Māksla nemelo: PSRS – proletariāta elle zemes virsū!

Šodien jau kuru reizi vēlos raisīt diskusiju par parasto cilvēku dzīvi vatņiku apdziedātajā PSRS, padaloties ar gleznotāja Vasīlija Šuļženko (Василий Шульженко) darbiem, kuros attēlota patiesā dzīve PSRS pagājušā gadsimta sešdesmitajos-astoņdesmitajos gados. Visticamāk, ka jau esat šīs gleznas sastapuši interneta dzīlēs, bet, iespējams, jums nav bijusi iespēja vai interese kaut ko vairāk uzzināt par šo brīnumjauko darbu autoru. Jums esmu atlasījis autora pašus zināmākos darbus.

Pirms turpināt ar bildēm, minēšu pāris vārdus par mākslinieku. Vasīlijs Šuļženko piedzima Maskavā 1949.gadā. 1973.gadā mākslinieks pabeidza Maskavas poligrāfisko institūtu, bet par Mākslinieku savienības biedru kļuva 1978.gadā. Mākslinieka gleznošanas stils tiek saukts par „brīvo fantāziju”, kurā apvienoti daudzi 20.gadsimta stili, sākot ar sirreālismu un beidzot ar sociālo reālismu. Protams, ka vairums darbu, kas veltīti PSRS, ir tikuši uzgleznoti jau pēc sverhģeržavas sabrukuma, jo komunistu laikos par tādām bildītēm mierīgi varēja nokļūt aiz restēm vai trakonama palātā.

Lūk, pāris desmiti Vasīlija Šuļženko spilgtāko darbu, kuros redzama sūrā parasto cilvēku dzīve PSRS zelta laikmetā!

1. „Ļeņins un zemnieki”. Šī varētu būt viena no zināmākajām Vasīlija gleznām, uz kuras attēlota Ļeņina iziešana sabiedrībā. Šeit Ļeņins nav attēlots kā „labsirdīgs vectētiņš”, bet kā asinskārs zombijs. Turklāt pati līdz kliņķim nodzērusies „tauta” visapkārt Ļeņinam nemaz vairs neizskatās pēc normāliem cilvēkiem.

2. „Stabulīte”. Čābīga izskata pa pusei sabrukusi pilsēta ar nolaistām ēkām, kas vēl knapi turas kopā vēl kopš pirmsrevolūcijas laikiem, un no krastiem izgājusi upe. Gleznas galvenais varonis sēž laivā un ar atsvešinātu skatienu pūš stabulē. Grūti pateikt, ko īsti ir gribējis pateikt mākslinieks. Varbūt šī bilde ir par pēcrevolūcijas postu, bet varbūt tur ir attēlots kāds no tiem nabagiem, kas reiz spējis dzīvs atgriezties no GULAG nometnēm, bet tagad vairs nespēj atrast savu vietu smagajā padomju realitātē.

3. „Kartupeļu tirgotāji”. Gleznā attēlota tā laika sadzīve kaut kur PSRS vidienē. Uz kartupeļu maisa sēž dzīves nomocīts večuks ar vienu kāju, blakus viņam stāv meitēns, laikam jau mazmeita. Ļoti šķērmīgi paliek, aplūkojot šo attēlu.

4. „Ganu kautiņš”. Tā pati patiesā kolhozu ikdiena, ko nekad nevarēja redzēt padomju filmās, kurās visi kolhoznieki attēloti kā skaisti un pārtikuši padomju pilsoņi, kas pastāvīgi strādā un ik pa laikam nocitē Ļeņinu, pēc tam atkal turpina domāt kā palielināt izslaukumu.

5. „Nakts pilsētā”. Šī Šuļženko glezna man patīk visvairāk, jo tajā ir ļoti precīzi parādīta padomju alkoholiķu dzīve pilsētā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Vēls vakars, netīrs sniegs, tipveida padomju dzīvojamais rajons ar veikalu lieliem stikla logiem. Redzams, ka pie veikala ir savākušies dzērāji, kuri garāmgājējiem prasa sīceni polšam. Priekšplānā ir uzgleznota būtne, kurai grūti noteikt dzimumu, bet rokā tai redzam šmigas pudeli. Glezna ir tik spēcīga, ka teju vai varētu sajust visapkārt esošās smakas.

6. „Fauns/Meža gars”. Glezna nosaukta seno romiešu dievības vārdā, kurš gādā par mežiem, laukiem, lopiem un visu pārējo mežonīgo dabu. Faunu parasti attēlo kā cilvēku ar dzīvnieka apakšējo ķermeņa daļu, arī Vasīlijs nebija aizmirsis šo kanonu. Redzam, ka padomju Faunam tīk spēlēt bajānu, kamēr blakus sēž mazliet no šmigas saguruši divi biedri-aizvietotāji.

7. „Diogēns”. Vēl viena autora atsauce uz antīko mitoloģiju un vēsturi. Zināms, ka Diogēns bija seno grieķu filosofs, kurš dzīvoja sapuvušā mucā. Savukārt padomju Diogēns dzīvo kaut kādā sarūsējušā trubā, kādā pamestā pilsētā. Ieskatoties padomju Diogēna sejā, kļūst skaidrs, ka šis ir izglītots un intelektuāls cilvēks, kurš kļuvis par padomju lāsta upuri. Padomju savienībā nereti gudri un intelektuāli cilvēki vienkārši aizgāja pa pieskari, jo tiem nebija iespējas sevi realizēt padomju sistēmā.

8. „Brokastis zālienā”. Šeit tāpat viss ir skaidrs, bez komentāriem!

9. „Jāšana uz kentaura”. Bildē redzam mīlas trīsstūri – sieva apskāvusi skūpsta kentauru, tikmēr uz tā muguras sēž arī šīs nelaimīgās sievietes vīrs alkoholiķis.

