PSRS zelta laikos provincēs valdīja briesmīga nabadzība: propaganda nav patiesība

Šodien vēlos padiskutēt par to, kā patiesībā cilvēki dzīvoja padomju laikos tieši provincē. Nezinu kāpēc PSRS un Vatastānas adepti un fani mīl atcerēties „cik bagāti un pareizi dzīvoja padomju ļaudis, uzsverot, ka viņiem viss bija pilnīgi par velti, viņi dzīvoja piecistabu dzīvokļos, barojās ar pašu labāko pārtiku, utt.” Patiesībā tas viss ir viens liels mīts, jo PSRS tā dzīvoja tikai nomenklatūras ģimenes, kas veidoja kādus 5% no kopējā iedzīvotāju skaita PSRS, pārējie, principā dzīvoja pilnīgā nabadzībā.

Jo īpaši padomju nabadzība acīs dūrās tieši provincē, tālu prom no lielajām pilsētām, tur praktiski nekas nebija mainījies, kā bija tā arī palika 19.gadsimta, vai pat 17.gadsimta attīstītības līmenī, jo nebija ne ceļu, ne ūdens, ne elektrības, bet cilvēki dzīvoja kaut kādās pussabrukušās koka barakās.

Nesen vienā no rietumu vietnēm es ieraudzīju vienkārši perfektu fotogrāfiju kompilāciju, kas attiecās uz dzīvi padomju provincēs laika posmā no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem. Pats interesantākais ir tas, ka tieši šo laika posmu PSRS adepti un vatņiki sauc par „PSRS zelta laikmetu”, jo karu taču nebija, labi dzīvojām un tad atnāca Gorbačovs un visu s@dirs@. Patiesībā viss bija pilnīgi savādāk, ko arī pierāda bildes, ko jūs tūlīt varēsiet apskatīt!

Nu, tad sāksim! Vidēji statistiskais padomju ciemats vai mazpilsēta kaut kur Krievijas PFSR vidienē izskatījās šādi, proti, pa pusei vai pavisam pamesta baznīca netālu no kuras varēja atrasties kaut kāda dzertuve, padomju režīmam patika tāda veids humors. Vēl vecās kapsētas vietā varēja būt uzcelts liels stadions.

20.gadsimta sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā (Brežņeva laiks) laiku mazpilsētās masveidā tika vērtas vaļā tā saucamās stikla kafejnīcas, kurās tika tirgots saldējums ar cīsiņiem vai arī izlejamais alus, piemēram, šādu kafejnīcu ar nosaukumu „Assoļ” var redzēt padomju mākslas filmā „Afoņa”. Provincēs šīs stikla būdas izskatījās ne tā kā lielpilsētās, tās parasti bija pārbāztas ar netīrām stikla taras kastēm (pilnām un tukšām) un tukšu trauku kaudzēm.

Neskatoties uz padomju varas lielo dirš@nu par kaut kādu progresu un attīstību, PSRS provincēs nekad īsti nebija normālu ceļu, šis fenomens pat bieži tika apspēlēts padomju mākslas filmās, kur galvenie varoņi nereti kratoties brauca pa izšķīdušu dubļainu un bedrainu lauku ceļu, tad apstājās, lai paremontētu transporta līdzekli un beigās pastumtu saplīsušo autobusu. Kopumā šāda aina nebija nekas neparasts padomju provinču iedzīvotājiem:

Šeit jau atkal onkuļi cenšas izstumt no dubļiem iestrēgušo Moskviču-2137. Pievērsiet uzmanību, darbība notiek kaut kādā mežā, kur atrodas, iespējams kolhoza darbnīcas. Iespējams, tas vecis hūtē ir kaut kāds vietējais priekšnieķelis!

Lūk, šādi izskatās „urbānisms padomju gaumē”. Fotogrāfijā redzam autobusa pieturu kādā no PSRS provinces mazpilsētām. Runā, ka reiz Ventspilī padomju laikos galvenā iela arī esot izskatījusies šādi. Cilvēki stāv dubļos līdz ceļiem, nav pat ne soliņa, ne minimāla sirmīša, kur patverties no nokrišņiem, bet uz ceļiem bedres un peļķes, kurās var mierīgi audzēt zivis.

