Šoreiz, kaut ar mazu novēlošanos gribu mazliet atgādināt par vatņiku un komunistu sarīkoto genocīdu pret ukraiņu tautu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tiem, kas piemirsuši, atgādināšu, ka Ukrainā katru gadu novembra ceturtajā sestdienā tiek rīkoti HOLODOMORA upuru piemiņas pasākumi. Tai smagajā laikā pāri boļševiku okupētajai Ukrainai pārgāja pāri trīs bada viļņi, proti, no 1921. līdz 1923. gadam, 1946. un 1947. gadā, kā arī 1932. un 1933. gadā, ko arī nosauca par HOLODOMORU. Vatnajā padomju presē arī kultūrā šie notikumi netika nekādi atspoguļoti, tā bija aizliegtā tēma. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados tika uzņemta padomju propagandas mākslas filma „Kubaņas kazaki”, kurā tika melīgi rādīts, ka bada nomocītajā Kubaņā valdīja labklājība un pārticība tajā laikā.
Tikai ļoti daži padomju laika rakstnieku savos darbos ir pieminējuši boļševiku sarīkoto masu badu. Par to var mazliet izlasīt. piemēram, Andreja Platonova grāmatās „Котлован” un „Чевенгур”. Abos darbos ir aprakstītas epizodes ar bērna nomiršanu no bada. Protams, ka šīs grāmatas netika izdotas PSRS, tās savu dienas gaismu ieraudzīja tikai Gorbačova perestroikas laikā. Es nemaz nešaubos, ja, piemēram, pionieriem tiktu laikus izstāstīta kaut neliela patiesība par HOLODOMORU, tad PSRS izbeigtos daudz ātrāk, bet tā vietā, tiem tika cītīgi skalotas smadzenes ar pašu labāko padomju propagandu, kas centās pierādīt, ka viņi dzīvo pasaules pašā labākajā zemē.
Pirms turpināt, vēlos pārfrāzēt citātu no pieminekļa, kas uzstādīts par godu tiem cilvēkiem, kuri nenobijās sacelties pret vatņiku sistēmu Gdaņskā (Polijā) 1970.gada decembrī, „Kritušajiem mūžīgā piemiņā! Valdošajiem par [mūžīgu] brīdinājumu! Tautiešiem par [mūžīgu] cerību, ka ļaunumu var uzvarēt!” (Piemineklis attēlā zemāk.)
Kas ir HOLODOMORS?
Par HOLODOMORU tiek saukts masu bads, kas tika piedzīvots boļševiku sagrābtajā Ukrainā 1932. un 1933. gadā, kura rezultātā nomira miljoniem Ukrainas mierīgo iedzīvotāju! Tagad ukraiņu valodas vārds HOLODOMOR ir atradis savu vietu visās pasaules valodās, tas netiek tulkots, tāpat kā vārds – HOLOKAUSTS!
HOLODOMORU izprovocēja/sarīkoja tā saucamā komunistu „labības sagāde”. Tas izskatījās apmēram šādi – apbruņotas boļševiku vienības ar partijas svētību vardarbīgi ņēma nost zemniekiem labību, kuru pēc tam transportēja uz lielpilsētām un eksportēja uz ārvalstīm. Par iegūto naudu tika būvētas militārās rūpnīcas un ražoti ieroči, kas bija nepieciešami, lai turpinātu pasaules atbrīvošanu! Lieki piebilst, ka zemniekiem tika atņemta pilnīgi visa labība!
Zemniekiem maizi ņēma nost „pārtikas sagādes grupas”, kas veidoja „pārtikas sagādes armiju”. 1920. gadā tajā vatņiku un zagļu armijā bija jau 62000 purnu. Pēc būtības tā bija liela militāra struktūra, kas tika radīta, lai izvērstu represijas pret nepaklausīgajiem civiliedzīvotājiem. Tās radīto upuru skaits ir līdzvērtīgs īsta kara/militāra konflikta upuru skaitam! Saskaņā ar vatņiku neieredzēto enciklopēdiju Britannica HOLODOMORA rezultātā Ukrainā gāja bojā četri līdz pieci miljoni ukraiņu!
Tā bija boļševiku izrēķināšanās ar nepakļāvīgajiem!
Kas tad kļuva par HOLODOMORA iemeslu? Saskaņā ar oficiāliem padomju avotiem HOLODOMORU sarīkoja kaitnieciskie elementi, kas bija iefiltrējušies Zemes lietu komitejā un vairāku kolhozu vadībā.
