Šoreiz gribu papļāpāt par sieviešu tiesībām vatņiku apdziedātajā PSRS. Redziet, parasto sieviešu ikdienas dzīve PSRS zināmā mērā ir pielīdzināma dzīvei ellē, jo boļševiki mēdza visai aktīvi ekspluatēt daiļā dzimuma pārstāves fiziski smagos darbos, kas bieži vien bija ļoti kaitīgi veselībai. Turklāt viņi slēpto verdzību atklāti sauca par kaut ko līdzīgu „atbrīvošanai no ekspluatācijas”. Šeit mēs pat varētu vilkt paralēles ar Hitlera darba nometņu saukli „darbs dara brīvu”. PSRS adepti mīl stāstīt pasakas par visgardāko plombīru pasaulē, bet faktus par klaju beztiesisku cilvēku ekspluatēšanu vergu statusā bijušajā kodollielvarā viņi kaut kā negrib atcerēties. Uzskatu, ka, piemēram, Beātai Jonītei, Grētai Tūnbergai un Agnesei Rakovskai nav ne jausmas par to, ko nācās izciest sievietēm šajā impērijā, labāk būtu darījušas, kaut ko lietas labā, lai piespiestu Vatastānu vismaz samaksāt tām vēl dažām dzīvām palikušajām večiņām par izciestajām ciešanām komunisma celšanas laikā, un vienreiz beigtu baidīt sabiedrību ar mikroviļņu krāsnīm, globālo piesārņojumu un latviešu šovinistu cūkām!

Sākumā nenāktu par ļaunu iepazīties mazliet ar vēsturi. Sieviešu ekspluatēšana PSRS sākās jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, uzreiz pēc sarkanā oktobra apvērsuma un boļševiku diktāta nostiprināšanas valstī. Boļševiki īpaši aktīvi sāka iesaistīt sievietes smagajos darbos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, kad bija izsludināta valsts industrializācija. Tajā laikā no to dzīvībai un veselībai bīstamo darbu saraksta, kurus nedrīkstēja veikt dāmas, sāka izsust veselas grupas smago un veselībai bīstamo profesiju.

1929.gadā valsts plāna ierēdnis Sabasovičs ziņoja padomju propagandas garā par padomju sieviešu totālo paverdzināšanu, to nosaucot par „atbrīvošanu”, bet varbūt viņš gribēja pateikt, ka tagad visas padomju sievietes ir atbrīvotas no pienākuma pildīt mājsaimniecības darbus, lai tās varētu tikt simtprocentīgi izmantotas kā melnstrādnieki, tāpat kā vīrieši, darbu veikšanai, kur vien nepieciešams visas sabiedrības labā.

Turklāt sieviešu iesaiste smago darbu veikšanā sabiedrībai tika pasniegta kā „neticams sociālās ekonomikas sasniegums”, tika zīmēti grafiki ar vienmēr augšupejošām līknēm, uzsverot pastāvīgi pieaugošo devumu sabiedrībai kopumā. Visticamāk, Beāta un pārējās dāmas nespēj saprast, ka padomju propagandas cinisms slēpjas tanī, ka sieviešu piespiedu nodarbināšana smagajos darbos tiek skaisti saukta par „atbrīvošanu no visa veida ekspluatēšanas.” Vienkāršākiem vārdiem sakot, „atbrīvoja”, lai paverdzinātu atkal un nodarbinātu vēl fiziski smagākos darbos.

Labi, pietiks liet ūdeni, laiks papētīt dažas fotogrāfijas, jāsaka uzreiz – ļoti briesmīgas fotogrāfijas, kas pierāda manis iepriekš teikto. Nabaga sievietes!

1. Nu, lūk, mēs šeit redzam kā bariņš simpātisku „biedreņu” liek dzelzceļa sliedes, te pat viens otrs fiziski attīstīts vecis dabūtu trūkties, bet, ko par to teiktu, piemēram, labklājības ministre Ramona Petrāviča (KPVLV), vai tādejādi var celt visas tautas labklājību. Šeit redzam, kā sieviešu brigāde stiepj uz rokām smago dzelzceļa sliedi. Viens metrs šādas sliedes jau vien sver kādus 50 līdz 70 kilogramus.

2. Šeit varam aplūkot, kā padzīvojušas tantes, kuru uzdevums ir uzstādīt dzelzceļa gulšņus, mierīgi stumj pa sliedēm vagoneti, kas pilna ar koka brusām. Acīmredzot babkām nācās vēl tos baļķēnus ar paša rokām gan iekraut un izkraut, jo visas tās padomju propagandas pasaciņas par prātam neaptveramo valsts rūpniecisko mehanizāciju, kā izrādījās, bija pilnīgi meli.

3. Šai skaistajā fotouzņēmumā redzam, kā sieviešu kārtas strādnieku brigāde pa sliedēm stumj jau veselu preču vagonu, kas piekrauts ar dēļiem, visas lokomotīves laikam frontē palika. Redzams, ka arī šīs sievietes nav vairs spēka gados!

4. Ceļa labošanas darbi. Šī bilde uzņemta Staļina laikā, redzams, kā padzīvojusi babka ar asmeņkapli skalda laukakmeņus. Padomju prese nekad nepublicēja šādas bildes, jo kā zināms no padomju propagandas, visi strādnieki PSRS bija jauni, gara auguma un politiski izglītoti, bet visi vecie ļaudis sen jau baudīja nopelnīto pensiju un gaišās vecumdienas par baltu velti saņemtajos piecistabu dzīvokļos, turklāt saņemot 1000 rubļu mēnesī un ēdot gardāko plombīru pasaulē.

