PSRS proletariāts mēdza „sēdēt uz korķa” darba laikā

Šodien man ir luste šo to uzrakstīt par to, kā proletariāts mēdza „mest pa lampu” Padomju Savienībā darba laikā, jo šī kultūras raksturiezīme vēl joprojām ir ļoti manāma šur tur postpadomju valstīs, diemžēl arī Latvijā. Absurdi ir tas, ka vatņiki un PSRS adepti vēl šodien, pat dzīvojot nīstajā Eiropas Savienībā, turpina stāstīt pasaciņas par to, ka visi padomju pilsoņi bija aktīvi sportisti un veselīga dzīvesveida piekritēji, kuri katru rītu sāka ar rīta rosmi, dziedot dziesmu „Rīts mūs sagaida ar vēsumiņu”, bet rūpnīcās pusdienu pārtraukuma laikā tie nevis pusdienoja, bet nodarbojās ar fizkultūru. Neskatoties uz to, patiesībā PSRS eksistēja ļoti liels skaits hronisko alkoholiķu, kuri nekautrējās „plostot” arī nosacītā darba laikā un vietā, piemēram, pie virpas, smagās mašīnas stūres vai pat velkot zvejas trali jūrā.

Tā kā nenormālā „košana” bija jau ieguvusi tādu kā tradīcijas statusu, tā nereti tika apspēlēta padomju mākslas filmās, piemērām, filmā „Afoņa”, kurā ir ļoti labi parādīta vidēja padomju alkoholiķa bezjēdzīgā dzīve, jo čalis ir ieradies pilsētā no laukiem, atradis darbu, kur priekšniecība labi attiecas pret alkašiem (tiem tikai izsakot rājienus un brīdinājumus, tā vietā, lai uzreiz atlaistu no darba), tāpēc viņš, nezinot, ko darīt brīvajā laikā, ņem un „kož” sava prieka pēc. PSRS pirmsākumos šādi te Afoņas bija samērā reta parādība, bet perestroikas laikā šī nodarbe ieguva daudz plašāku mērogu, ne velti Gorbačovs izsludināja sauso likumu. PSRS norietā tika izvērstas vairākas pret alkoholismu vērstas kampaņas, bet tās neko labu nedeva.

Tātad šodien jums pastāstīšu kā proletariāts „koda ogu” PSRS darba laikā. Sākšu ar to, kas un kā dzēra PSRS. Sīvie alkoholiskie dzērieni bija samērā populāri lielākās padomju sabiedrības slāņa vidū, proti, parasto strādnieku un zemnieku vidū. Saskaņā ar režīma propagandu šī iedzīvotāju grupa bija īpaša, tai tika piedēvētas neeksistējošas brīžiem pat pārdabiskas spējas un panākumi, šie cilvēki bija daudz labāki par „nolādētajiem buržujiem”, „pilsētu švītiņiem” un „jefiņveidīgajiem intelektuāļiem”.

Salīdzinājumā ar carisko Vatastānu (kur tauta mēdza „kost” brīvajā laikā) Padomju Savienībā daudzi strādnieki vienkārši buhāja darba laikā, uzņēmumos, darbnīcās, kantoros un rūpnīcās tādejādi veidojot pat veselus pudeles brāļu un māsu kolektīvus. Citās valstīs bez nekādām ceremonijām šādi darbinieki tika uzreiz atlaisti, jo „košana” darba laikā pasliktina darba kvalitāti un kvantitāti. Savukārt PSRS ar šādiem sabiedrības zaļā pūķa pārņemtajiem elementiem mēdza auklēties, un par dzeršanu darba laikā cilvēki tika atlaisti tikai īpašos gadījumos, piemēram, ja alkohola lietošanas dēļ bija sanākusi kāda katastrofa, negadījums utml.

Turklāt ik pa laikam tika izvērstas visādas pret dzeršanu vērstas piecminūšu akcijas un mītiņi, bet arī tas, kā zināms, nespēja atstāt vērā ņemamu iespaidu uz zaļā pūķa nomocītajiem. Kodējs mierīgi pāli, bez nekādām problēmām un emocijām, pats varēja piedalīties tādā akcijā, rokās turēdams plakātu ar uzrakstu – „Nost ar dzeršanu!”, vēl pēc tam par to saņemtās brīvdienas laikā jau atkal piedzerties līdz kliņķim par godu attiecīgajai alkohola apkarošanas kampaņai.

