Ir pagājuši 40 gadi kopš PSRS iebrukuma Afganistānā

Tieši pirms 40 gadiem, proti, 1979.gada 25.decembrī padomju karaspēks iebruka Afganistānā! Datums šim riebīgajam pasākumam, protams, ka netika izvēlēts nejauši. Vatņiki to bija izdomājuši izdarīt Ziemassvētkos, lai Rietumu valstis nespētu operatīvi noreaģēt uz šo nekaunīgo noziegumu pret cilvēci un afgāņu tautu.

PSRS karš ar Afganistānu nebija spontāns pasākums. Jau daudzus gadus pirms iebrukuma, Maskavas metro celtnieki uzbūvēja ceļu pāri Salangas kalnu pārejai. Šo ceļu vēlāk nosauca par „šuravi ceļu”, pa to varēja ar kara tehniku taisnā ceļā nokļūt no PSRS tieši pašā Kabulas centrā. Tas tika arī izdarīts 1980.gada ziemā. PSRS cerēja agresīvā veidā „ieintegrēt” Afganistānu savā sastāvā kā okupēto republiku Nr.16, bet lielos vilcienos @pdirsās, jo komunisti nebija rēķinājušies ar afgāņu tautas sīvo pretestību, tāpēc karš ievilkās uz deviņiem gadiem.

Biju Afganistānā 2018.gadā un jau iepriekš biju rakstījis par to, kā sākās šis karš, kāpēc afgāņi pretojās PSRS okupācijai, par to, ko stāstīja padomju propaganda par šo konfliktu un par to, kas ir atlicis no PSRS 40.armijas Afganistānas kalnos, bet šoreiz es jums piedāvāju aplūkot interesantas un retas fotogrāfijas no tiem pagājušiem laikiem.

Lūk, arī apsolītās fotogrāfijas:

Tā sauktā padomju karaspēka ierobežotā kontingenta ievešana Afganistānā sākās 1979.gada 25.decembrī, tieši Ziemassvētkos! Afganistānā pārsvarā tika ievestas motostrēlnieku, tanku, artilērijas un VDV vienības. Vēlāk kaujas darbībās pārsvarā piedalījās tieši VDV vienības, jo tās izrādījās pašas kaujas spējīgākās PSRS „miermīlīgās” armijas vienības. Afganistānā ieradās arī aviācijas vienības.

Vatņiki uzskatīja, ka nebūs vajadzības izvērst plaša mēroga kaujas darbību, bet 40.armija vienkārši apsargās svarīgākos stratēģiskos un rūpnieciskos objektus okupētajā valstī, atbalstot afgāņu komunistisko vatņiku valdību. Beigās sanāca, ka PSRS diezgan ātri tika ievilkta ilgstošā un mokošā karā pret Demokrātisko Afganistānas Republiku, kura bija spējusi uzlabot savas militārās spējas.

Attiecīgajā fotogrāfijā redzami PSRS bruņutransportieri kalnu apvidū, tiem garām paiet vietējās dāmas parandžās.

Ļoti ātri kļuva skaidrs, „klasiskās karošanas” iemaņas, kuras bija apguvuši padomju karavīri, nekam nederēja to laiku Afganistānā, protams, traucēja šīs zemes kalnainais apvidus un pret PSRS spēkiem izvērstais modžahedu partizānu karš. Šie vīri parādījās nezin’ no kurienes, deva triecienu un pazuda kalnos. Briesmīgie padomju tanki un bruņu mašīnas kalnu apstākļos bija pilnīgi nekam nederīga kaujas tehnika, ne tanki ne bruņutransportieri bija spējīgi ātri tikt augšā un lejā pa stāvajām klintīm, turklāt to stobri bieži vien nespēja izšaut pa mērķiem augstu kalnos, vienkārši stobrus nevarēja pacelt vajadzīgajā leņķī.

Ātri vien padomju karaspēka vadība pārņēma modžahedu kaujas taktiku – veica triecienus nelielās grupās un rīkoja slēpņus. No slēpņiem tika apvāktas modžahedu apgādes karavānas, kas bieži vien sastāvēja no kamieļiem un zirgiem. Ar novēlošanos tika uzsākta rūpīga tuvākās apkārtnes izlūkošana sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem, lai, piemēram, atrastu piemērotākos transporta ceļus. Aptuveni 1980-81.gadā PSRS-Afganistānas karš jau bija ieguvis savu „stilu”. Uz ceļiem tika izvērsti blokposteņi, tika veiktas nelielas kaujas operācijas augstkalnos, iesaistot kaujas helikopterus un citu kaujas aviāciju. Turklāt tika bloķēti un iznīcināti kišlaki, kas izrādīja kaut mazāko pretestību, kā arī tika ierīkoti slēpņi. Tam visam bonusā – neskaitāmi noziegumi, ko lielā skaitā paveica PSRS bruņoto spēku personāls… standarta paka – mierīgo iedzīvotāju slepkavošana, marodierisms, karagūstekņu spīdzināšana, vardarbība un varošana, varbūt vēl šur tur šikais huligānisms un zādzības mazos apmēros!

