Totalitāro režīmu represiju upuri: projekts – #atdzimusī atmiņa

Iespējams, sakritības pēc, bet jāsaka, ka visai simboliski veļu laikā Krievijā un arī pārējā postpadomju telpā tiek pieminēti politisko represiju upuri. Vairākus gadus iepriekš ap šo pašu laiku internetā, kāds apķērīgs mākslinieks no Maskavas Hasans Bahajevs (Хасан Бахаев), izveidoja foto kampaņu/projektu ar nosaukumu „ATDZIMUSĪ ATMIŅA” (ОЖИВШАЯ ПАМЯТЬ).

Īsāk sakot, viņš sāka veidot un publicēt foto kolāžas, attēlojot padomju represiju upurus mūsdienu cilvēku formās un veidolos, radot dziļu emociju ar rūgtuma garšu un iespaidu, ka šie tēli joprojām dzīvo starp mums, te pat paslīdot mums garām uz pustukšajām ielām. Jaunie cilvēki fotogrāfijās liekas prasa mums, „Bet, ko jūs esat darījuši, lai nekad dzīve tas neatkārtotos?”

Projekta autors joprojām turpina šo kampaņu, ik pa laikam papildinot „Atdzimušo Atmiņu” ar jaunām foto kolāžām, pieminot un izrādot cieņu arvien jauniem un jauniem represiju upuriem. Hasans pastāstīja, ka reiz viņš gluži nejauši bija atradis to jaunekļu un meiteņu fotogrāfijas, kurus bija nogalinājuši boļševiki, kopš tā brīža šie tēli tik ļoti pārņēma viņa prātu, ka viņš nolēma pārnest šos skaistos cilvēkus uz mūsdienām, lai mēs visi varētu sajust, ka viss, kas reiz ticis nodarīts ne kur nav pazudis, kas tas viss ļaunais ir vēl tepat mums blakus un pat mūsos.

Tāpēc šoreiz uzmetīsim aci to politisko represiju upuru fotogrāfijām, kā arī mazliet fotogrāfijās redzamo cilvēku biogrāfijām, kas nākušas atklātībā projekta „Atdzimusī Atmiņa” ietvaros. Cerams, ka šādas šausmas vairs nekad neatkārtosies!

Tamāra Licinska (1910-1937). Otrā kursa studente, kas tika arestēta 1937. gada 8. Februārī, jo kāds par viņu bija noziņojis. Viņa tika noturēta ieslodzījumā pusi gada Lubjankā, pēc tam nogalināta un apglabāta Donskas kapsētā.

Pāvels Vasiļjevs (1910-1937). Pāvels bija dzejnieks, prozaiķis un tulkotājs. Viņu arestēja 1937. gada februārī, jo arī par viņu kāds ziņoja. Viņu vienkārši notiesāja, jo viņa vārds bija iekļauts tā sauktajā „staļina sarakstā”. Viņu nogalināja tā paša gada vasarā un apglabāja arī Donskas kapsētā.

Jevgēņija Jaroslavska (1902-1931). Literāte, kas tika arestēta par to, ka bija aizbēgusi no izsūtījuma vietas. Viņu arestēja 1930. gada 17. augustā, bet nogalināta – 1931.gada pavasarī un apglabāta īpašās nozīmes Solovetskas lēģerī.

Kozma Grigorjevs (1916-1937). Viņš bija rasētājs. NKVD troika piesprieda viņam nāvi, nošaujot, jo viņš bija nodarbojies ar pretpadomju aģitēšanu. Tagad viņa mirstīgās atliekas atdusas Butovskas poligonā – masu slepkavošanas vietā.

Raisa Bočlena (1917-1937). Viņa strādāja par mašīnisti Glavsevmorputi administrācijā. Viņa tika arestēta, jo kāds uzskatīja, ka viņa bija spiegojusi Japānas labā. Tāpēc tika nošauta un apglabāta Butovskas poligonā.

Izraīls Nissenbaums (1900-1937). Kurlmēmo sabiedrības biedrs, fotogrāfs. Tika arestēts 1937. gada 25. Septembrī. NKVD notiesāja viņu tā sauktās „kurlmēmo lietas” ietvaros. NKVD troika viņam piesprieda nāvessodu, nošaujot. Izraīls tika nogalināts 1937. gada ziemā un apglabāts masu slepkavošanas vietā – Ļevašovas masu kapos.

Frīdrihs Borošs (1913-1937). Modelētājs no Kolomenskas mašīnbūves rūpnīcas tika arestēts 1937. gada augustā par „spiegošanu” un nošauts tā paša gada rudenī un apglabāts Butovskas poligonā.