10. „Lielmeistars”. PSRS cilvēki bieži nodarbojās ar bezjēdzīgiem hobijiem, kāds spēlēja dambreti, kāds – šahu, domino vai kārtis. Jāsaka, ka bieži vien viens otrs pat sasniedza tīri labus rezultātus. Tika uzskatīts, ka tādā veidā tiekot attīstīta domāšana, kura padomu sistēmā bija nevēlama lieta, jo ar to nebija iespējams uzlabot savu materiālo stāvokli. Piemēram, pie kapitālistiem, ja tev bija smadzenes, tu varēji kaut ko izgudrot vai atklāt, tādejādi kļūstot par miljonāru, bet PSRS jūsu labklājības līmeni ierobežoja „algu griesti”, kas bija akmenī iekalti.

11. „Skvērs”. Šeit ir uzgleznota dzīve kādā no PSRS provinciālajām pilsētelēm. Pašā kompozīcijas centrā uzstādīts ļeņineklis, tam apkārt tusējas vieni vienīgi alkaši. Arī pat ļeņineklis izskatās mazliet noplostojies.

12. „Alus dzertuve”. PSRS pielūdzēji mīl stāstīt, ka pēc darba padomju cilvēki draudzīgās kompānijās devās pasēdēt ērtās kafejnīcās, lai kopā paceltu pa alus kausam. Šie krogi izskatījās apmēram šādi, kā tos ir attēlojis Vasīlijs. Dzertuves vienmēr bija piesmēķētas, uz grīdas mētājās voblu galvas un astes, bet alu bieži dzēra nevis no alus kausiem, bet no puslitra burciņām, kuras tika paņemtas līdzi no mājām. Nu, vai nāksi mūsu kompānijā iestrēbt suslu no puslitrenes?

13. „Vectētiņ, ejam mājās”. Gleznā redzama sadzīve kādā no PSRS rūpniecības rajoniem, kaut kur ārpus kādas lielpilsētas. Vectētiņu ir ielenkuši briesmīgi šausmeņu personāži, bet neskatoties uz to, mazais mazdēls ar mugursomu uz muguras cenšas pierunāt veco tēvu ātrāk pamest šo vietu.

14. „Gans un ganāmpulks”. Padzīvojušais vīrietis ar pātagu rokās un suni pie kājām, acīmredzot ir gans. Interesanti, ka bildes fonā nav neviena cita ganāmpulka, kā vien kaut kādu tumšu tēlu banda.

15. „Kritušais”. Dekorācijas tās pašas – nolaista vecpilsēta, pāri upei guļ milzīga cilvēka figūra, kā teikt – pālī jūra līdz ceļiem!

16. „Nakts dzelzceļa stacijā”. Ļoti baisa glezna, kurā attēlots ārzemnieks, kuram ir svešas padomju reālijas. Var uzskatīt, ka PSRS īsti nebija viesnīcu, tajās dažās, kas bija, varēja pārlaist nakti tikai par blatu. Tāpēc ceļotājiem bieži nācās pārlaist nakti tieši dzelzceļa stacijā. Turklāt attēlotā kompānija neizraisa līdzjūtību, jo atkal tās ir kaut kādas tumšas personības, kuras nevis dzied, bet izkliedz rupjas/nepiedienīgas dziesmas. Turpat blakus kompānijai ir pieslīdējusi kāda spocīga figūra – visticamāk, milicijas ziņotājs, kurš noklausās sarunas stacijās.

17. „Gans”. Šeit attēlota dzīve padomju laukos, redzam galveno varoni – ganu, seja nodzerta, zobu nav, vatņiks mugurā. PSRS fani mūs bieži mēģina pārliecināt, ka šādi ir jāizskatās laimei.

18. „Mazgātuve/Moika”. Puspamests vecpilsētas kvartāls Pēterburgā. Dzīvokļi pārvērsti par komunalkām. Padomju varas un iedzīvotāju attieksme pret vēsturisko mantojumu ir labi attēlota šajā gleznā!

19. „Kartupelīši”. Neskatoties uz to, ka PSRS līdzjutēji muld par 200 veidiem gaļas izstrādājumu, ko varēja nopirkt par divām kapeikām jebkurā veikalā, standarta padomju pusdienas izskatījās apmēram šādi, proti, trīs kartupelīši bleķa bļodā. Gleznas varoņa skatienā var redzēt izmisumu, „tas ir viss, ko es esmu nopelnījis pa visu savu dzīvi”. Spēcīgs darbs!

20. „Sapucētie”. Acīmredzot šeit redzams padomju šamaņu saiets! Var teikt ekstrasensu cīņu pirmie aizmetņi!

21. „Gulošie”. Laba bilde ar labu nosaukumu. Tikai īsti nevar saprast, vai autors par gulošajiem sauc tos ērmus, kas attēloti darbā, vai arī tos visus pārējos, kas „guļ” un neredz, kas notiek visapkārt.

22. „Labierīcības”. Saldajā ēdienā jums piedāvāšu aplūkot pašu slavenāko Vasīlija darbu ar nosaukumu „Сортир”. Lūk, jautājums vatņikiem, kāpēc PSRS dzelzceļa stacijās un citās sabiedriskās vietās nebija normālu tualešu, bet tikai aizdirsts caurums grīdā?

Vasīlija Šuļženko darbi vienmēr izraisa asas diskusijas. Vieni dēvē mākslinieku par pravieti un patieso sociālā reālisma seju, bet citi to lamā un apsaukā par rusofobu, PSRS-fobu un lielvaras nodirsēju.

Ceru, ka jums patika!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/538214.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s