Kārtējie vatņiku meli par PSRS atmaskoti

Man bieži tiek jautāts, „No kurienes tu, Maksim ņem visus šos stāstus par PSRS adeptiem un vatņikiem, kurus tu bieži piemin savos rakstos un komentāros?” Neviens pie vesela saprāta, ja nu vienīgi, kāds, kurš dzērumā atceras savu jaunību, kad zāle bija zaļāka un saule spožāka, nespētu paslavēt Padomju Savienību.

Patiesībā internetā pastāv virkne speciāli izveidotu sociālo forumu, vietņu, VK domubiedru grupu un Twitter kontu, kur satiekas un aprunājas PSRS adepti, daloties ar „spilgtajām” atmiņām par to laiku. Interesanti ir tas, ka visas šīs „atmiņas” ir vieni vienīgi mīti un meli, kas jau paši par sevi ir pārvērtušies par kaut kādu realitāti pilnīgi citā dimensijā, kura eksistē tikai un vienīgi PSRS pielūdzēju un vatņiku galvās. Šai izdomātajai realitātei nav nekā kopīga ar patieso padomju realitāti, bet vienalga tā ir visai dzīvelīga un pastāvīga, turklāt tā nepārtraukti pārvietojas no vien foruma uz otru.

Šī situācija man atgādina lomu spēles, tur pastāv izdomāta pasaule ar saviem likumiem, noteikumiem un attiecībām starp varoņiem, tikai atšķirība ir tanī, ka šīs spēles spēlētāji apzinās to, ka viņu spēļu pasaule ir izdomāta, bet PSRS adepti – nē, viņi pilnā nopietnībā uzskata, ka viņu pekstiņi ir tā „patiesā vēsture”.

Kāpēc tas tā notiek un kam tas viss ir vajadzīgs? Atbilde ir vienkārša! Valsts, kurai nav nekādu panākumu tagadnē un tā turpina ar briesmām lūkoties ne visai spīdošajā nākotnē, vienkārši izmisīgi cenšas kaut ko izrakt no sačakarētās pagātnes. Bet ir tā, ka arī pagātnē nav ar ko īsti lepoties, tāpēc viss tiek izdomāts un balstīts uz tikpat labi izdomātiem vēsturiskiem faktiem un argumentiem. Tas viss izskatās smieklīgi un neveikli, bet „peles” turpina cītīgi ēst šo kaktusu!

Tāpēc šoreiz es jums vēlreiz parādīšu un atmaskošu vairākus ļoti uzjautrinošus PSRS adeptu izdomātus galvenos mītus.

1. Mīts par gardāko saldējumu pasaulē!

„Tad, kur īsti slēpjas tas padomju saldējuma „pasakainās” garšas noslēpums,” mums jautāja kāds anonīms komentētājs, un pats uzreiz atbildēja, „tas tikai tāpēc, ka PSRS pastāvēja ļoti, nu ļoti, stingri valsts standarti”, kuri bija bez maz vai paši nežēlīgākie pasaulē. Laikam jau ikkatru, kurš neievēroja PSRS valsts standartus, uzreiz sēdināja aiz restēm un, iespējams, ka trešā daļa no četriem miljoniem PSRS pilsoņu (stukaču un čekas maisu iedzīvotāju) uzrakstīto kļauzu attiecās uz šo valsts standartu neievērošanu.

Patiesībā izdaudzinātā padomju saldējuma labās garšas noslēpums ir visai vienkāršs. Tas ar savu garšu uz padomju cilvēku pārējā nabadzīgā raciona fona vienkārši spīdēja, varbūt tikai ledus lāstekas spēja ar to konkurēt garšas ziņā.

Turklāt tas saldējums nebija nekāds padomju produkts. Izrādās, ka tā pagatavošanas receptes un ražošanas tehnoloģijas tika ievestas no „pūstošās” ASV 1936.gadā ar tā laika PSRS „labklājības” komisāra Anastasa Mikojana svētību. Ja man vatņiki netic, tad viņi var palasīt, ko par šo atgadījumu raksta Vatastānas izdaudzinātais patiesās informācijas avots RT (Russia Today) savā rusipēdijā. Tāpēc PSRS adepti un vatņiki ik reizi, kad slavē to gardāko saldējumu pasaulē, tie lej ūdeni uz kapitālistu dzirnavām!

2. Mīts par noziedzību, kas neeksistēja PSRS!

Šīs mīts, nezinu kāpēc, vienmēr ir ticis pārstāstīts vienā un tādā pašā veidā, it kā PSRS visi savu dzīvokļu durvju atslēgas bija glabājuši zem priekšdurvju kājslauķiem, jo valstī vispār nekad neesot notikušas zādzības. Protams, šeit mēs varam pajokot, sakot, ka nebija jau ko īsti zagt, kas principā tā arī bija, bet interesants ir kas cits, proti, apgalvojums, ka PSRS nebija noziedzības nemaz – tie ir salti meli.