5. Arī šeit redzam ceļa labošanas darbus. Jau atkal atbrīvotās verdzenes vicina cērtes ekskavatoru vietā. Smieklīgākais un bēdīgākais ir tas, ka šīs sievietes pusdienu pārtraukumā, visticamāk, iemetot aci avīzē Pravda, varēja izlasīt kādu rakstu par straujo PSRS mehanizācijas attīstību un par pastāvīgi augošo strādnieku laimi un labklājību. Pilnīgs sviests!

6. Būvlaukums. Grūti nosakāma vecuma sieviete strādā par mūrnieka palīdzi, tas nozīmē to, ka viņa visu dienu staipīja ķieģeļus arvien augstāk un augstāk, lai tos padotu mūrniekam. Var jau būt, ka šajā būvlaukumā tika izmantots elektriskais kravu celtnis, bet, ja nē, tad tai nabaga sievietei tie ķieģeļi bija jāstiepj uz saviem pleciem, izmantojot speciālas koka nestuves, ko sauc par „kazu”. Visticamāk viņai nācās operēt ar to koka kazu.

7. Jūs šaubāties, ja uzskatāt, ka sievietes vergoja stroikās un tamlīdzīgas darbavietās tikai Staļina laikā. Lūk, šajā fotogrāfija, kas uzņemta laika posmā starp pagājušā gadsimta sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, proti, Hruščova laikā, var perfekti redzēt, kā bariņš sieviešu piedalās mums visiem tik labi pazīstamo hruščovku celtniecībā.

8. Vēl viens būvlaukums, spriežot pēc visa, šeit strādnieču brigāde varenajā labi mehanizētajā un industrializētajā PSRS nodarbojas ar cementa sijāšanu pirms tā iebēršanas cementa maisītajā.

9. Lūk, šī simpātiskā „komjauniete” jauc cementa javu ar padomju dizaina lāpstu, to droši turot savās smalkajās rociņās. Kurš to nav darījis, iesaku pamēģināt, garantēju vienā brīdi jums nokritīs rokas, tad arī par tulznām vairs nedomāsiet, bet otrā dienā vēl bonusā mugura sāpēs. Diez Jonītes jaunkundze spētu kaut ko tādu izturēt! Par Ramonu es nešaubos!

10. Kārtēja padomju stroika. Večiņa ar rokām mazgā kaut kādus keramiskos apdares blokus, viens tāds sver vismaz kādus piecus kilogramus. Iedomājos, ka tanī brīdī no gramofona skan propagandas dziesmu rindas, „Veciem mūsu zemē dzīvot tīksme, Jauniem visām spējām atvērts ceļš,” vai „Mēs esam dzimuši, lai dzīvi padarītu par pasaku”.

11. Tās mūžīgās stroikas! Jaunas meitenes stumj smagus ratus pilnus ar ķieģeļiem. „Tie taču ir pilnīgi meli!” gan jau kliedz kāds no PSRS vatnajiem faniem, jo „PSRS būvmateriālus uz būvlaukumiem piegādāja elektriskie bezpilota aparāti, turklāt tie bija piekrāmēti pilni ar gardāko plombīru pasaulē.” Realitātē, kā redzams attēlā, vienai no meitenēm rokās ir četri taukaini belaši, kas, iespējams, arī bija viņu abu vienīgās pusdienas visas dienas laikā.

12. Runājot par ēdienu, jāsaka, ka ne vienmēr būvlaukumos strādājošajiem tika nodrošinātas normālas siltas pusdienas, bieži vien to nabagu ēdienreizes aprobežojās ar maizes riecienu kopā ar pienu vai kefīru. Tas izskatījās kaut kā šādi.

13. Vēl viens tīri sieviešu darbiņš – ielu tīrīšana ziemā! Tas tikai padomju propagandas filmās rīta pirmajos saules staros svinīgi pilsētas ielās izbrauc ūdens laistīšanas un sniega savākšanas mašīnas. Realitātē viss notika tikai ar rokām – lāpstām un slotām!

14. Lūk, šeit redzam „mehanizēto” atkritumu savākšanu. Šī miskastes mašīna spēja iztukšot tikai lielos atkritumu konteinerus, bet tos, kas bija mazāki izmēros, bija jācilā atkal „vājā dzimuma pārstāvēm”.

15. Nu, šī bilde ir kā ķirsītis uz tortes. Tikai viens komentārs, „Staļins pieņēma valsti ar arklu, atstāja – ar atombumbu!”

Kā redzat, sievietes PSRS tika spiestas veikt fiziski pašus smagākos darbus. Boļševiki to sauca par „sieviešu atbrīvošanu no dzimtbūšanas”. Normāls dekrēta atvaļinājums PSRS tika ieviests tikai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

P.S. Ceru, ka Latvijas emancipētās feministes, wannabe sieviešu tiesību aizstāves un tās, kuras ienīst večus, tikai tāpēc, ka tie ir veči, izlasot šo rakstu, spēs aizdomāties par īstām problēmām, par kurām diskutēt un pie kurām piesieties!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/541167.html