Oļegs Korzuns (1913-1938). Viens no pirmajiem alpīnisma instruktoriem. Tāpēc, ka labi pārzināja kalnus, tika apsūdzēts „spiegošanā” un „teroraktu plānošanā”. Par to viņš tika sodīts ar nāvi, nošaujot. Oļega tēvs, Vjačeslavs Korzuns arī tika nošauts dažus mēnešus vēlāk.

Nikolajs Faļmans (1912-1938). Strādāja par virpotāju Kronštatē. Tika arestēts 1938. gada 11. martā, jo kāds par viņu „ziņoja”. Par to tika nošauts un apglabāts Ļevašovas masu kapos.

Vitālijs Šercingers (1910-1938). Tika arestēts 1938. gada 24. janvārī, jo kāds par viņu bija „noziņojis”. Vitālijs tika nošauts tā paša gada 3. martā.

Mihails Siņkovs (1908-1937). Harkovas Politehniskā institūta aspirants, viņš pazina „padomju” kodolfiziķi Ļevu Landau. Tāpat kā daudzi citi, tika arestēts un nošauts 1937. gada 15. augustā.  

Vsevolods Meijerholds (1874-1940). Pasaulē slavens teātra režisors. Tika arestēts, jo kāds par viņu bija „ziņojis”. Zināms, ka viņš pēc spīdzināšanas tika nošauts 1940. gada 1. februārī.

Nikolajs Vavilovs (1887-1943). Pasaulē pazīstams ģenētiķis, zinātnieks-selekcionārs un akadēmiķis. Viņš tika arestēts, bet viņa lieta par „kaitniecību” tika veikli safabricēta. Nāves sodu nepaspēja izpildīt, jo viņš mira Saratovas cietumā, nespēdams izturēt spīdzināšanu pratināšanas laikā.

Zināms, ka Nikolaja Vavilova lietu izskatīja NKVD izmeklētājs Hvats – bijušais vagonu depo eļļotājs, kurš Oktobra apvērsuma rezultātā kļuva par „pašu galveno veci sādžā”, jo bija pievienojies NKVD rīkļurāvēju bandai. Akadēmiķa Vavilova pratināšanas laikā, Hvats uz viņu kliedza, „kas tu esi?”, bet Nikolajs tik atbildēja – „akadēmiķis Vavilovs”. Par ko Hvats tik smējās, aurojot, „Mēslu maiss tu esi, nevis akadēmiķis” un turpināja viņu spīdzināt. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tika atklāta informācija, ka Nikolajs Vavilovs ilgi „turējās” nopratināšanas laikā, viņš „salūza” tikai tad, kad Hvats  uzmīz@ viņam uz sejas.

Akadēmiķis Vavilovs mira cietumā 1943. gadā no vispārēja ķermeņa izsīkuma. Savukārt Hvats turpināja baudīt dzīvi, pārdzīvoja visus PSRS vadoņus un uzdienējās līdz pulkvedim. Protams, ka karā viņš nepiedalījās – medaļas un ordeņus viņš saņēma par cilvēku spīdzināšanu. Maitas gabals Hvats pat sagaidīja pensiju. Tā arī viņš nodzīvoja savu atlikušo dzīvi Maskavā kādā ērtā dzīvoklī uz Gorkija ielas, līdz klusi nomira siltā gultā 1993. gadā. Šis ērms bija aktīvs veterāns, kurš piedalījās visās 9. maija parādēs, kuru laikā pionieri viņam dāvāja puķes. Cik tādu veterānu vēl nevazājas postpadomju telpā pa viltus memoriāliem, to skaitā pa Uzvaras parku Rīgā, attiecīgajos datumos un pilnmēnesī?

Lūk, tā arī ir tā pati novirze cilvēka evolūcijā, par ko ir runājis dzejnieks Josifs Brodskis. Vavilovi tiek nomocīti cietumos, bet Hvati nodzīvo līdz sirmam vecumam, paspējot vēl pasaulē laist savus „bērnus”, un šīs sekas mēs izjūtam vēl šobaltdien!

P.S. Ņemot vērā iepriekšminēto, vai kādam vēl normālam cilvēkam var rasties jautājums par „kauna naglas Rīgas sejā”, ko Pavļuts un visi citi Hvatam līdzīgie sauc par pieminekli Rīgas atbrīvotājiem, nojaukšanu. Tie nav nekādi veterāni, un 9. maijā nebija nekādas uzvaras! Tieši tāpēc ir jāsauc ielas un laukumi Ņemcova, Dudajeva un Poļitkovskas vārdos, ne tikai lai atgādinātu, bet arī palīdzētu vienam otram šeit pat Latvijā un arī Krievijā ieraudzīt un saprast, ka var dzīvot arī savādāk, ka bez Ļeņina, Staļina un Putina ir daudz kas cits, ka ir pienācis laiks nākt pie veselā saprāta!

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/622542.html

https://maxim-nm.livejournal.com/435403.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s