Kā parasti, komunistiem vienmēr atradīsies, kuru vainot. Parasti, tika atrasts kāds viltus „grēkāzis”, kuru atlaida no darba kolhozā jau vakar, bet patiesībā viņš nemaz nebija piedzimis. Nekā tamlīdzīga! Šeit nebija un nevarēja būt kaut kādas nejaušības vai sakritības, jo HOLODOMORS ilga vairākus mēnešus, režīms nevarēja nezināt par to! Vēl jo vairāk, padomju „cēlais” karaspēks ar partijas svētību bija ielencis vairākus badā nomocītos ciemus, cilvēkiem vienkārši lika nomirt badā ielenkumā – tā bija PSRS perfekti sagatavota un izvērsta genocīda operācija pret ukraiņu tautu.
Galvenais boļševiku mērķis bija tikt galā ar tiem, kuri vēl izrādīja pretestību okupantu varai. Ukraiņi negribēja pievienoties kolhoziem un dzīvot pēc boļševiku likumiem. Par to viņus arī „mazliet” pamērdēja badā! To pašu komunisti un to līdzskrējēji, tikai mazākos mērogos, darīja arī pašā Krievijā un citās PSRS republikās. Tie ar karaspēka palīdzību bloķēja/ielenca veselus ciematus ar mērķi nomērdēt badā tur mītošos zemniekus, tos pašus, kuri, ja izdzīvotu, pateiktu, ka padomju vara nav nekāda tautas vara, bet tā ir vēl lielāks ekspluatators nekā gāztais cara režīms.
Protams, ka zemnieki pret boļševikiem periodiski sacēlās. Tambovas sacelšanās ir viena no zināmākajām Krievijā. Lai to apspiestu, boļševiki izmantoja ķīmiskos ieročus.
Diemžēl, neskatoties uz to, ka pretojās visa Ukraina, boļševiki toreiz guva virsroku!
„Melnie dēļi/saraksti” un kanibālisms (18+)
No HOLODOMORA visvairāk cieta tie ukraiņu ciemati, kuri „nespēja” izpildīt „labības sagādes” plānus. Bieži vien šie „plāni” nebija izpildāmi! Šie ciemati nokļuva uz tā saucamajiem „melnajiem dēļiem”, proti, tie tika iekļautu komunistu melnajos sarakstos. Realitātē tas nozīmēja to, ka attiecīgais ciemats tika pakļauts totālai blokādei, uz to kaujas uzdevumos tika sūtītas soda vienības, tā iedzīvotāji tika slepkavoti un ņemti gūstā labākajās padomju tradīcijās!
Mums 21.gadsimta cilvēkiem patiesībā ir grūti iedomāties, kas notika sarkanās mērkaķu armijas bloķētajos ciemos – tur mira veselas ģimenes, visas lapas no kokiem bija apēstas, nebija neviena mājdzīvnieka, pat žurku neesot bijis. Cilvēki aiz lielā bada kļuva par cilvēkēdājiem – tika ēsti bērni!
HOLODOMORU izcietusī un „veiksmīgi” pārdzīvojusī Marfa Timčenko stāsta,
„Man pazīstams ciema iedzīvotājs stāstīja, ka esot vedis pārtikas produktus vecākiem uz ciematu no pilsētas, tur esot dzīvojusi arī viņa māsa. Viņš esot iegājis mājā… tur sēž tēvs uz vēl divi vīri, tādi netīri un noauguši. Esot kūrusies plīts, bet uz plīts kaut kas katliņā vārījies, bet pie tās maisā kaut kas stāv, bet no maisa tek asinis. Viņš vecam esot prasījis, „Kur mamma, kur māsa?” Vecais tā arī atbildējis, „Mammu mēs jau apēdām, lūk krāsnī vēl gaļa stāv, bet māsu tikko kā nokāvām, maisā stāv.” Viens no svešiniekiem viņam piebilda, „Lūk, mums svaiga gālīte būs!””