Kā tieši notika „mešana pa lampu” rūpnīcās? Daļa spirtoto dzērienu tika ienesta pa parādes durvīm īsi pirms maiņas, lai kopā ar darba kolēģiem to varētu utilizēt darba laikā, ja šmiga līdz pusdienu pārtraukumam jau bija beigusies, to varēja iegādāties blakus veikalā pārtraukuma laikā. Šāda stratēģija izveidojās, jo šņabi veikalos sāka tirgot no pulksten 11:00 dienā, proti, uzreiz pēc darba maiņas sākuma. Laikā, kad PSRS bija izvērsta kampaņa pret alkoholismu, pārdevēji it kā centās to netirgo cilvēkiem darba drēbēs, bet, paši saprotiet, tas jau nebija nekāds šķērslis izslāpušajam, piemēram, viņš varēja palūgt kādu garāmgājēju to polšu nopirkt, vai izdomāt citus daudz viltīgākus paņēmienus.

Bija arī faķīri, kuri pusdienu pārtraukuma laikā mēdza aizliet mūli ar alu kādā no daudzajām piedirstajām alus dzertuvēm, kas PSRS norieta laikā bija kaut vai uz katra stūra, piemēram, es atceros, ka Minskā uz Surganova ielas bija pat veselas divas šādas dzertuves, viena krustojumā ar Kolasa ielu, bet otra – mazliet tālāk pie universālveikala „Rīga”. Tur iedzeltanā susla tika izlieta lielās smagās stikla krūzēs un stikla tarā, kas bija sarūpēta jau laikus no mājām – litra vai trīs litru stikla burkās.

Lai apkarotu pļēgurošanu, režīms vairākas reizes izvērsa pret alkoholisma kampaņas PSRS. Parasti, kad tiek runāts par šīm kampaņām, tiek domāta tieši pati pēdējā, kuru izsludināja Gorbačovs 1985.gadā, tā arī beidzās ar PSRS sabrukumu 1990.gadā. Patiesībā sausais likums PSRS tika izsludināts un atcelts vairākas reizes – no 1918.līdz 1923.gadam, 1958.gada kampaņa un 1972.gada kampaņa.

Gorbačova 1985.gadā sāktā kampaņa bija pati lielākā no visām. Tiek uzskatīts, ka tā sākās līdz ar vēstuli, kuru KPSS CK saņēma no Novosibirskas akadēmijas zinātniekiem. Vēstulē bija sīki un smalki aprakstīts alkoholisma sērgas mērogs PSRS, tajā bija uzskatāmi parādīta no dzeršanas mirušo statistika un ekonomiskie zaudējumi, utt.

Kā izpaudās pret alkoholismu vērstās kampaņas? PSRS masveidā tika slēgtas spirtoto dzērienu rūpnīcas un tirdzniecības vietas, turklāt strauji tika palielināta alkohola cena. Visvairāk cieta vīna ražotāji, jo attiecīgo kampaņu ietvaros tika iznīcināti daudzi jo daudzi hektāri jau simtiem gadu koptie vīna dārzi, piemēram, Gruzijā. Vēl joprojām Gruzija nav spējusi atjaunot iznīcinātos vīna dārzus.

Rezultātā šmiga PSRS kļuva par deficītu, līdz ar deficītu – parādījās garās rindas pie šņabja bodēm, turklāt cilvēki, ja bija iespēja, šmigu pirka kastēm, kā teikt, „rezervei”! Viens ir skaidrs, alkaši savus dzeršanas paradumus nemainīja.

Laiku pa laikam uz ielām varēja sastapt tirgoņus, kas tirgoja izlejamo portvīnu pa taisno no lielām cisternām, visticamāk, tas notika puslegāli, saskaņojot to ar vietējo pašvaldību. Dažreiz atjautīgi cilvēki izmantoja traģiskus notikumus, lai atsāktu alkohola tirdzniecību, piemēram, pēc kodolkatastrofas Černobiļā 1986.gadā tika palaistas baumas, ka sarkanais vīns it kā palīdz no organisma izvadīt radiāciju, un to uzreiz sāka tirgot Kijevā, apejot sauso likumu.

