Makrona murgi!

Kādu vakaru Makrons sataisījās doties pie miera, apgūlās siltajā gultiņā un apsedzās ar silto sedziņu. Tikko kā viņa galva skāra mīksto spilventiņu, viņš nevis aizmiga, bet vienā rāvienā ar kādu nezināmu spēku tika izrauts laukā pa atvērto logu un aizlidināts tālu prom austrumu virzienā. Lidojot tālu prom gar neskaitāmām ceļa zīmēm, uz vienas no tām tas paspēja izlasīt „Maskava”, kā arī ar acu kaktiņu pamanīt sev tik ļoti pazīstamos Kremļa torņu siluetus, bet nezināmais spēks to vilka pa gaisu tālāk dziļāk Vatastānā. Te pēkšņi viņš sāka zaudēt lidojuma augstumu, iekrītot ar seju lielā piedirstā peļķē, kas atradās vienā no daudzo Vatastānas aizdirsto mazpilsētu pagalmiem, kuru galvenais tūrisma apskates objekts parasti ir tikai un vienīgi augsti dūmojoši rūpnīcu skursteņi un neskaitāmās atkritumu grēdas uz horizonta.

Ceļoties augšā no peļķes, pārlieku liberālais francūzis diez ko vēl nesaprata, kur bija nonācis, bet ar mugurkaula lejas daļu juta gan. „Kur ir tā varenā Vatastāna, kuru es redzēju Kremlī un pa televizoru, kur ir Šūberta valsis, kur ir kraukšķīgās franču bulciņas, kur ir pazudušas svaigās austeres ar citronu,” nodomāja Makrons! Zem zemajām pelēkajām debesīm vien stāvēja noplukušas un ar pelējuma sēnīti apaugušas koka barakas, no kuru kāpņu telpām nāca mitruma un puvekļu smārds, bet putekļainajos pagalmos mētājās vecas sarūsējušas automašīnas, kas bija vai nu ieaugušas vecajā pāraugušajā zālē, vai apaugušas ar dubļiem un atkritumu kaudzēm. Netālu no vecajām mašīnām atradās izdemolēts bērnu rotaļu laukumiņš, kuru rotāja tur atstātās neskaitāmas lētā alkohola pudeles. Pagalmā kāda smagā autotehnika bija māla dubļos iedzinusi dziļas vagas, arī tās bija pilnas ar miskasti.

Brienot ar baltajām franču čībiņām pa melnajām eļļainajām peļķēm, vienā no kurām kā tāda lupata mētājās samircis kaķa līķītis, Makrons nonāca pie kāpņutelpas ārdurvīm, kuras kliņķis knapi turējās vienā sarūsējušā skrūvē. Tās atvērās kaut kā sasveroties uz vienu sānu. Cenšoties ignorēt visapkārt valdošo smārdu, apstulbušais Emanuēls skatījās uz „skaisti” aprakstītajām kāpņutelpas sienām, uz nolupušo apmetumu, uz putekļu piedzītajiem zirnekļu tīkliem pie nokvēpušajiem griestiem, bet pie pastkastītēm viņa skatiens apstājās uz mirkli ilgāk, jo arī tās bija plosījis kāds neredzēts spēks. Aiz vienas no sienām varēja dzirdēt, ka virtuvē notiek sadzīvisks kautiņš, bet neko lāga nevarēja saprast, jo fonā skanēja televizora radītā pārlieku skaļā skaņa. Makrons devās tālāk augšup pa kāpnēm.

Kāpjot pa kāpnēm augšā, Makrona uzmanību pievērsa uz grīdas nomestā grāmata ar nosaukumu „Francūzis – vatņiks. Dienests nav draugs, bet arī franči ir jāmāca”. Makrons pacēla grāmatu. Atvēra to kaut kur pa vidu, sāka lasīt, „… bet ja noķersiet kādu no varžu ēdājiem, tad to uzreiz prom uz lēģeri par spiegošanu, te pat nekāda tiesa nav vajadzīga.” Vēl viņš grāmatā atrada Staļina portretu un interesantas ilustrācijas ar karātavām un nošauto masu kapiem, pie kuriem bija uzrakstīts, „Lūk, kas notiks ar tautas ienaidniekiem!” Uzšķirstot attēlu, kurā redzams kā „laipnais” NKVD darbinieks ar āmuru dauza koncentrācijas nometnes beigto ieslodzīto galvas, Makrons pēkšņi izlaida no rokām pacelto grāmatu, lai ieķertos kāpņu margā, jo no visa ieraudzītā un izlasītā viņš sāka smagi vemt uz kāpņu izdilušajiem pakāpieniem.

Pēkšņi kāpņutelpā atvērās vienas no durvīm, uz sliekšņa izauga korpulentas vecenes siluets, viņai galvā bija satīts puķains dvielis, bet mugurā halāts ar austrumu rakstiem, kas labi saskanēja ar turpat viņai aiz muguras pie sienas pienagloto paklāju.

„Ko tu te cūkojies, nekauņa!” vecene uzklupa Makronam, cenšoties pārkliegt skaņas, kas nāca no viņas dzīvoklī ieslēgtā televizora. „Vakar es te visu izmazgāju, bet tu man te savas samazgas dīrā pie manām durvīm!” „Vasja!” – viņa sauca. Pēkšņi, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, kāpņutelpā sākās durvju vēršanās vaļā un ciet. No katrām durvīm parādījās pa vienam Vasai, kas bija tērpies vjetnamiešu tapkās, Abibas firmas sporta bikšelēs un saplēstā jūrnieku kreklā. Savukārt Makrons, lai neatrautos pa purnu, daudz nedomāja, saņēmās un metās laukā no barakas, atstājot savu šalli kaut kur uz aplauztajām kāpņu margām un aizķeroties ar kāju aiz ārdurvju sliekšņa, viņš paklupa, lidojot atpakaļ tai pašā peļķē, no kuras bija izlīdis… viņš pamodās!

Visapkārt bija pierastais Parīzes dzīvokļa komforts un siltums, aiz franču balkona restēm maigi skanēja dārzs, no blakus esošās ceptuves nāca tikko izceptu kruasānu smarža, bet līdz ar pirmajiem saullēkta stariem uz veloceliņa parādījās pirmie velosipēdisti.

„Tikko kā pamodīšos, piezvanīšu savam drugānam Vovam un pastāstīšu redzēto murgu,” nodomāja Makrons!

P.S. Bet nopietni runājot, atliek vienīgi pabrīnīties par to Eiropas politiķu naivumu, norobežošanos, stulbumu, pārlieku toleranci un iejūtību tikai pret Putina režīmu, kuri koķetē ar Putinu pat nesaprotot, ka patiesā Vatastāna nemaz nav tā „skaistā un bagātā” Krievija, kuru tie redz pieņemšanu laikā Kremļī un pa televizoru. Realitātē liela daļa Krievijā mītošo cilvēku ir aptīrīti līdz pēdējam diedziņam!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/532617.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s