Ir zināms, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos PSRS bija piektajā vietā pasaulē pēc paveikto slepkavību skaita – tas bija 12 reizes vairāk nekā Eiropas valstīs. Tāpat PSRS bija viena no līderēm izvarošanas gadījumu skaita ziņā, tikai vien 1989.gadā tika konstatēti 14 600 šādi noziegumi. Vairums šo dzimumnoziegumu tika pastrādāti pālī, šāda parādība tajā laikā nebija raksturīga attīstītajās valstīs, tās bija tīri padomju tautas nodzirdīšanas politikas sekas.

Turklāt PSRS bija pasaules līdere ieslodzīto skaita ziņā un šeit nav runa tikai par laiku, kad pastāvēja Staļina GULAG darba nometnes, piemēram, 1986.gadā uz 100 000 iedzīvotājiem PSRS bija 846 ieslodzīto, kas bija daudz par daudz salīdzinājumā ar attīstītajām Rietumu valstīm. Bet, kas tad tur, durvju atslēgas taču tik un tā bija zem kājslauķiem!

3. Mīts par padomju modi!

Vēl viens visai smieklīgs PSRS adeptu kultivēts mīts ir par to, ka PSRS eksistēja kaut kāda pašiem sava atsevišķa mode. Nebija nekādas padomju modes ne piecdesmitajos, ne septiņdesmitajos, un ne astoņdesmitajos. Padomju pilsoņi „kopēja” kā vien varēja un pielāgoja vispārīgās rietumu modes tendences, pašiem šujot drēbes, skatoties no Burdas katalogu attēliem.

Viens no šī mīta izplatītājiem savā publikācijā min kaut kādas „individuālās īpatnības”, par tām arī mazliet parunāsim. Ja tev ievajadzējās kādu „individuālo īpatnību”, proti, stilīgi apģērbties, tev bija jāgriežas pēc palīdzības melnajā tirgu pie kāda no spekulanta, bet to darot tu varēji riskēt ar savu karjeru padomju sistēmā, jo tāda uzvedība skaitījās amorāla. Turklāt tas viss maksāja bargu naudu! Tās pašas nolādētās Montana džinsu bikses PSRS laikos melnajā tirgū maksāja 200 līdz 250 rubļu, divas vidējās mēnešalgas.

4. Mīts par padomju automašīnām!

PSRS adepti un vatņiki muld, ka it kā Hruščova atkušņa laikā parastie padomju pilsoņi mierīgi varēja nopirkt automašīnu ZIL-111. Vai viņi minēja „atkusni”? Kas tas pēkšņi par atkusni, kur viņi tādu rāva, ja reiz valstī vienmēr viss tik skaisti ir bijis, pat saldējums garšīgs bija, no kā tad viņi pēkšņi sāka „kust”? Un, ja reiz tik labi bija, kāpēc bija tas ZILiņš jāpērk? Par baltu velti proletariātam dalīja pa trīs štukām katram, bet, ja sanāca avāriju uztaisīt vai pelnutrauks bija jau pilns ar izsmēķiem, iedeva vēl kādus desmit tādus pa virsu, taču beidzot komunisms bija jau gandrīz iestājies!

Bet nopietni runājot, tad parastajam padomju cilvēkam nopirkt personīgo mašīnu bija visai sarežģīti. Vajadzēja stāvēt rindā, tā vilkās desmit, a reizēm pat piecpadsmit gadus, vajadzēja vēl sakrāt traku naudu, tad vēl dabūt kaut kādu pazemojošo „atļauju” un beigās nopirkt kaut kādu grabažu!

Lūk, jums rozīnīte! Fotogrāfijā redzams tas pats ZIL-111, tas ir padomju limuzīns, to ražoja no 1958. līdz 1967. gadam, bet joks ir tanī, ka deviņu gadu laikā tika saražoti tikai 112 šādi automobiļi, ieskaitot visas modifikācijas. Pieļauju, ka tie visi 112 padomju nomenklatūristi arī saņēma šos auto par baltu velti, uz darba ļaužu rēķina.

5. Mīts par padomju sakaru tehnoloģijām!

Šis mīts ir vēl smieklīgāks par ZIL-111, kas „tika dāvināti pa labi un pa kreisi”. Vatņiki kaut ko muld par kaut kādu mobilo telefonu, kas ticis izgudrots PSRS. Pierādījums tam ir attēls, uz kura ir redzama padomju telefona būdas aparāta samazināta kopija.

Gribu tikai atgādināt, ka mobilais telefons nav tikai maza burvju kastīte ar vadiņiem un shēmiņā, bet tā ir vesela tehnoloģiski attīstīta globāla mēroga sakaru sistēma ar antenām, satelītiem, apakšstacijām un sazin vēl ko.

Nekā tāda PSRS nebija. Kā jau kāds asprātis Tviterī ierēca, „caur kādu operatoru notika pirmais zvans – caur USSR-Mobile vai caur KPSS-Wireless?”

