Krievija Kalnu Karabahā

Jau kādu laiku Kalnu Karabahā notika karadarbība. Jau kādu laiku Krievija izskatījās apmulsusi un nedroša. Iespējams, šis bija mānīgs priekšstats, jo Krievija atkal dabūja to, ko vēlējās. Saglabāja labas attiecības, vismaz publiski, kā ar Armēniju, tā arī ar Azerbaidžānu.

Kā tas izdevās – to vislabāk zinās procesā iesaistītie, bet esmu pārliecināts – katram no tiem būs bijuši savi motīvi, ber Azerbaidžāna atkal zaudē visvairāk. Protams, ka karadarbības pārtraukšanā kā tāda ir vissvarīgākais, bet maz ticams, ka šis bija Krievijas patiesais mērķis.

Tātad kāda bija notikumu attīstība lielos vilcienos? 2020.gada 27.septembrī sākās bruņots konflikts. Bija noslēgti pat vairāki pamieri, bet tie visi tikpat ātri tika pārkāpti. Krievija paziņoja, ka iesaistīsies tikai tad, kad Azerbaidžāna sāks apdraudēt Armēniju. Atgādinu, ka Armēnija ir KDLO dalībvalsts.

2020.gada 10.novembrī ar Krievijas starpniecību tiek noslēgts pamiers.

Noslēgtais pamiers paredz, ka Azerbaidžāna varēs paturēt visas atkarotās teritorijas, tostarp reģiona otro lielāko pilsētu Šušu, un armēņu spēkiem līdz 1.decembrim jānodod Azerbaidžānai kontrole par vēl citām teritorijām. Krievijas miera uzturētāji paliks Kalnu Karabahā vismaz piecus gadus un tiks izvietoti gar karojošo pušu kontakta līniju Kalnu Karabahā un gar Lačinas koridoru, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju.1

Viss jau izklausītos velnišķīgi jauki, ja vien iepriekšējā vakarā nebūtu noticis savdabīgs incidents, proti, 2020.gada 9.novembrī tika paziņots, ka Krievijas helikopters Mi-24 notriekts Armēnijas gaisa telpā, netālu no robežas ar Azerbaidžānu. Plašsaziņas līdzekļos norādīts, ka lidaparāts pavadījis autokolonnu no Krievijas militārās bāzes un ticis notriekts ar pārnēsājamo zenītraķešu iekārtu.2 Jāatzīmē, ka visnotaļ ātri Azerbaidžāna paziņoja, ka tās karavīri helikopteru ir notriekuši kļūdas pēc.

Tālāk viss notika kā labākajās filmās – Azerbaidžāna atvainojās par notriekšanu, Putins šo atvainošanos pieņēma. Kā Azerbaidžānā, tā arī Krievijā tika uzsākti divi kriminālprocesi. Pirmais par noziedzīgu nolaidību militārajā dienestā, bet otrais, Krievijā – par lidojuma drošības noteikumu vai gatavošanās tiem pārkāpšanu. Kļūda esot notikusi vairāku iemeslu dēļ.

Viss izklausās jauki un skaisti, ja nebūtu vairāki BET.

Pretstatā pierastajai praksei netiek nosaukts, kādas apdzīvotās vietas tuvumā helikopters ir ticis notriekts. Tikai pateikts, ka Armēnijas teritorijā. Kamdēļ šis svarīgi? Visnotaļ vienkārši – lidaparāts ir notriekts ar pārnēsājamo zenītraķešu iekārtu (turpmāk PZRK). Kā zināms, maksimālais PZRK lidojuma attālums neatkarīgi no ražotājvalsts ir 6000 metri.

Paturam prātā, ka tas viss noticis diennakts tumšajā laikā. Tie, kuri kaut reizi ir bijuši Armēnijā un Azerbaidžānā, zinātu, ka šajās valstīs ir kalni. Līdz ar to maksimālo šaušanas attālumu nav iespējams realizēt pat dienā, kur nu vēl diennakts tumšajā laikā. Savukārt vispārināti pasakot – ej nu meklē, kur tas noticis un vai vispār noticis. Jebkurā gadījumā – no malas neviens nespēs neko pārbaudīt. Piezīmei – tikai meļiem ir kas slēpjams.

Nākamais – vai neviens neuzdeva sev jautājumu, ko tik tuvu Armēnijas un Azerbaidžānas robežām darīja Krievijas militārā autokolonna, kā dažās ziņās parādījās – no 102.Krievijas militārās bāzes, kura atrodas Gjurmi (Armēnija), kura faktiski atrodas pilnīgi otrā Armēnijas pusē? Lai būtu precīzāk – pa ceļiem no šīs bāzes līdz vistuvākajai Azerbaidžānas robežai ir aptuveni 170 km.

Viena lieta, militārā kolonna blandās pa citas valsts teritoriju, tuvu vēl citas valsts teritorijai, otra, ja paskatāmies pēc PZRK darbības attālumiem, sanāk, ka viņi bijuši ļoti tuvu, bet ceļa virziens tik viens – Azerbaidžāna? Tad te rodas būtisks jautājums – ko tur darīja Krievijas armijas vienības? Turklāt noteikti nevaram runāt par atsevišķu automašīnu vai pat dažām automašīnām, ja piesedza no gaisa.