Fotogrāfijā kāds no padomju Vatastānas zoļiem fotogrāfē nomaskētās uguns pozīcijas kaut kur Afganistānā.

Attēls uzņemts astoņdesmito gadu sākumā. T-62 tanks ieņēmis „svarīgu” virsotni, tiek piesegta apgādes autokolonna, kas piegādā degvielu. Tanks izskatās diezgan noplucis, samērā ilgi būs jau pabijis Afganistānā. Stobri pavērsti kalnu un krūmu virzienā, iespējams, tur slēpjas modžahedi.

Redzams, ka tanks stāv tur, kur reiz bija kišlaks, uz iznīcinātas māla sienas, mazliet zemāk pa kreisi redzama iznīcināta dzīvojamā māja. Padomju karaspēks ļoti bieži iznīcināja kišlakus ar visiem iedzīvotājiem.

Afgāņi sauca padomju karaspēku par ŠURAVI, kas viņu valodā nozīmē „padomju”, bet vatņiki savus pretiniekus dēvēja par dušmaņiem, kas afgāņu valodā nozīmē „ienaidnieks”, vai par duhiem. Dušmaņiem kļuva ātri zināms viss par šuravi pārvietošanos pa Afganistānas ceļiem, visa informācija tika iegūta pa tiešo no vietējiem iedzīvotājiem. Tas dušmaņiem ļāva samērā ātri bez lielām problēmām ierīkot slēpņus un nomīnēt ceļus.

Afganistānā plaša teritorija joprojām ir nomīnēta. Mīnas lika kā modžahedi tā arī padomju karaspēks. Vēl joprojām katru gadu kāds iet bojā, uzsprāgstot uz šīm nolādētajām vatņiku mīnām. Šis karš joprojām turpina galināt un kropļot cilvēkus.

Afganistānā karojošā PSRS karavīra klasiskā uniforma ir viegli atpazīstama pēc panamkas, proti, cepures, kas pasargāja karavīru galvas no liekas pārkaršanas labāk nekā pilotkas. Interesanti ir tas, kas šī veida cepures tika izmantotas jau 1939.gadā Halkingolā, Mongolijā. Nekas daudz nebija mainījies, kāds tur pārsteigums.

Fotogrāfijā redzam zolli vēl vecā tipa uniformā ar parastām pogām. Vēlāk šī uniforma – afganka tika uzlabota ar vairākām kabatām un pogu aizsargiem, kas aizsedza pogas, lai tās nerautos nost, karavīram ložņājot uz vēdera pa kalniem. Jāsaka, ka PSRS ne visai bija gatava šim karam un vispār nekad nebija bijusi, jo tās karavīriem nācās karot ar ko pagadās, un brīžiem pašiem zaldātiem nācās sev šūt formas un gatavot citu aprīkojumu.

644465 18.10.1986 Возвращение советских воинов-интернационалистов из Демократической Республики Афганистан. Юрий Сомов/РИА Новости

Afganistānas kara veterāni bieži ir uzsvēruši, ka Afganistānā esot bijušas problēmas ar uniformām, vienas vienības karavīri nēsāja daž ne dažādu citu uniformu sastāvdaļas, bet tos nabagus, kurus atgrieza dzimtenē cinka zārciņos, bieži vien pārtērpa vecā tipa četrdesmito gadu uniformās, lai nebūtu jāiznieko vesela jauna parādes uniforma… lūk, kuces dēli – komuņagas, dzina pretī nāvei, bet apglabāt ar godu negribēja. Tas pats tagad notiek ar Sīrijā un Austrumukrainā kritušajiem vatņikiem, aprok kā pēdējos suņus, lai neviens gailis pakaļ nedzied!

Standarta zābakus padomju karavīri ātri vien nomainīja uz sporta apaviem – tie bija daudz ērtāki… zābakos diez ko ērti gan jau nebija cepināties Afganistānas karstajā saulītē. Turklāt valkājot sporta apavus pastāvēja lielāka varbūtība mazāk satraumēties. Piemēram uzkāpjot uz mīnas ar zābaku, parasti tika norauta visa kāja, bet ar kediņu – tikai pēda. Krosenes čaļi pirka afgāņu tirgos, vai vienkārši atņēma, vai ieguva kā trofeju pēc modžahedu apgādes karavānas apslaktēšanas.

Klasiskā uniforma „afganka” (ar papildus kabatām) bieži redzēta filmās par šo karu, šī uniforma parādījās tikai astoņdesmito gadu beigās. Beigās jau bija pašūti speciāli „kostīmi” gan tankistiem, kājniekiem un desantniekiem. Pēc uniformas krāsas varēja noteikt, cik ilgi tās valkātājs jau atrodas „misijā” Afganistānā, jo tās dzeltenīgā krāsa ar laiku saulē pilnībā izdega, paliekot pilnīgi balta.

