13. oktobris – mīti un realitāte

1944. gada 13. oktobrī Maskavas radio skanēja leģendārā padomju diktora Jurija Levitāna pacilājoši svinīgā balss: „Baltijas 3. frontes karaspēks ar tiešu Baltijas 2. frontes karaspēka atbalstu, izvēršot sekmīgu uzbrukumu, triecienā ieņēmuši Padomju Latvijas galvaspilsētu Rīgu – svarīgu jūras karabāzi un spēcīgu vācu aizsardzības mezglu Baltijā”. Tā paša13. oktobra vakarā pulksten 23 ar Augstākā Virspavēlnieka Josifa Staļina pavēli Nr. 196 Maskava salutēja Rīgas atbrīvotājiem ar 324 artilērijas zalvēm.Vissavienības radio atskaņoja „Dievs, svētī Latviju!”.

Taču vēsts par Latvijas galvaspilsētas varonīgo ieņemšanu, netaupot padomju karavīru dzīvības, bija kārtējie meli, jo vācieši Rīgu atstāja bez cīņas. Varonīgais amfībiju reids pāri Ķīšezeram un cīņas „par katru namu pilsētā” lielā mērā ir padomju propagandas izauklēta leģenda, lai piešķirtu šai militārajā ziņā necilajai kaujas operācijai cienījamu tēlu. Tomēr arī mūsu dienās ir ļaudis, kas 13. oktobrī ar sarkaniem karogiem pulcējas gan Ķīšezera krastā, gan pie „Rīgas atbrīvotāju pieminekļa” Uzvaras parkā, lai pieminētu šo „izcilo notikumu”.

1944. gada rudenī PSRS armijas ģenerālštābs sāka plānot kaujas operāciju, lai vācu armiju grupu „Nord” (Ziemeļi) pēc Staļingradas parauga atšķeltu no pārējām vācu armijas daļām un ielenktu, izdarot triecienu Mēmeles (Klaipēdas) virzienā. Lai no tā izvairītos, vācu Ziemeļu frontes štābs 2. – 3. oktobrī sāka atbildes operāciju „Donner” (Pērkons), kuras uzdevums bija pārdislocēt vācu karaspēku uz Kurzemes placdarmu. Rīgas atstāšana bija tikai viena no epizodēm šajā plānā. Arī maršala Leonīda Govorova vadītās 2. un 3. Baltijas frontes štābiem Rīga bija otršķirīgs mērķis.

Lielākos panākumus Sarkanā armija guva pie Bauskas, kur 1. Baltijas frontes karaspēks nokļuva līdz Iecavai un dažas tanku vienības izrāvās pat līdz Daugavai. Niknākās kaujas par Latvijas galvaspilsētu notika nevis Ķīšezera krastā, bet pie Meņģeles, Ķekavas, Baldones, Vecumnieku un Bauskas šosejas apkaimē, kur septembra otrajā pusē Sarkanā armija lauzās uz priekšu cerībā nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu no Vidzemes. Šo uzbrukumu gan aizkavēja vācu pretuzbrukums pie Dobeles 1944. gada 16. – 19. septembrī.

Savu atkāpšanos vācu spēki veica spoži, kamēr padomju plāni cieta neveiksmi, jo Sarkanā armija nespēja vāciešu atkāpšanos aizkavēt. No Vidzemes pāri Daugavai un Lielupei pa esošajiem un sapieru uzceltajiem tiltiem aizgāja 29 divīzijas un divas brigādes, artilērija, transporta līdzekļi, ap 100 tūkstošiem civiliedzīvotāju. Centrālais atkāpšanās ceļš bija pa Jaunzemju pontontiltu, ko uzbūvēja pie Mazjumpravas, aptuveni Katlakalna kapu rajonā. Par šo veiksmīgo operāciju 18. armijas štāba priekšnieks ģenerālmajors Fridrihs Ferčs saņēma vācu virspavēlniecības apbalvojumu.

Karaspēka grupas „Nord” komandieris ģenerālis Ferdinands Šerners lieliski saprata, ka viņa galvenais uzdevums ir izglābt armiju no aplenkuma, tāpēc vācieši nemaz negrasījās aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā to apgalvoja padomju propaganda, un pilsētu pameta bez kaujas. Naktī uz 13. oktobri Rīgas labā krasta daļu atstāja pēdējās vācu sedzējvienības. Pulksten 1.44 tika uzspridzināti tilti pār Daugavu. Karavīru, tanku un lielgabalu pārcelšanās no Mangaļsalas uz Daugavgrīvu turpinājās ar prāmjiem. Šeit pēdējās sedzējvienības pameta krastu pirms rītausmas. Kamēr vācieši atkāpās, Kīšezera krastu pie Jaunciema sasniedza 3. Baltijas frontes 67. armijas divīzija ģenerālleitnanta Vladimira Romanovska vadībā.