Visbeidzot – vai tad, ja lidaparāts notriekts Armēnijas gaisa telpā, tas netiek uzskatīts par uzbrukumu Armēnijai? Nemaz nerunāsim par uzbrukumu Krievijas lidaparātam, īpaši, ja atceramies, ka arī KDLO ir punkts, kurš nosaka, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzskatāms par uzbrukumu visām? Nelielai atkāpei: ja Azerbaidžāna atvainojās Krievijai, tad atvainošanās Armēnijai kaut kā netika dzirdēta?

Tas viss ir labs pamats dažādām pārdomām. Turpmāk manis minētais ir tikai pieņēmums, bet, pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju, – visnotaļ iespējams.

Tātad Azerbaidžāna ar savu armiju grāva Armēniju, karojot Kalnu Karabahā. Armēņiem gāja, nu tā, maigi sakot – ļoti slikti. Krievijas bruņojums nebija nekāds glābējs, un Krievija, kaut skaitās sabiedrotais un partneris – KDLO, ne tik.

Savukārt Azerbaidžānai gāja visnotaļ labi. Bruņojums modernāks, un sabiedrotā valsts Turcija izrādījās sabiedrotā arī realitāte.

Tomēr Krievijai ļoti vēlējās kā saglabāt savu ietekmi, tā arī parādīties kā pasaules glābējai konfliktā, kuru patiesībā akcelerēja un uz kuru iedzīvojās, pārdodot bruņojumu abām pusēm. Piekritīsiet – sarežģīts uzdevums, bet ne tikai Krievijai, kurai provokāciju māksla noslīpēta līdz pēdējam.

Domāts, darīts – Armēnijas gaisa telpā notriec savu helikopteru vai vismaz zemē to dabū, apkalpe var pazust Krievijas plašajās ārēs, un neviens neuzzinās, ka palikuši dzīvi, bet būsim reāli – kas Putinam divas dzīvības? Pareizi – nekas.

Savukārt Azerbaidžānai var maigi paskaidrot: mums ir pierādījumi, ka jūs to izdarījāt. Kā iepriekš jau tika teikts – kamēr Azerbaidžānas kājas nav Armēnijā, mēs iekšā nejaucamies, bet, ja pārkāpsiet šo, tad izjutīsiet visu mūsu spēku. Un neviens jums nenoticēs, ka neesat neko darījuši. Mūsu pierādījumi būs tik pārliecinoši, ka neviens neprotestēs, un vispār, ja Krievija kaut ko saka, tad tā tas ir, un apkārtējie var domāt, ko vien vēlas.

Pēc šādas notikumu attīstības iezīmēšanas tiek pieklājīgi piedāvāts – atzīstiet, ka netīšām notriecāt, atvainojieties, un noslēdzam īstu pamieru. Īsāk sakot, izvēle – vai nu pamiers, vai arī mēs konstatējam, ka Azerbaidžāna uzbrukusi Armēnijas teritorijai, turklāt vēl Krievijas helikopteram. Ikkatrs no šiem apvainojumiem jau ir kā atsevišķs pamats, lai KDLO dalībvalstis spertu attiecīgus soļus, kā rezultātā Azerbaidžāna beidz pastāvēt.

Savukārt Armēnijai tiek pateikts – vai nu piekrītiet piedāvātam pamieram, vai arī ļausim Azerbaidžānai turpināt iesākto, jo skaidrs ir viens – paši ilgstoši nevarēsiet pretoties, bet iemeslu, kamdēļ uzskatīt, ka šis gadījums nav KDLO ievērības cienīgs vai atrodas ārpus tās kompetences, atradīsim.

Lai cik karstasinīgi varētu būt Azerbaidžānas un Armēnijas iedzīvotāji un to politiķi, viņi saprot, ka vienīgā iespēja katrai valstij turpināt savu eksistenci ir tikai piekrist Krievijas piedāvājumam.

Krievija atkal panāk to, ko vēlas, – miers reģionā ir atkarīgs no tās labvēlības, bruņojumu Armēnija no Krievijas pirks vēl labāk nekā agrāk, jo šajā nesaskaņā uzvarētājs var būt tikai viens, bet tas nozīmē, ka otrs ir… Arī Azerbaidžāna, kaut naudīgāka un ar spēcīgu sabiedroto, gan jau kaut ko iegādāsies no Krievijas.

Nav teikts, ka iepriekš rakstītais bija tieši tā, bet nav jau arī teikts, ka tā nebija, jo, piekritīsiet, tas viss izskatās visnotaļ dīvaini, un tur, kur Putina Krievija – tur nekas godīgs nenotiek.

1https://www.apollo.lv/7106650/armenijas-premjers-pamieru-pieprasija-kalnu-karabahas-armija

2https://sputniknewslv.com/world/20201110/14645087/Azerbaidzana-atzina-ka-notriekusi-Krievijas-helikopteri.html

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s