Boļševiki reiz cerēja pakļaut visu zemeslodi!

PSRS un Vatastānas draugi bieži mīl stāstīt pasakas par to, cik miermīlīga valsts bija Padomju Savienība, piemēram, ar pirkstu norādot uz skaistu propagandas plakātu, uz kura uzzīmēts jauks bērnelis, kurš tuklajā roķelē tur karodziņu ar uzrakstu Miru – mir!(Mieru pasaulei!). „Vai uz pasaules vēl ir kāda vēl miermīlīgāka valsts? Nu, kā var nemīlēt PSRS!” nobaurotos ik reizi vatņiks, paskatoties uz šo brīnumjauko propagandas mākslasdarbu.

Protams, ka patiesībā viss bija pilnīgi otrādi. PSRS bija galēji agresīva valsts, kura visā pastāvēšanas laikā turpināja iekarot kaimiņvalstis vienu pēc otras, atbalstīt destruktīvus totalitārus režīmus un veikt diversijas Eiropas valstīs. Vienkārši parastajam padomju proletariātam par to netika stāstīts, aizbāžot pilsoņiem mutes ar krimināllikuma 58.pantu un pašu gardāko plombīru pasaulē.

Šoreiz būs stāsts par to, kā PSRS gatavojās iekarot visu pasauli un kas no visa tā sanāca… protams, ka nekas.

Projekts – „Pasaules revolūcija”

Praktiski pirmajos gados pēc 1917.gada apvērsuma boļševiki stāstīja, ka notikusī „krievu revolūcija” ir tikai sākums, pirmais solis garā ceļa sākumā, kas beigu beigās aizvedīs pie vispasaules komunisma. Boļševiki šo mērķi plānoja panākt vai nu ar revolūciju organizēšanu (vismaz sākumā) tuvākajās Eiropas valstīs, vai nu ar tiešu militāru iejaukšanos, respektīvi, sūtot Sarkano armiju uz Rietumiem.

Laika posmā no 1917. līdz 1920. gadam šāda uzbrukuma draudi bija pat ļoti reāli, jo boļševiku armija jau bija sagrābusi Ukrainu, un turpināja virzīties tālāk rietumu virzienā, ar vieglu roku attīrot karā jau tā nomocīto Austrumeiropu no komunistu revolūcijas pretiniekiem. Lūk, ko rakstīja viens no sarkanajiem komandieriem Muravjovs, atminoties tos laikus,

„Dažu dienu laikā mēs atjaunojām Radas sagrauto tiltu un iebrukām Kijevā. Es devu pavēli artilērijai šaut pa pašām lielākajām pilīm un pa Gruševska desmitstāvīgo namu. Māja nodega līdz pašiem pamatiem. Es nodedzināju pilsētu. Šāvu pa pilīm, baznīcām, popiem un mūkiem. 25.janvārī aizsardzības pozīcijas ieņēmusī Kijevas Dome palūdza pamieru. Atbildēju ar ķīmisko smacējošo gāzu uzbrukumu… Bet, kad runāju ar Vladimiru Iļjiču pa tiešo sakaru vadu, es viņam teicu, ka vēlos iet kopā ar revolucionāru karaspēku tālāk iekarot visu pasauli.”

Beigu beigās Sarkanā armija apstājās 1920.gadā Polijā, boļševikiem vienkārši beidzās resursi, ar ko turpināt iekarot Eiropu, bet no saviem netīrajiem plāniem viņi nebija atteikušies. Viņi sāka spēlēt „ilgo spēli”. 1919.gada martā tika izveidota organizācija ar nosaukumu KOMINTERN, kas nodarbojās ar visādu komunistisko jandāliņu, demonstrāciju un teroraktu organizēšanu Eiropā. KOMINTERN finansējumu saņēma no vatņiku boļševikiem, bet visi organizācijas saieti notika Maskavā.

Par KOMINTERN un tā lozungu „ROT FRONT!” var diezgan daudz izlasīt starpkaru laika literatūrā, kurā periodiski tiek pieminēti visādi bēguļojoši KOMINTERN teroristi, kuri slēpjas PSRS no starptautiskās vajāšanas. Pati KOMINTERN sevi pozicionēja kā organizāciju, kas cīnās par strādnieku tiesībām, bet patiesībā tā tikai šūpoja Eiropas valstu valdību stabilitāti un sēja nemierus tuvākajās PSRS kaimiņvalstīs, cenšoties panākt valdību maiņu un pilnīgu pakļaušanu PSRS varai. Mēs to tagad saucam par hibrīdkaru!

Neskatoties uz to, starpkaru laika periodā KOMINTERN pat uz neilgu brīdi bija kļuvusi diezgan populāra Eiropā. Tas tika panākts ar prasmīgi veidoto padomju propagandu, kas uzsvaru lika uz strādnieku nabadzību un beztiesīgumu. Tika pielietota arī klaji bezkaunīga aģitēšana, izmantojot spilgtus plakātus un skaļus populistiskus saukļus. Daudzi arī noticēja.

„Visa pasaule būs mūsu!”