Ezera forsēšana 12. oktobra vakarā bija tīri butaforisks pasākums. 285. atsevišķā motorizētā sevišķo uzdevumu bataljona reids tika plānots vēl pirms padomju uzbrukuma sākuma. Tolaik Sarkanās armijas štābs bija nonācis pie secinājuma, ka vācu aizsardzība posmā no Salaspils līdz Juglas ezeram ir pārāk spēcīga, lai to tik viegli pārrautu. Ķīšezera forsēšana tika piedāvāta kā alternatīvs variants. Neskatoties uz to, ka vācu armija Rīgu jau bija pametusi, padomju pavēlniecība amfībiju reidu nolēma neatcelt. Amerikā ražotie peldlīdzekļi ar četriem pieciem karavīriem katrā krastā izbrauca pilnīgi netraucēti, nevis „zem fašistu ložu krusas”, kā tika apgalvots padomju vēstures grāmatās, jo vācieši Mežaparku jau sen bija atstājuši.

Vāciešu 13. oktobrī vairs nebija visā Daugavas labā krasta Rīgas daļā, jo pēdējās vācu vienības pārcēlās uz Pārdaugavu agri no rīta. Vāciešiem nebija nekādas vajadzības izcīnīt ielu kaujas, jo to uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi. Tāpēc ģenerālpulkveža Pāvela Belova 61. armijas apakšvienības pa Brīvības ielu Rīgā ienāca bez jebkādas pretestības. Citas Sarkanās armijas daļas virzījās caur Latgales priekšpilsētu. Tā radās mīts, ka padomju spēki Rīgu ieņēma 1944. gada 13. oktobrī. Taču tā nav patiesība – Rīga padomju rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu.

Par pilsētas „atbrīvošanas” dienu oficiāli pasludināt 13. oktobri bija Staļina ideja. 2. Baltijas frontes štāba priekšnieks Leonīds Sandalovs savos memuāros „Grūtās robežas” atstāsta telefonsarunu ar PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieku ģenerāli Alekseju Antonovu. Tas viņam pavēstījis: „Dažu apsvērumu dēļ Augstākais (Staļins) ir nolēmis šodien pavēlē paziņot par Rīgas atbrīvošanu.” Sandalova iebilde, ka puse pilsētas vēl atrodas pretinieka rokās, netika ņemta vērā, jo dienas noslēgumā Maskavā bija jāskan lielgabalu salūtam par godu Rīgas ieņemšanai.

Par to, kad patiesībā tika ieņemta Rīga, liecina uzvaras parāde, kas notika tikai 16. oktobrī, kad 130. latviešu strēlnieku korpuss divās kolonās pa Brīvības ielu un Jelgavas šoseju ienāca pilsētā. Joprojām nav skaidrs, kādēļ latviešu daļām neļāva pirmajām sasniegt Rīgas pievārti 13. oktobrī, kas būtu bijis svarīgi no ideoloģiskā viedokļa. Varbūt tāpēc, ka pēc papildināšanas Latgalē tā bija viena no kaujasspējīgākajām vienībām Sarkanajā armijā un 1944. gada 12. oktobrī tika nosūtīta uz fronti svarīgajā Olaines un Ķekavas virzienā. Tikai, kad vācieši bija pilnībā evakuējušies no Pārdaugavas un atkāpušies uz Babīti, strēlniekus pie Ķekavas pārcēla pāri Daugavai un nosūtīja uz Šķirotavas apkaimi. No turienes tie atpūtušies un saposti 16. oktobrī svinīgi iesoļoja Rīgā.