Dzīves pārdzīvojumu nomocīta veca večiņa atnākusi pakaļ dzeramajam ūdenim. Kāpēc bija jātērē pasakainas summas uz kaut kādām raķetēm valstī, kurā lielākā daļa tautas, kas dzīvoja mazos ciematos un mazpilsētās varēja tikai sapņot par centralizētu ūdensvadu un normālu kanalizāciju, nerunājot nemaz par apkuri? Tas bija retorisks jautājums…

Lūk, šādi daudzās padomju provinces mazpilsētās izskatījās infrastruktūra – pirtis, sadzīves tehnikas nomas saloni, veikali, frizētavas utml. vietas, kur proletariātam tērēt nopelnītos grašus. Redzams, ka lielākā daļa ēku vēl bija saglabājušās kopš cara laikiem. Tās vienkārši izskatījās pārlieku nolaistas, kaut kādas vecas koka celtnes, kas pie nemitīgas nepareizas ekspluatācijas līdz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem bija nolaistas līdz kliņķim!

Visādi mazgadīgie PSRS laiku fani mēdz dalīties ar Ziemeļkorejas stilā iestudētām fotogrāfijām, kur redzami ar pārtikas produktiem pārpildīti valsts veikali Maskavā, tiem piekabinot kaut kādus šādus uzrakstu un saukļus, „ah, cik labi mēs dzīvojām PSRS”, bet patiesībā lielākā daļa provinciālo veikalu izskatījās šādi. Veikals laukos tajos laikos bija netīra, zema un tumša telpa, pie ieejas obligāti bija jābūt kaudzei ar koka kastēm. Dažreiz pie „veikala” durvīm varēja stāvēt asiņains koka bluķis ar lielu gaļas cirvi (it kā pats viduslaiku bende būtu ieradies) ar ko skaldīt liemeņus.

Vēl viens tipisks PSRS lauku veikaliņš. Augšā izkārtne ar uzrakstu – „Produkti”, vēl tur varēja būt uzrakstīts, piemēram, „Rajona pārtikas rūpniecības veikals nr.14”. No veikala ir iznākusi kāda sieviete, acīmredzot viņa ir nopirkusi četrus skābos ķieģelīšus un trīs pudeles šņabja… laikam ballīte būs izdevusies? Turklāt šī sieviete priekš tiem laikiem izskatās ļoti labi – manikīrs, kaut kāds matu sakārtojums un modīga sporta jaciņa ar rāvējslēdzi. Diezgan labi viņa izskatās, salīdzinājumā ar turpat viņai apkārt esošajiem „čaļiem” vateņos!

DS3NpIYXUAMgWmn.jpg

Bez veikaliem PSRS lauku ciematos un mazpilsētās vēl eksistēja tirgi. Ja jums gadījumā izdzirdot vārdu salikumu „padomju tirgus”, nāk prātos kaut kas līdzīgs tirgiem Itālijā vai Spānijā, kas pārpildīti ar jūras produktiem un kur tirgojās kulturāli pārdevēji, tad man nāksies jūs apbēdināt. Vēl 20.gadsimta sešdesmitajos gados padomju tirgus izskatījās apmēram šādi un ar neko daudz neatšķīrās no tā tirgus, kas eksistēja pirms revolūcijas.

Pusgadsimta laikā bija mainījies tikai tas, ka tagad uz tirgu preces veda nevis ar zirga pajūgiem, bet ar kravas automašīnām, kurām nereti bija malkas dzinēji. Vairāk nekas nebija mainījies – tā pati netīrība, nabadzība, nabadzīgie un beztiesiskie ļaudis visapkārt.

Lūk, kāda padzīvojusi zemnieku/kolhoznieku ģimene dodas mājās no tirgus ar pirkumiem. Vienkārši saglabājiet šo fotogrāfiju un apskatieties uz to ik reizi, ja kaut kur jūsu paurī iedegas nostalģijas dzirksts pēc PSRS laikiem!

Tas pats padomju laiku tirgus. Lūk, divi laimīgie pērk koka mucu! Fotogrāfija it kā būtu uzņemta 19.gadsimta sākumā, bet personāži it kā izkāpuši no Pītera Brēgela gleznas, kaut arī šeit redzamā situācija notika 20.gadsimta septiņdesmitajos, PSRS zelta laikos!

Lūk, vēl viens tirgus laukums, tikai daudzmaz lielākā provinciālā PSRS pilsētelē. Šeit vismaz ir kaut kādas tirgošanās letes un stendi, bet vienalga, paskatieties kāds ir kopējais nabadzīgais fons un atmosfēra.