Rūgtā patiesība ir tāda, ka PSRS ne visiem bija pieejami parastie telefoni, kur nu vēl mobilas! Manā dzīvoklī parastais telefons parādījās tikai astoņdesmito gadu beigās, bet manai vecmāmiņai bija tā sauktais „pāra telefons”, proti, viens uz diviem dzīvokļiem. Pacel trubiņu, a tur kaimiņi runā, jāpagaida, tad varēsi zvanīt.

Lai turpmāk nejauktu galvu cilvēkiem, atgādināšu, ka pirmais mobilais telefons (vairāk jau ierīce, kas darbojās pēc tiem pašiem principiem) parādījās 1946.gadā, to izgudroja kompānija Motorola. Savukārt par padomju eksperimentālajiem sakaru līdzekļiem nav zināms nekas, izņemot, šo te fotogrāfiju no žurnāla „Zinātne un Dzīve” un pāris buļļu sūdu vērti stāsti, ka tūlīt PSRS vai Vatastāna kaut ko izgudros, piemēram, nano skrūvi!

6. Mīts pat tautu draudzību!  

Tas ir tik smieklīgi, ka pilnīgi paliek pavisam bēdīgi. Atgādināšu anonīmajam vatņikam, ka PSRS ne tikai aizdomājās par nacionalitātēm – tās pat tika norādītas pasēs. Tieši padomju cilvēka pasē norādītā nacionalitāte daudzos gadījumos nozīmēja profesionālās un dzīves karjeras krahu, piemēram, ebrejiem bija stingri aizliegts iegūt vienu vai otru specialitāti. Tauta to zināja, bija tāds teiciens, „nepaņēma dēļ piektā punkta”, tieši piektajā pases punktā tika norādīta pases īpašnieka tautība.

PSRS bieži notika sadzīves konflikti uz etniskā naida pamata, valdīja antisemītisms. Latvieši un igauņi vispār tika uzskatīti par fašistiem. Padomju cilvēkam bija piešauta acs uz ebreju atpazīšanu pēc to deguniem un čirkainajiem matiem, bieži vien šie cilvēki tika vajāti. Kāpēc? Tas bija vienkārši stulbi, galvenais, ka arī tagad tas nav vēl īsti beidzies! Intereses pēc, ja jums ir iespēja, iztaujājiet jums pazīstamos ebrejus. Pajautājiet viņiem kāpēc viņi vai viņu vecāki muka prom no PSRS, kad tas kļuva iespējams.

Visbeidzot padomju tautu draudzība vislabāk bija redzama padomju armijā – tur visi uzreiz sadalījās savstarpēji „karojošās” zemļaku grupās. Armēņi ienīda azerbaidžāņus, kaukāzieši – slāvus, un visi draudzīgi ienīda maskaviešus, tā tas bija līdz pat pašām PSRS beigu dienām, bet, cik redzu, arī tagadējās Vatastānas armijā nekas nav mainījies.

7. Mīts par pasaules cieņu pret PSRS!

Uzskatīt neiecietību un nepatiku par kaut kādu tur „cieņas izrādīšanu” var tikai aprobežots cilvēks un vatņiks, kurš ir uzaudzis traģiskā ģimenē, kur tēvs vienmēr ir sitis māti. Tieši šādās ģimenēs rodas šādi mīti, daži no tiem – „ja sit, tātad mīl”, „sit, tātad ciena” utt., jo bez šādas mitoloģijas apkārtējā realitāte būt ļoti nepanesama un briesmīga – tā strādā mūsu apziņa. Pēc tam šī mitoloģija tiek pielietota, veidojot attiecības ar citām valstīm. Viss sākas tikai un vienīgi ģimenē!

Attīstīto valstu attieksmi pret PSRS varētu noraksturot ar šādu frāzi – „nicinošs nicinājums un žēlums”. Tās ar nicinājumu attiecās pret komunistisko režīmu, bet ar žēlumu – pret komunistu apmuļķoto tautu, to skaitā vatņikiem. Visā visumā neviens necentās kaitināt PSRS, jo tai bija kodolieroči un neadekvāti cilvēki pie varas, bet nevienam neienāca prāta to uzskatīt par „cieņas izrādīšanu”, izņemot vatņikus.

Kopumā šī situācija izskatījās šādi, piemēram, tumšā kāpņutelpā jums ir piesējies piedzēries ambāls ar nazi rokā, viņš jums elpo tieši sejā, jūs jūtat viņa peregaru un ķiploku smārdu, un viņš jums jautā, „ты меня уважаешь?” (vai tu mani cieni?). Domāju, ka jūs ar viņu daudz nestrīdēsieties un neprovocēsiet konfliktu, visticamāk pateiksiet, „ka cienāt”, lai varētu doties tālāk, bet neviens to nekad neuzskatīs par īstu cieņu, ja nu vienīgi vatņiki un PSRS adepti…

P.S. Pat visgaršīgākais saldējums pasaulē ir nācis no ”pūstošajiem” Rietumiem, atceries to vatņik!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/549119.html

https://vatastan.com/2019/04/25/ka-atpazit-vatniku-psrs-un-vatastanas-adeptu-un-fanu-iedalijums/

https://russiapedia.rt.com/prominent-russians/politics-and-society/anastas-mikoyan/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s