Šīs labi iestudētās propagandas izrādes mērķis bija parādīt visai pasaulei, ka Latvijas galvaspilsētu atbrīvojušas pašu latviešu vienības un iedzīvotāji sagaida atbrīvotājus ar ziediem. Notika svinīgs mītiņš, karavīri nesa uz rokām bērnus, bija kopīga fotografēšanās. Vismaz daļa rīdzinieku patiesi strēlniekus sveica ar prieku, jo tie bija pašu tautieši, turklāt daudziem strēlnieku rindās soļoja tuvinieki vai paziņas. Par laimi, 130. strēlnieku korpusam pie Rīgas nenācās karot pret leģionāriem, jo 19. divīzija jau bija atkāpusies uz Kurzemi. Arī latviešu 15. artilērijas pulka atkāpšanās no pozīcijām Juglas papīrfabrikas apkaimē caur Rīgu notika dažas stundas pirms Daugavas tiltu uzspridzināšanas.

Tā kā nekādas kaujas par Rīgu nenotika, no centra tālāk dzīvojošie pilsētnieki Sarkanās armijas ienākšanu gandrīz vai nepamanīja. Dzīve ritēja savu gaitu, vienīgi civiliedzīvotāji tika iesaistīti tranšeju aizbēršanā, kā arī sapostītās infrastruktūras un tiltu atjaunošanas darbos. Sliktāk klājās iesaukšanas vecuma vīriešiem, jo, tāpat kā visās „atbrīvotajās” teritorijās, arī Rīgā un citur Latvijā Sarkanā armija nekavējoties sāka vispārēju mobilizāciju. Mobilizēti tika gan bijušie policisti, gan dezertējušie leģionāri. Pēc pāris mēnešiem viņi jau atradās Kurzemes frontē un bija spiesti šaut uz bijušajiem ieroču biedriem. Tieši ar faktu, ka padomju ieņemtajos apgabalos tika praktizēta gandrīz visu vīriešu iesaukšana armijā, lielā mērā izskaidrojamas tā sauktās „cilvēku medības” Rīgas ielās un piespiedu evakuācija uz Vāciju oktobra pirmajās dienās. Vācieši uzskatīja, ka ieročus nest spējīgos vīriešus vieglāk izķert uz ielas, nekā vēlāk cīnīties ar tiem frontē.

Vāciešu steidzīgā atkāpšanās un pilsētas atdošana bez cīņas Rīgai nāca tikai par labu, jo pasargāja pilsētu no lieliem postījumiem. Staļins uzstāja, ka galvenajam Sarkanās armijas triecienam jāiet caur Vidzemi nevis Zemgali, kā to vēlējās padomju ģenerāļi. Ja uzbrukums caur Zemgali būtu īstenojies, Rīga kļūtu par otru Staļingradu un tiktu pilnībā nopostīta. Atkāpjoties vācieši gan paspēja iznīcināt stratēģiski svarīgākos objektus – tiltus, krastmalu un ostu, pasta ēku, pilsētas komunikācijas. Taču kopumā postījumi bija mazāki nekā 1941. gadā, un būtu bijuši vēl mazāki, ja ienākošās padomju karaspēka daļas būtu atturējušās no nevajadzīgas pilsētas apšaudes.

Labi, ka neveiksmi cieta arī padomju virspavēlniecības plāns izvērst plašu uzbrukumu Daugavas kreisajā krastā cauri Olaines purviem, lai nogrieztu vāciešiem atkāpšanās ceļus no Rīgas. Ja padomju uzbrukums būtu bijis sekmīgs, Rīgu sagaidītu katastrofa. Potenciālo Sarkanās armijas Daugavas forsēšanas vietu koordinātes vācieši bija izskaitļojuši un nodevuši artilēristu rīcībā. Latvijas Kara muzeja fondos glabājas vācu štāba kartes, kur atsevišķi pilsētas rajoni iezīmēti sagrafētiem četrstūriem. Šādi četrstūri ir tiltu galos, Vecrīgā, gar Jelgavas šoseju, dzelzceļu un citās Rīgas vietās. Kartēs Vecrīga iezīmēta kā viens liels kvadrāts, pa kuru tiktu šauts no apmēram 300 lielgabaliem. Ja Sarkanās armijas vienības būtu cēlušās pāri Daugavai pie tiltiem, ar Pārdaugavā koncentrēto vācu artilēriju pietiktu, lai Rīgas centrs tiktu noslaucīts no zemes virsas.

