Patiesība par boļševiku sarīkoto strādnieku asinspirti Novočerkaskā 1962.gadā

Mūsdienu Vatastānas un PSRS faniem un adeptiem ļoti patīk fantazēt par to cik forši bija dzīvot PSRS, uzsverot, ka tikai sliņķiem un visādiem liekēžiem slikti gāja sarkanā režīma apstākļos, bet strādnieki un zemnieki baudīja augstākā kaluma labklājību, to skaitā visas cilvēktiesības un daž ne dažādas privilēģijas! Kā viņi [vatņiki un prokremliskie mediji] mēdz stāstīt, ka strādājoša cilvēka vārds bija likums. Bet vai tā tiešām bija!? Piemēram, ja es vai tu ar kādu no šiem vatņikiem papļāpātu par notikumiem, kas risinājās 1962.gada pavasarī Novočerkaskā, proti, par kompartijas un čekistu sarīkoto mierīgo iedzīvotāju slaktiņu, tad izrādīsies, ka viņi neko par to nezina, vai nevēlas par to runāt, vai arī atbildēs jums apmēram šādi, „A, bet Amerikā nēģerus linčoja!”

Kāpēc ir vērts par šiem notikumiem atgādināt? Tāpēc, ka kaut kas ļoti līdzīgs notika Maidana protestu laikā Kijevā 2014.gada ziemā, turklāt pēdējā laikā arvien biežāk cilvēki sāk iziet arī Maskavas ielās!

1962.gada Novočerkaska ir labs parasto cilvēku cīņas piemērs par viņu pamattiesībām Padomju Savienībā, un, protams, viss beidzās traģiski nevienaldzīgajam proletariātam. Liekas, ka šis gadījums tajās dienās, vismaz Novočerkaskā un tās tuvākajā apkārtnē, pat viskaislīgāko PSRS fanu acīs sašūpojās padomju varas/režīma leģitimitāte, jo viņi bieži mēdza uzsvērt, ka salīdzinājumā ar cara laikiem, kad strādnieki bija vienkārši vergi, kurus varēja mainīt pret medību suņiem, padomju laikos strādniekiem bija tiesības, kas tika cienītas! Šis slaktiņš pierādīja, ka revolūcija neko nebija mainījusi, ja nu vienīgi režīma galvas, atstājot nabadzību, beztiesīgumu un demonstrāciju dalībnieku apšaušanu.

Tāpēc vēlos pāris vārdos jums atgādināt par šo traģēdiju, kas notika Novočerkaskā, 1962.gada pavasarī, atverot daudziem acis un liekot saprast patieso lietu būtību!

No kā tad viss šis traģiskais murgs Novočerkaskā sākās?

Lai gūtu labāku izpratni par to, kas notika Novočerkaskā, uzmetīsim aci iekšpolitiskajai situācijai, kas valdīja visā PSRS. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos PSRS izveidojās smaga ekonomiskā situācija, jo sovjetiem bija kārtējo reizi jāatbalsta un jāsponsorē prokremliskie režīmi aiz trejdeviņām jūrām (ārvalstu ubagi kārtējo reizi bija svarīgāki par paša pilsoņiem), turklāt PSRS sacentās ar ASV tanku un raķešu ražošanā, kas lika atstāt novārtā vienkāršo patērētāju vajadzības, tik tālu, ka PSRS pat nācās importēt labību no ārvalstīm. Pie pārtikas un rūpniecības preču veikaliem sāka augt garas jo garas rindas.

Tā kā sliktā ekonomiskā situācija bija jāuzlabo, Novočerkaskas valdība nolēma pārskatīt to cilvēku atalgojuma izmēru, kas strādāja Novočerkaskas elektrovilcienu rūpnīcā. Un tā, 1962.gada vēlā pavasarī tika nolemts samazināt strādnieku algas par 30 līdz 35%. Savukārt dažus mēnešus pirms tam, 1962.gada ziemā tika palielinātas strādnieku izstrādes normas, bet 1962.gada 1.jūnijā pa radio tika paziņots, ka uz „kādu laiku” tiks palielinātas gaļas, piena un citu pārtikas produktu cenas. Šis paziņojums nošokēja visu valsti, bet Novočerkaskas strādniekus nolika uz nabadzības sliekšņa – jau pirms tam šī pilsēta nebija diez ko turīga, tās veikalu letes bija tukšas, lielākā daļa strādnieku dzīvoja barakās, bet tie kuriem palaimējās noīrēt, ko labāku, par īri atdeva trešo daļu nopelnītā.