Lūk, šeit redzam, ka kolhoznieku ģimene ir veikusi lielu pirkumu – televizoru. Laikam jau krāja tam aparātam ilgu laiku, noteikti vairākus gadus. PSRS zombēšanas TV kaste maksāja divas līdz piecas vidējās padomju algas. Televizors nopirkts, bet mājās jāved iesaiņotu salmos un vecmāmiņas lakatā ar zirga kamanām, kas par tehnoloģiju kontrastu! Nu nekas, atbrauks mājās, ieslēgs kustīgo bilžu kasti un paklausīsies cik labi viņi dzīvo PSRS!

Protams, ka padomju provincē neeksistēja tāds pakalpojums, kā preču piegāde uz mājām. Lielajās pilsētās bija pieejami kravas taksometri, uz kuriem bieži strādāja visādi krāpnieki, kas šajā darbā ar viltu un mahinācijām pelnīja lielu piķi, bet mazajās pilsētās un ciematos nebija vispār nekā. Lai nogādātu kravu mājās, vajadzēja sarunāt ar smagās mašīnas šoferi Ļošu, mehāniķi Koļu vai traktoristu Vaļeru, uzsaucot polšu vai samaksājot uz rokas kādu rubuli. Dažkārt, ja polša bija žēl, tad vajadzēja nopirkto mantu stiept uz muguras pašam, tāpat kā šie cilvēki fotogrāfijā stiepj durvis!

Ar ko tad varēja nodarboties padomju provincē? Provinču mazpilsētās varēja atrast darbu kaut kādā rūpnīcā, visbiežāk tādā, kas kaitē cilvēka veselībai. Šīs rūpnīcas netika būvētas republiku galvaspilsētās un lielajās pilsētās, tāpēc tās atradās kaut kur provincē. Varēja vēl pa tukšo krāmēties ar kaut kādiem nevienam nevajadzīgiem papīriem tikpat nevajadzīgā statistikas kantorī, vai arī iekārtoties darbā tanī pašā padomju veikalā. Vizuāli tas izskatītos šādi:

Savukārt ciematā cilvēki varēja strādāt kolhozos par mehāniķiem un traktoristiem. Visās padomju mākslas filmās kolhoza mehāniķi un traktoristi redzami kā jauni stalti puiši ar veseliem zobiem un sportiskiem augumiem, kas pārlasījušies Ļeņina darbus, spriež par gaišo nākotni. Turpat blakus viņiem apkārt spieto smaidīgas meitenes/slaucējas, kas pieglaužoties viņu spēcīgajiem pleciem, dzied dziesmas par mūžīgo mīlestību zem baltajiem bērziem.

Bet patiesībā padomju traktoristi izskatījās šādi. Tādi izskatījās padomju vīrieši kolhozos jau 40 gadu vecumā, vēl pēc 20 gadu vergošanas, viņi devās pensijā ar veselu kolekciju dažādu hronisku kaišu un slimību! Jā, un kur tad bez alkohola atstātās labklājības un ietekmes uz kolhoznieku organismiem?

Jā, un padomju meitenes-laucinieces vēl tikai nesen dziedāja par mīlestību un jaunību zem baltajiem bērziem, bet te jau viņu īsajai jaunībai pienāca beigas tikpat strauji, cik mēdz pienākt pavasaris Sibīrijas purvos. Viņas jau 45 līdz 50 gadu vecumā izskatījās kā vecas večiņas ar lakatiņiem galvā un pustukšu muti bez zobiem! Tas laikam no tā pasaulē gardākā plombīra un komunistu solītās labklājības! Viņu vienaudzes Rietumos šajā vecumā piedzīvoja otro jaunību, nēsāja īsus svārciņus un skaistas frizūras, un gāja uz randiņiem ar pielūdzējiem!

Turklāt PSRS provincē dzīvoja ļoti daudz krimināli sodītu purnu un bijušo cietumnieku. Pēc soda izciešanas viņiem tika liegtas tiesības apmesties uz dzīvi lielpilsētās un dzīvot ne tuvāk par 100 kilometriem no republiku galvaspilsētām un lielajām pilsētām. Tāpēc vīri PSRS laukos bieži izskatījās šādi skaisti izdekorēti:

Tādas tās lietas reiz bija!

Domāju, ka jūs paši labi redzējāt, cik reālā dzīve padomju provincē atšķiras no tās pseido realitātes, ko mums mēģināja radīt padomju propaganda un tagad mēģina radīt Vatastānas propaganda!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/527534.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s