Apmēram 1920.gada beigās ideja par vispasaules revolūciju sāka noplakt, jo slikti strādājošajai plānu ekonomikai naudas palika arvien mazāk. Arī ideja par pasaules sagrābšanu arvien biežāk tika atvirzīta otrajā plānā. No 1936.gada Staļina konstitūcijas tika izņemti tie teikumi, kuros bija minēta Pasaules Sociālistiskā Republika. Iedomājieties, kādi tik brīnumi tur nebija sarakstīti! Savukārt pasaules iekarošana tika nomainīta ar viena kontinenta iekarošanu, jo trīsdesmitajos gados PSRS vēl cerēja, ka varēs ar ieročiem rokās ieiet arī Ķīnā, lai pēc tam kopā ar ķīniešu proletariātu varētu iedurt padomju dunci Eiropā, kā teikt, aiziet līdz Atlantijas okeānam.

Boļševiku pasaules okupēšanas apetīte, kas noplaka līdz vienam kontinentam ir labi atspoguļota tā laika mākslinieku un rakstnieku darbos. 1935.gadā mākslinieks Zavjalovs uzzīmēja plakātu ar nosaukumu „Visa pasaule būs mūsu!”. Plakātā redzams bērns, kurš globusā ir iedūris sarkanu lupatu, pa labi no viņa ir uzzīmēta zaļa armijas kravas mašīna ar tādu pašu lupatu. Zīmīgi ir tas, ka plakātā attēlotās PSRS (lielā valsts sarkanā krāsā uz globusa) robežas nav tās, kas eksistēja 1935.gadā, tās plešas daudz tālāk. Redzams, ka Savienība ir jau aprijusi Baltijas valstis un visu Eiropu, bet ne Skandināviju. Kā teikt, boļševiki neko negaidīja, bet jau aktīvi gatavojās.

Arī to gadu dzejoļos var izlasīt par PSRS robežām no okeāna līdz okeānam. Dzejnieks-vatņiks Pāvels Kogans ir pazīstams ar savu padomju dziesmu par burinieku, kas kaut kur, nezin kur paceļ buras. 1940.gadā viņš sacerēja šādas rindas:

Я верю, что нигде на свете (Es ticu, ka ne kur uz pasaules)
Второй такой не отыскать, (Otru tādu neatrast,)
Чтоб так пахнуло на рассвете,(Kur saullēktā tā smirdētu, )
Чтоб дымный ветер на песках… (Kur dūmakains vējš smiltis dzenā)

И где еще найдешь такие (Kur vēl atrast tādu)
Березы, как в моем краю! (Papīrmalku, ja ne manā malā!)
Я б сдох как пес от ностальгии (Es nosprāgtu kā suns no nostalģijas)
В любом кокосовом раю. (Jebkurā kokosriekstu paradīzē.)

Но мы еще дойдем до Ганга, (Bet mēs vēl aiziesim līdz Gangai,)
Но мы еще умрем в боях, (Bet mēs vēl kaujās sprāgsim nost,)
Чтоб от Японии до Англии (Lai no Anglijas līdz Japānai)
Сияла Родина моя. (Mirdzētu mana Vatastāna.)

Pagātnes ēnas

1920px-Скоро_весь_мир_будет_наш.jpg

Ar katru gadu padomju sapņi un cerības iekarot visu pasauli kusa kā ledus pavasara saulītē. Ar katru gadu PSRS palika mazāk un mazāk līdzekļu, problēmu skaits arvien pieauga, bet uz Otrā pasaules kara trokšņu fona radītais Varšavas bloks knapi turējās kopā, pretrunu bija vairāk nekā nepieciešams. Eiropiešiem nepatika dzīvot uzspiestajā padomju aziātiskajā despotismā, kur nomenklatūrai ir viss, bet parastajai tautai maizes vietā tiek vienīgi propaganda. Eiropai pāri pārgāja protestu un sacelšanās vilnis, tauta pieprasīja brīvību Berlīnē, Budapeštā, Prāgā un Gdaņskā, tai beigās izdevās patriekt boļševiku salašņas no Eiropas.

Boļševiki tik vienkārši nepadevās, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos PSRS iepludināja Eiropā savus ietekmes aģentus. Boļševiku aģenti iefiltrējās Rietumu specdienestos un dažkārt pat valdībās. Viens no viņu uzdevumiem bija vadīt Austrumeiropas boļševiku specdienestus, piemēram, ŠTAZI, vai vadīt cietumu tīklu un cilvēku nošaušanas „pagrabus”, piemēram, Lietuvas KGB cietumu. Šie PSRS uzticīgie cilvēki nodarbojās arī ar slēptu to cilvēku fizisku iznīcināšanu, kas apdraudēja PSRS intereses. Runā, ka pat daži no tā laika padomju specdienestu aģentiem ir kļuvuši par vienas otras Austrumeiropas valsts līderiem. Turklāt pat šodien Eiropas Parlamentā prokremliski noskaņoto netrūkts!

Pats interesantākais ir tas, ka ne toreiz, ne arī tagad boļševiki nespēj īsti paskaidrot priekš kam viņiem bija vajadzīga visa pasaule. Ko tad viņi darītu pēc tam, ja šis plāns būtu izdevies? Laikam jau sāktu gatavoties karam ar marsiešiem…

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/437521.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s