Nav īsti zināms, cik padomju karavīru krita Rīgas ieņemšanas laikā. Ņemot vērā, ka praktiski vienīgā karadarbība bija savstarpējās apšaudes pāri Daugavai, zaudējumiem vajadzēja būt tik niecīgiem, ka mīts par „Rīgas varonīgo atbrīvošanu” izgaistu kā ziepju burbulis. Tāpēc konkrētas statistikas par kritušajiem Rīgas ieņemšanas laikā nebija pat padomju gados. Mācību grāmatās un propagandas materiālos tika vien teikts, ka kaujās par Rīgu daudzi karavīri „krituši varoņa nāvē”, ka pusotram desmitam karaspēka daļu par Latvijas galvaspilsētas ieņemšanā izrādīto varonību piešķirts goda nosaukums „Rīgas”, bet tūkstošiem karavīru un virsnieku saņēmuši ordeņus un medaļas. Oficiāli tika izmantots viltīgs formulējums par 150 000 padomju karavīru, kas „atdeva dzīvību par Rīgas un Latvijas atbrīvošanu”. Cik no tiem krita tieši Rīgā, nav zināms. Taču tam arī nav nozīmes, jo padomju kara mitoloģijā visu noteica ideoloģiskie apsvērumi. Ja bija nepieciešams, uzvaras varēja izdomāt, bet patiesi asiņainas kaujas atstāt neievērotas.

Lai nu kā, vēstures fakti nepārprotami liecina, ka Rīgas ieņemšana bija maznozīmīga epizode septembra vidū padomju virspavēlniecības sāktajā Baltijas operācijā, kuras mērķis bija nogriezt vācu armiju grupai „Nord” atkāpšanās ceļu. No militārā viedokļa Rīgas ieņemšanai nebija lielas militāras nozīmes, tā vairāk bija nepieciešama ideoloģiskajā, saimnieciskajā un cilvēkresursu ziņā. Lai arī padomju vēstures grāmatās Latvijas galvaspilsētas „atbrīvošana” cildināta kā milzīgs panākums, Baltijas operācija kopumā bija neveiksmīga, jo vācu karaspēku Igaunijā un Vidzemē ielenkt un iznīcināt neizdevās. Katrā ziņā 1944. gada 13. oktobrī nenotika nekas tāds, kādēļ Uzvaras parkā būtu vajadzējis uzbūvēt tik grandiozu monumentu.

Daudz svarīgāks ir jautājums, vai tas, kas notika 1944. gada 13. oktobrī, patiešām bija atbrīvošana? Rīgā taču ienāca tā pati Sarkanā armija, kas īstenoja Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā. Vadoties no šādas „atbrīvošanas” loģikas sanāk, ka Sarkanā armija Latvijas iedzīvotājus 1940. gada 17. jūnijā „atbrīvoja” no pašu valsts, 1941. gada 1. jūlijā vācu karaspēks tos atbrīvoja no padomju okupācijas, bet 1944. gada 13. oktobrī padomju karaspēks atkal „atbrīvoja” latviešus no iepriekšējiem „atbrīvotājiem”. Diez vai par atbrīvošanu var nosaukt viena totalitāra režīma nomaiņu ar otru totalitāru režīmu, it īpaši, ja to pavadīja Latvijas valstiskuma noliegšana, represijas, deportācijas, laupīšanas un citas negācijas.

Latvijas valstiskumam nav pieņemama neviena no okupācijas varām. Tāpēc Sarkanās armijas karavīri, tāpat kā nacistiskās Vācijas karavīri, latviešiem bija un paliek svešu okupācijas varu pārstāvji. Tāpat kā Latvijas valsts negodina vācu karavīrus par Rīgas „atbrīvošanu” 1941. gada 1. jūlijā, tā nekad negodinās padomju karavīrus par Rīgas „atbrīvošanu” 1944. gada 13. oktobrī. Cilvēciski var cienīt bijušos sarkanarmiešus par viņu ieguldījumu cīņā pret nacismu, tomēr reāli viņi kalpoja kā instruments, ar kura palīdzību Latvija otrreiz nonāca padomju okupācijas varā. Kamēr vēl šaisaulē esošie Sarkanās armijas veterāni un viņu atbalstītāji to nesapratīs, tikmēr lielākās daļas latviešu acīs Uzvaras monuments paliks viens no spilgtākajiem padomju okupācijas simboliem, bet tie, kas ik gadu pulcējas tā pakājē, labākajā gadījumā tiks uzskatīti par padomju nostaļģijas pārņemtiem dīvaiņiem, sliktākajā – par Latvijas neatkarības pretiniekiem.

Avots:

Ervīns Jākobsons

https://www.laikmetazimes.lv/2010/10/11/13-oktobris-miti-un-realitate/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s