Lūk, izraksts no Vasīlija Mironoviča pratināšanas protokola, viņš HOLODOMORA laikā aiz neciešamās bada sajūtas nogalināja un apēda savas abas meitas:
„1932.gadā es kopā ar sievu un dēlu Zahariju kolhozā nostrādāju 400 darba dienas, neizlaidu nevienu dienu, par to es rudenī saņēmu aptuveni piecus kilogramus prosas un četrus kilogramus miltu. Manai ģimenei ar to pietika tikai četrām/piecām dienām. Ziemā mums vairs nebija no kā pārtikt. Vecākie dēli aizbrauca no mājām, bet es turpināju strādāt kolhozā, par ko vienreiz dienā saņēmu siltu ēdienu – kāpostu-biešu boršču bez maizes. Ceturtajā aprīlī es nokāvu jaunāko meitu Hristju, kura jau bija tik ļoti izkāmējusi, ka vairs nespēja piecelties no gultas… vieni vienīgi kauli… tos es sacirtu gabalos un novārīju, un divu dienu laikā apēdu. Devu gaļu ēst arī vecākajai meitai Nastjai, bet jau sestajā aprīlī piecos no rīta nokāvu arī viņu. Domāju, ka ar to spēšu izdzīvot, jo Nastja tāpat pēc pāris dienām būtu nomirusi pati, tik ļoti novārgusi, viņa bija no bada… Es viņas abas nogalināju viņām esot miegā, izcēlu viņas no gultām noliku un grīdas un ar vienu cirvja cirtienu nocirtu tām galvas … galvas un kaulus sacirtu mazākos gabaliņos un apraku.”
Tajās dienās pa mierīgo iedzīvotāju mājām vazājās izsalkuši karavīri, tie atņēma cilvēkiem pēdējo, norādot, „ja mēs jūs pasaudzēsim, mēs paši nonāksim jūsu vietā, bet mums arī gribas dzīvot!”
Dzēstā un atjaunotā atmiņa!
Padomju laikos visa informācija par HOLODOMORU tika cītīgi dzēsta ārā, nevienā PSRS izdotajā grāmatā jūs par šīm šausmām neko neatradīsiet, ja nu vienīgi kaut ko par „grūtajiem bada laikiem” ar piebildi, ka tie bija tādi laiki, jo tādiem bija jābūt! Par to, ka tā bija tāda vara/režīms, nevis laiki – neviens pat neuzdrošinājās ierunāties!
HOLODOMORS Ukrainā radīja ļoti bīstamu lietu, ko dauzi, dēvē par „dzēsto atmiņu”. No desmitiem ukraiņu ciemu, kas izmira no bada, nav palicis nekas, neviena cilvēka! Neviens neko nezina, kas notika šajos ciemos tajās boļševiku uzspiestajās bada dienās. Nav palicis neviens, kas spētu pastāstīt par tur notikušo! Iespējams, ka tur notika vēl šausmīgākas lietas par tām, par kurām stāsta izdzīvojušie šodien. Kad tika apturēta attiecīgo ciemu blokāde, no bada mirušo cilvēku uzpampušos līķus izveda, bet ciemos ieveda jaunus cilvēkus (okupantus un citus izsūtītos no dažādiem PSRS nostūriem). Laikam tiem, kuri nebija piedzīvojuši šīs šausmas, bija kaut kā vieglāk būvēt komunismu!
Mūsdienu Ukrainā HOLODOMORS tiek uzskatīts par genocīdu, bet tā upurus piemin un atceras katru gadu novembra pēdējā sestdienā. Kijevā cilvēki šajā dienā iededz svecītes, daudzi ierodas pie HOLODOMORA memoriāla – no bada izkāmējušās meitenītes, lai noliktu pie viņas kājām ābolus, graudu vārpas un irbenāja zariņus…
P.S. Ko jūs par to domājat? Obligāti aprunājaties ar kādu par to, kas tas bija par laiku? Kāda velna pēc tas viss notika? Un vatņikiem, kas uzskata un bauro, ka tie bija tādi laiki, it kā tādiem tiem bija jābūt, un tāpēc tur neko nevarēja padarīt, toties Gagarins apdirsies aizlidoja kosmosā un vēl vairāk apdirsies atgriezās uz zemes, jā … un vēl bija garšīgs saldējums, es novēlu ik reizi vizualizēt savos prātos katliņu pilnu ar cilvēka gaļu, kas garšīgi burbuļo uz plīts, kad sagribas kaut ko uzēst!
autors: Maksims Mirovičs
no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs
komentēja: Feģa Blatnijs
Avoti:
https://maxim-nm.livejournal.com/548361.html
https://vatastan.com/2019/10/04/bolseviki-reiz-cereja-paklaut-visu-zemeslodi/