Krievijas Pareizticīgā baznīca – nelegāla reliģiska organizācija

„Ticība dievam ir laba lieta, jo ar tās palīdzību iespējams valdīt pār masām,” visticamāk tiek uzskatīts Kremlī. Ne velti gan PSRS laikos, gan arī Putina valdīšanas ērā, Krievijā valdošais režīms vienmēr ir pievērsis un pievērš pastiprinātu uzmanību ietekmes vairošanai un uzturēšanai Krievijas Pareizticīgajā baznīcā, to padarot par instrumentu čekistu režīma rokās krievu tautas kontrolēšanai un spiediena izdarīšanai uz Krievijas kaimiņvalstu pareizticīgajām baznīcām.

Ir tikai viens bet! Krievijas Pareizticīgā baznīca ir nelegāla reliģiska organizācija, jo kā izrādās, patriarhs Kirils, tāpat kā viņa priekšgājēji, vēl joprojām nav sakārtojis visus juridiskos dokumentus un jautājumus ar Konstantinopoli, proti, nav lūdzis tomosu par autokefāliju Konstantinopoles ekumēniskajam patriarhātam. Līdz ar to Krievijas Pareizticīgā baznīca uzskatāma par nelegālu reliģisku organizāciju, jeb par liela mēroga sektu. Sanāk, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca nav neatkarīga, jo 16. gadsimtā tā atzina Konstantinopoles ekumēnisko patriarhātu par tās vienīgo virsvadītāju.

Tiem, kas nezina, kas ir tomoss, paskaidrošu, ka tomoss ir oficiāls pareizticīgās baznīcas lēmums kādai baznīcas struktūrai piešķirt autonomiju esošās pārvaldes struktūras ietvaros vai arī tiesības uz pilnīgu pašnoteikšanos, jeb autokefāliju.

Ņemot vērā šo Krievijas Pareizticīgajai baznīcai neērto faktu, mēs varam pieņemt, ka kaut kādām juridiskām izmaiņām būtu jānotiek arī Latvijas Pareizticīgajā baznīcā, jo tagad tā sevi uzskata it kā par „neatkarīgu” baznīcu Krievijas Pareizticīgās baznīcas pārraudzībā. Vai šinī gadījumā nevajadzētu atbildīgajām institūcijām, to skaitā Konstantinopoles ekumēniskajam patriarhātam, izvērtēt Latvijas Pareizticīgās baznīcas kanonisko statusu, jo pretējā gadījumā sanāk, ka pār Latvijas pareizticīgajiem valda Krievijas pašpasludināta „pareizticīga” sekta.

Interesanti, sanāk, ka būtībā Latvijas Pareizticīgajai baznīcai ir daudz augstāks kanoniskais statuss nekā pašai Krievijas Pareizticīgajai baznīcai, kura ir uzurpējusi garīgo varu pār pareizticīgajiem Latvijā, jo Latvijas Pareizticīgā baznīca 1934. gadā saņēma tomosu par autokefāliju no Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta. Ar šo dokumentu tika atzīta Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība! Tas ir tas pats dokuments, ko joprojām nav saņēmusi Krievijas Pareizticīgā baznīca, lai kļūtu par neatkarīgu garīgo institūciju.

Tad, kad 1940. gadā PSRS okupēja Latviju, Latvijas Pareizticīgā baznīca pārgāja Krievijas Pareizticīgās baznīcas pakļautībā, savādāk vienkārši nebija iespējams. Latvijas Pareizticīgā baznīca atguva neatkarību tikai 1992.gadā, kad pašas Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II piešķīra tomosu par autonomiju. Nav īsti saprotama šī tomosa jēga, jo līdz ar PSRS aiziešanu nebūtībā, juridisku spēku atkal atguva 1934. gadā izsniegtais Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta tomoss par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomiju.

Līdz ar to rodas jautājums, „Kāda kanoniskā statusa ietvaros darbojas Latvijas Pareizticīgā baznīca?”, zinot, ka pati Krievijas Pareizticīgā baznīca nekad nav saņēmusi tomosu par autokefāliju no Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta, kuru tā pati ir atzinusi par savu virsvadītāju! Ar kādām tiesībām Latvijas Pareizticīgā baznīca pakļaujas un maksā „meslus” Krievijas Pareizticīgajai baznīcai?

Ņemot vērā Krievijas militāro agresiju Austrumukrainā un Krimas bezprecedenta nekaunīgo okupēšanu, ir krietni pasliktinājušās attiecības starp Krievijas un Ukrainas pareizticīgajām baznīcām. Krievijas Pareizticīgā baznīca izdara politisku un ekonomisku spiedienu uz Ukrainas pareizticīgo baznīcu ar mērķi to piespiest atbalstīt Putina režīma politiku šajā konfliktā. Savukārt Konstantinopoles ekumēniskais patriarhāts 2018. gada augustā paziņoja, ka tiek izskatīts lēmums par neatkarības piešķiršanu Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai. Tas varētu būtiski samazināt Krievijas Pareizticīgās baznīcas ietekmi Ukrainā, kurā ir ap 12000 draudžu, kas veido trešdaļu no visām aptuveni 36000 Krievijas Pareizticīgās baznīcas draudzēm. Protams, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca centās nepieļaut pašnoteikšanās tiesību piešķiršanu Ukrainas baznīcai. Medijos ir izskanējusi versija, ka tomēr trešdaļa Ukrainas draudžu plāno palikt Krievijas Pareizticīgās baznīcas pārvaldībā. Turklāt 2018. gada oktobrī Konstantinopoles ekumēniskais patriarhāts atsauca 1686. gada lēmumu par Kijevas metropoles nodošanu Maskavas patriarhāta pārraudzībā.

Sanāk, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir zaudējusi kanoniskās tiesības jaukties Ukrainas Pareizticīgās baznīcas iekšējās lietās. Uz šo Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta lēmumu Krievijas Pareizticīgā baznīca reaģēja ar saiknes un attiecību saraušanu ar Konstantinopoli. Šis ir pirmais tāds gadījums pareizticīgo pasaulē, ko varētu uzskatīt par Krievijas Pareizticīgās baznīcas ļoti lielu diplomātisko sakāvi.

Līdz ar Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta virsvadības noliegšanu un saišu sarašanu, Krievijas Pareizticīgā baznīca ir kļuvusi par nelegālu reliģisku organizāciju, proti, sektu. Līdz ar to nevienai citai, ne Latvijas, ne Ukrainas pareizticīgajai baznīcai nebūtu tai jāpakļaujas.

Ņemot vērā to, ka pati Krievijas Pareizticīgā baznīca nekad nav saņēmusi no Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta tomosu par autokefāliju, Latvijas Pareizticīgās baznīcas pakļaušana Krievijas Pareizticīgajai baznīcai 1940. gadā bija pretlikumīga. Turklāt Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarham Aleksijam 1992. gadā nebija kanonisku tiesību lemt par Latvijas Pareizticīgās baznīcas kanonisko statusu.

Iesūtījis lasītājs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s