Sausā likuma laikā tika rīkotas tā sauktās „bezalkoholiskās kāzas un dzimšanas dienu svinības”. Tās bija komjauniešu paraugsvinības, kurās netika lietots alkohols. Patiesībā arī šajās svinībās nereti varēja ieplēst sīvo, jo šmiga tika lietota slepus, to uzglabājot tējas kannās vai bērza sulas traukos. Lūk, fotogrāfija, kurā redzamas bezalkoholiskās paraugkāzas. Uz galda nav šņabja pudeļu, tikai krūkas ar visādām sulām un zaptsūdeņiem.

Lai tiktu galā ar alkohola deficītu, proletariāts masveidā to sāka ražot patstāvīgi mājas apstākļos. Bieži tika izmantots medicīniskais spirts, kas, protams, bija nosperts no kāds medicīniskās iestādes, netika smādēti arī visi citi rūpnieciskie šķidrumi un sadzīves ķīmija, kuru sastāvā bija spirts, turklāt strauji pieauga kandžas dzīšana proletariāta ūķos un dzīvokļos.

Runājot par kandžas aparātiem, jāsaka, ka tie bija daž ne dažādu formu, izmēru un dizaina. Tos uzstādīja mājās (kas bija riskanti, skatoties no krimināllikuma viedokļa), vai neitrālā teritorijā, piemēram, tuvākajā mežā. Bieži vien milicija pie šādām „partizānu kandžas dzīšanas manufaktūrām” ierīkoja slēpņus, lai notvertu kandžas dzinējus.

Bildē redzam, kā tiek rakstīts protokols par kandžas dzīšanu!

Tie, kuri nespēja dzīvot bez alkohola, dzēra un ēda visādus parfimērijas produktus, piemēram, odekolonus, losjonus un medicīniskos spirta uzlējumus. Ļoti populārs šāda veida produkts bija odekolons „Troinoi”, varbūt tāpēc, ka to tirgoja lielos tilpumos un tam bija „patīkams” citrona aromāts. Šo odekolonu bieži vien šķaidīja ar šņabi attiecībās 1:1, bet paši īpašāki kadri to spēja dzert pa taisno neatšķaidītu.

Popularitātes dēļ, tautā šo odekolonu sauca par „konjaku – trīs kauliņi”, par to tika stāstītas visādas anekdotes un plēsti joki. Piemēram, kāds vīrs atgriež veikala kasē nesen nopirkto odekolona „Troinoi” pudelīti ar sabojātu etiķeti, uz ko protams, gan kasiere un citi rindā stāvošie atbild ar neizpratni un dusmām. Savukārt neapmierinātais odekolona pircējs atbild, „ko jūs baurojat, jūs ar to smaržojaties, bet man tas cilvēkiem uz galda jāliek!”

Uz ielas notvertie dzērāji tika nogādāti īpašās medicīnas iestādēs, proti, atskurbtuvēs. Tur tika nogādāti milicijas notvertie pālī esoši cilvēki. Atskurbtuvē dzēroni apskatīja feldšeris, tika noskaidrota viņa vai viņas personība, pēc tam ļaujot nelaimīgajam pilnībā izgulēt dzērumu. Atsevišķos gadījumos varēja tikt pielietota arī auksta duša. Apmēram šādi izskatījās atskurbtuves PSRS:

Būtībā visas šīs pret alkoholismu vērstās kampaņas, „bezalkoholiskās kāzas” un demonstrācijas ar plakātiem cīnījās tikai ar sekām, nevis cēloņiem, proti, toleranci pret alkašiem PSRS. Turklāt režīms nedarīja pilnīgi neko, lai ļautu padomju pilsoņiem pašrealizēties dzīvē. Cilvēki dzēra no skumjām, jo nebija iespējams izrauties no apburtā loka – mājas-rūpnīca-mājas, vai mājas-kolhozs-mājas, čuhņa-čuhņa-čuhņa. Viņi dzēra, jo neredzēja jēgu savā nožēlojamā eksistencē un nākotnē, ko piedāvāja padomju režīms.

Līdz ar PSRS beigām, masveidīgās dzeršanas problēma darbavietās ir pazudusi pati par sevi! Kā jums liekas?  

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/540240.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s