Ne visi, bet liela daļa sabiedrības atceras, ka PSRS eksistēja vesels vadoņa kults un par “diženo nācijas” tēvu tika radīta vesela sūdu kaudze ar mītiem par tā gudrību, gādību un vēlmi pilnveidot pasauli. Viss tas tika potēts jau no bērna kājas, faktiski jau ar pirmajiem soļiem, jo nebija tādas pirmsskolas vai mācību iestādes, kur katrā telpā nebija krūšu attēla vai profila bilde ar plikpauraino onkuli.
Citāti ar viņa plakātiem bieži “rotāja” parādes durvis un gaiteņus “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties”. Vienīgā telpa, kur nemājoja ne krūšu portrets ne arī kāds “gudrs” citāts bija tualete.
Patiesībā vairums padomju iedzīvotāji pat nenojauta, kāds īstenībā bija Vladimirs Ļeņins. Diez vai kāds patiesi izlasīja visus viņa sējumus, un diez vai visi bija informēti par viņa citātiem, kuros viņš runāja par cilvēku nogalināšanu, pakāršanu, nošaušanu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm – tikai par to, ka viņi domā savādāk nekā Ļeņins, jo nebija vienisprātis ar vadoni par to, ka uz skaisto nākotni ceļam jābūt ar līķu kaudzēm klātam.
Padomju Savienībā vienas vai otras personības kults eksistēja vienmēr, un tie pat varēja eksistēt paralēli. Partijai bija uzdevums aktualizēt vienu vai otras personības kulta atkarībā no situācijas un sabiedrības pieprasījuma.
Izteikts ļeņinisma kults parādījās pēc Staļina nāves, jo partijai bija svarīgi spodrināt spalvas no Staļina zvērībām. Padomju daiļradē tika ieviests Ļeņiniānas jēdziens (Лениниана), kas ietvēra sevī Ļeņina tēla cildināšanai veltītus mākslas darbus: lugas, kinofilmas, grāmatas, muzikālus sacerējumus, gleznas, plakātus. Tas veidoja faktiski veselu industriju, līdzīgi, kā pašreiz to var novērot Padomju Savienības mantiniecē Krievijā, kur ļeņinisms nav pazudis, bet aktuālais ir putinisms. Rīgā ar putinisma kultu apmāktie ir sastopami visai bieži, turklāt pat suvenīru veikali tirgo visādus “sūdiņus” ar 21.gs. Krievijas caru.
Ļeņins propagandā tiek raksturots kā “labais tētiņš/vectētiņš”, vienmēr bērniem dāļā saldumus un citus dāvanas, un ir tik jauks un siltuma izstarojošs, ka neviens pret viņa sociālistiskajām idejām nepretojās. Patiesība ir pavisam cita – viņa tā laika līdzgaitnieki un vēstures avoti liecina, ka viņš nav bijis apveltīts ar izcilām oratora un pārliecinātajā dotībām, sirga ar izteiktu narcismu un necieta citādi domājošus.
Viss jau būtu skaisti un rožaini propagandai, ja nepastāvētu versija, ka Ļeņina nāvi veicināja venēriskas slimības radītas komplikācijas, kur blakus efekts arī bija prāta plānprātība. Grūti pierādāma versija, bet tam nav nozīmes jo skaidrs, ka pie pilnas saprašanas vecis nebija.
autors: Maksims Mirovičs
no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs
komentēja: Feģa Blatnijs
Avoti:
https://maxim-nm.livejournal.com/479910.html
https://www.kroders.lv/lasa/1037
https://lv.wikipedia.org/wiki/Vladimirs_%C4%BBe%C5%86ins