Tāpēc 1962.gada 1.jūnijā jau pirms darba maiņas rūpnīcas strādnieki sarīkoja mītiņu pret cenu paaugstināšanu, uz ko rūpnīcas direktors Kuročkins norādīja, „Ja nepietiek gaļai, tad ēdiet aknu pīrādziņus”. Tas, protams, klātesošos sadusmoja, un strādnieki izsludināja vispārīgu streiku. Kāda no strādnieku grupām ieslēdza rūpnīcas sirēnu, sāka parādīties protesta plakāti ar uzrakstiem – „Gaļu, sviestu, paaugstinātas algas!” un „Mums vajag dzīvokļus!”  

Gaļas, sviesta un algas vietā boļševiku rokām izlietas proletariāta asinis!

Jau 1962.gada naktī uz 2.jūniju pilsētā tika ievesti MVD un KGB karaspēks, protestējošo rindās iefiltrējās čekisti civilajās drēbēs. 2.jūnījā, kad jau rūpnīcas teritorija bija kļuvusi par šauru protestētājiem, protests pārcēlās uz pilsētas centrālo laukumu, pie PSKP CK reģionālās komitejas ēkas. Uz to brīdi karaspēks jau bija ielencis pilsētu, arī rūpnīcas teritorija atradās armijas ielenkumā. Karaspēks pieprasīja strādniekiem atgriezties pie darba, uz ko strādnieki atbildēja, lai armija strādā, ja reiz tā ir okupējusi rūpnīcu.

Pilsētas administrācijas ēkas bija pilnas ar karavīriem. Vietējie atceras, ka pēc nacionalitātes visi karavīri bija Kaukāza izcelsmes, jo vara baidījās, ka krievu tautības karavīri varētu nepildīt pavēles un pat pievienoties protestētājiem. Lamāšanās laikā ar protesta dalībniekiem, viens no karavīriem izsita loga rūti un ar ieroča laidi iesita kādai sievietei, pēc tam satracinātais bars ar spēku sagrāba pilsētas administrācijas ēku. Sākās mītiņš, kura laikā tika paziņots, ka pa nakti un no rīta pilsētā ir notikuši cilvēku aresti, daudzus arestētos smagi piekāva. Uz laukuma protestējošo cilvēku priekšā parādījās zaldātu līnijas – viens no virsniekiem iznāca pie tautas un paziņoja, ka ir saņēmis pavēli šaut pa pūli, pēc šī paziņojuma viņš izdarīja pašnāvību nošaujoties!

Tas neko nedeva, jo uguns tā pat tika atklāta pa protestējošo cilvēku pūli. Deviņdesmitajos gados veiktās izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka pa pūli nešāva karavīri. Pilsētas centrā uz ēku jumtiem bija izvietoti 10 snaiperi un divi vīri ar ložmetējiem, visticamāk, šie rīkļurāvēji bija pakļauti iekšējam karaspēkam un KGB. Turklāt tika noskaidrots, ka traģēdijas priekšvakarā Novočerkaskas viesnīcā „Don” ieradās „muzikantu grupa” 27 cilvēku sastāvā, kurus kopā ar „diriģentu” nekavējoties izmitināja norādītajos viesnīcas numuros, jau iepriekš tos atbrīvojot no tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Man jau liekas, kas šis scenārijs ir jau redzēts Kijevas Maidana laikā 2014.gada februārī… kā teikt, priekš kam izdomāt jaunus operacionāli-taktiskos risinājumus, ja reiz 1962.gadā jau viss tika saplānots un perfekti realizēts dzīvē!

Kas notika pēc tam?

„Oficiāli” tika paziņots, ka protesta laikā tika nošauti 26 un ievainoti 87 cilvēki. Desmit snaiperi un divi ložmetēji, kaut kā ar to skaitīšanu, kad jāskaita līķi, tiem PSRS rīkļurāvējiem nekad nav gājis! Apšaudes rezultātā viss centrālais laukums bija noklāts cilvēku asinīm. Kritušos apglabāja slepenībā dažādās vietās, lielākā daļa protestējošo tika arestēti un izvazāti pa lēģeriem un cietumiem. Bet šie cilvēki neprotestēja pret padomju varu, viņi neprotestēja pret PSRS, viņi vienkārši gribēja taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi, bet dabūja čekista lodi krūtīs vai ceļojumu uz kādu no Staļina laikā atvērtajām darba nometnēm.

Nākamajā dienā nav bijis iespējams atmazgāt pilsētas centrālo laukuma asfaltu no brūnajiem cilvēku asins pleķiem, tāpēc tika pieņemts lēmums vienkārši vēlreiz noasfaltēt laukumu. Tās pašas dienas vakarā uz tā paša laukuma pilsētas vadība sarīkoja dejas jauniešiem, „lai tā no sevis spētu aizdzīt svešās domas”… īstā vatņiku garā!

Foto galerija (klikšķināt uz attēla, lai to atvērtu pilnā izmērā):

autors: Maksims Mirovičs 

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/526325.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s