Kā vatņiku trollis Sergejs Muļivanovs Putinam par Latviju sūdzējās

Kaut kad pasen mūsu rubrikā „Dienas vatņiks” bija uzpeldējis kāds ūsains tipiņš vārdā Sergejs Muļivanovs. Viņu daudzi mūsu lasītāji bija norādījuši kā pastāvīgu viesi vietējo vates pauru protesta akcijās un kā vienu no galvenajiem (ja ne kā pašu galveno) vatņiku trolli Latvijas Facebook vidē.

Rudens sākumā mūsu lasītāji pievērsa uzmanību uz vēl kādu Muļivanova „brīvā laika” (vai drīzāk algota darba) pavadīšanas veidu. Sergejs bija sācis rakstīt sūdzības vēstules par ļauno un fašistisko Latviju savam protežē Krievijā – pundurim Prezidenta administrācijā, ar kura ziņu vēstules tālāk bija nonākušas pie Krievijas Ārlietu ministrijas, Apgaismības ministrijas (ne*iršu, Vatastānā tiešām ir tāda ministrija!), Zinātnes un augstākās izglītības ministrijas, organizācijas Rossotrudņičestvo, kā arī pie partijām Vienota Krievija, KPRF, LDPR un Taisnīga Krievija.

Vēstulē Muļivanovs sūdzējās, ka Latvijas bērniem vairs nav ļauts mācīties krievu valodā, latviešu valodas izglītības kvalitāte ir briesmīga, savukārt Krievija ignorē vietējo aktīvistu izmisušos saucienus pēc lielā brāļa palīdzīgās rokas. Kā viens no piedāvātajiem risinājumiem samilzušajām vatņiku bērnu diskriminācijas problēmām tika norādīta Krievijas vēstniecībai piesaistītas skolas izveide.

Tā kā vēstulei uzmanību uz īsu brīdi bija pievērsusi „Saurona acs” Kremlī, Krievijas valsts iestādēm neatlika nekas cits kā uz Muļivanova sūdzībām atbildēt. Tiesa, visos gadījumos atbildes uz vēstulēm bija formālas un papildinātas ar pieklājīgiem mājieniem, ka ūsainajam Rīgas vatņikam derētu vienreiz at*pisties un netraucēt Krievijas ierēdņu primāros uzdevumus, piemēram, valsts budžeta „zāģēšanu”.

Minētā situācija liek izdarīt visnotaļ interesantus un vietējai vatņiku kopienai neglaimojošus secinājumus, ka patiesībā Krievijai nav nedz izpratnes, nedz vēlmes jebkādā veidā atbildēt uz t.s. tautiešu palīdzības saucieniem. No vienas puses, Maskavas propagandisti un Kremlis nepārstāj klaigāt par nepieciešamību aizstāvēt krievu bērnus tiem draudošās asimilācijas. No otras puses, tas pats Kremlis un tam padotās valsts iestādes nav gatavas pakustināt pat mazāko pirkstiņu, lai izrādītu kaut mazāku atbalstu Muļivanovam un citiem Latvijā mītošajiem „Krim naš” sektas līdzskrējējiem.

Spriežot pēc komentāriem sociālajos tīklos, izskatās, ka arī vietējiem homo sovieticussugas pārstāvjiem beidzot ir sācis pielekt, ka visas viņu organizētās protesta akcijas un vēstules pēc būtības ir kaķim zem astes, tā kā patiesībā Kremļa plānos nekāda palīdzība viņu aktivitātēm nemaz neietilpst.

Jāteic, ka pie šāda atzinuma nonākt būtu svētīgi arī mūsu pašu politiķiem-bezmugurkaulniekiem, kas bīstoties no Kremļa dusmām, gadiem kavēja izglītības reformu, tādā veidā šķeļot Latvijas sabiedrību. Tagad, kad reforma beidzot ir sākusi kustēties, ir skaidri redzams, ka Maskavas agresīvā retorika nekas vairāk par tukšu retoriku arī nebija, un Latvijas sabiedrības integrācija varēja mierīgi tikt īstenota vēl deviņdesmitajos.

Protams, ka politiķi-bezmugurkaulnieki šo secinājumu slēps un sitīs sev pa plecu, uzstājot, ka vienīgais laiks, kad tie varēja īstenot skolu reformu bija vien ceturtdaļgadsimtu pēc okupācijas beigām.

Hronists Indriķis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s