ir joprojām starp mums.

P.S. Tagad konvojētāju un koncentrācijas nometņu uzturētāju pēcnācēji ceļ godā Staļina ikonu un bauro pilnā rīklē, „Varam atkārtot! (можем повторить)”

Paldies, Jefrosinijai Kersnovskai par šo stāstu!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/523244.html

One comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s