Bija arī ziemas uniformas, jo Afganistānā ne visos gada laikos pastāv mežonīgs karstums, tāpat arī kalnos ir citāds klimats. Būtībā tā bija parasta nosiltināta vates „kurtka” ar četrām kabatām.

PSRS armijā nebija taktisko briļļu, tāpēc šis nabaga tankists, kas redzams attēlā, ir uzvilcis kaut kādas peldēšanas brilles.

Lūk, tā izskatījās modžahedi. Kaut kāds kiš-miš ar rozīnēm, visi gadsimti vienā katlā kopā ar trofeju lupatām, plus vēl Adidas sportenes.

Ahmad-šahs Masuds, afgāņu lauku komandieris bija viens no galvenajiem PSRS karaspēka pretiniekiem. Vēlāk, viņš izcēlās ar mežonīgas pretestības izrādīšanu pret talibiem. Fotogrāfijā viņš redzams kopā ar saviem modžahediem – tiem mugurās, kas nu kuram. Vecajam pa labi no Masuda galvā trofejas pižiks. Tagad Ahmad-šahs Masuds ir Afganistānas nacionālais varonis, kura pīšļi atdusas mauzolejā Pandžeras ielejā.

Šeit redzam afgāņu bēgļus. Viņi diez ko daudz neatšķiras no modžahediem, tāpēc bieži tika nošauti. Vienīgā atšķirība – nav ieroču rokās. Šī kara laikā pavisam kopā gāja bojā vismaz 1 000 000 Afganistānas mierīgo iedzīvotāju… vatņiki var lepoties ar paveikto, ne! Vairums no viņiem tika nogalināti aviācijas uzlidojumos un artilērijas triecienos pa kišlakiem. Principā – genocīds no padomijas puses pret afgāņu tautu, tīri Otrā pasaules kara labākajās tradīcijās!

Šeit padomju tankists uzmet aci „labi paveiktajam darbiņam”, proti, kārtējam iznīcinātajam kišlakam Salangas pārejas apvidū. Ja attiecīgais kišlaks tika uzskatīts par nedraudzīgu, to drīkstēja noslaucīt no zemes virsas ar visiem iedzīvotājiem – kādi tur bērni vai sievietes, pie dirs@s! Padomju karavīri neiztika arī ne bez Pirmā pasaules kara „labākajām tradīcijām”, piemēram, Ruhas kišlaka mierīgie iedzīvotāji dabūja izbaudīt uz savas ādas PSRS ķīmisko ieroču „veselīgo” iedarbību. Kāds bija mērķis? Vienkārši iznīcināt visus dzīvos!

Afganistānas karā tika izmantota arī aviācija, it sevišķi vieglā, ar kuras palīdzību tika piegādātas kravas un veiktas kaujas operācijas, piesegti konvoji. Attēla redzams sarkano afgāņu armijas helikopters, kas piesedz padomju konvoju.

Lūk, te jau redzams tas pats helikopters, to notriekuši modžahedi Zabulas provincē 1990.gadā, jau pēc padomju vatņiku armijas izvešanas no Afganistānas.

Sagūstītie padomju karavīri, uniformas atņemtas – tautas tērpi uzvilkti. Zināms, ka daži pēc pavadītā laika pie modžahediem pieņēma islamu un palika uz dzīvi Afganistānā.

Blokpostenis Kabulā, 1989.gada ziema, īsi pirms padomju karaspēka izvešanas. Fotogrāfijā redzama tipiska Kabulas aina ar sniegotām virsotnēm uz horizonta.

Tanki uz Afganistānas ceļiem.

Padomju lidmašīna nosēžas Kabulas lidostā.

Kara tehnika Kabulā.

Padomju karaspēka izvešanas no Kabulas sākums.

Afgāņu gans novēro padomju karaspēka kolonu kas kaunpilni dodas prom no Afganistānas.

Karš Afganistānā kļuva par vēl vienu nevienam nevajadzīgu murgu un haosu, kura autore bija PSRS. Bojā gāja vismaz 1 000 000 afgāņu un tūkstošiem jaunu puišu no visas plašās PSRS teritorijas, arī Latvijas. Vēl vairāk tika sakropļoti gan fiziski, gan psihiski! Tas bija nosprāgušās padomju impērijas, par kuras atdzimšanu sapņo Latvijas vatņiki, pēdējais lielais karš. Lielie militārie izdevumi un galīgi dirs@ salaistais starptautiskais imidžs iedzina vienu no pēdējām naglām PSRS zārkā.

P.S. Vai daudz kas ir mainījies Putina režīma politikā, attieksmē pret saviem karavīriem, tautu un uzvedībā pret kaimiņvalstīm? Diez vai!

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/555823.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s