Putins un Erdogans samērās ar “raķetēm” un izprovē „skaldi un valdi” taktiku Kalnu Karabahā

Protams, Kalnu Karabahā un visā Kaukāzā kopumā ir iestājies „miers un labklājība”, kā nu ne, pats Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs pavadīja veselu nakti, runājot ar Armēnijas un Azerbaidžānas pārstāvjiem pie viena galda. Viens otrs Francijas un Lombardijas medijs neilgi pēc tam steidzās stāstīt pasaulei par Kremļa sen neredzētu diplomātisko triumfu Kaukāzā, proti, par tūkstošu miera dūju palaišanu Kalnu Karabahas kalnos un aizās.

Es, protams, ironizēju, jo ir tikai viena problēma – sadursmes turpinās, bet palaistās Kremļa miera dūjas no Pleskavas ir bruņojušās līdz zobiem un vizinās apkārt pa rajonu ar tankiem, nemaz nerunājot par čečenu un Donas kazaku izcelsmes Wagner kompānijas laimes un piedzīvojumu meklētāju destruktīvajām darbībām.

Laiks rādīs, kuros kapos vēl zvani skanēs, bet viens ir skaidrs, Kremlis ir kļuvis vājš – tas vairs nav spējīgs piesegt savu muguru un intereses Krievijas perifērijā. Bijušās Centrālāzijas un Austrumeiropas padomju republikas viena pēc otras spļauj virsū Putina režīmam. Izskatās, ka Putins ir pazaudējis asumu, ja vispār tāds ir bijis, varbūt botoksa injekcijas ir pie vainas. Acīmredzot Kremļa līdz šim apspiestie ir sajutuši tā vājumu, tāpēc tagad Kremlim ikkatrs protests, sacelšanās un karstais punkts ir kā karsts kartupelis mutē – ne īsti norīt, ne īsti izspļaut.

Kā reiz jau rakstīju, čekistu un komunistu radītā pasaule beidzot, pēc trīsdesmit gadiem, ir tikusi manāmi satricināta. Tās dienvidos ar jaunu sparu ķīvējas armēņi ar azerbaidžāņiem, rietumos baltkrievi protestē pret nemirstīgo Lukašenko, bet austrumos Kirgizstāna piedzīvo jau trešo politisko krīzi pēdējo 15 gadu laikā. Kaut gan šaubos, vai Kirgizstāna vispār jelkad iepriekš ir piedzīvojusi labklājības uzplaukumu, ja nu vienīgi Čingishana impērijas laikos.

Rietumu un krievu ģeopolitisko procesu apskatnieki burtiski izsmej Putinu un Kremli kā „antiņus”, kas kļūdas pēc ir nonākuši uz starptautiskās politiskās arēnas Tie ar ironiju norāda: „Lūk, tā ir, kamēr jaucāties citu valstu vēlēšanās, kamēr indējāt citu valstu pilsoņus, kamēr izvērtāt propagandas kampaņas citās valstīs, kamēr meklējāt „fašistus un nacistus” Austrumeiropā un kamēr muļķojāt visus ar Sputnik-V vakcīnu, jūs esat zaudējuši ietekmi Krievijas perifērijā, kā arī pašā Krievijā.”

Redziet, kamēr Kremlis darīja to, ko darīja, ciemā, proti, bijušajā padomju telpā ieradās trīs jauni spēlētāji – Turcija, Ķīna un Rietumi. Jaunie ciemiņi parādīja un pierādīja, ka Krievija vairs nav uzskatāma par dominējošo „lielvaru” postpadomju telpā. Pēdējais konflikts Kalnu Karabahā to ļoti labi parādīja. Diemžēl atkal tika un vēl tiks lietas nevainīgu un vainīgu cilvēku asinis.

Bet Putins tik turpina uzbāzties visiem ar savu „stabilitāti” un „nanotehnoloģijām”, neskatoties uz to, ka pašam pamats zem kājām ir vairāk nekā mazliet sabrucis. Diez par kādu stabilitāti mēs varētu runāt, piemēram, Krievijas Pleskavas apgabalā, kas ir pats nabadzīgākais un ekonomiski neattīstītākais reģions Krievijā. Kādu piemēru tas un tā iedzīvotāji varētu parādīt mums Baltijas valstīs, Baltkrievijā un Ukrainā. Pleskavas apgabals ir Krievijas Eiropas daļa, tā ir Krievijas „vitrīna” un „seja”, kas pavērsta rietumu virzienā. Vietā, kur vajadzētu slieties neskaitāmiem debesskrāpjiem un biznesa inkubatoriem, mēs redzam tikai vienu vienīgu mežu un Ostrovas kara bāzi.

Tiek uzskatīts un cerēts, ka nemieri Baltkrievijā un Kirgizstānā, kā arī Gruzijā un komunista Dodona izgāšanās Moldovas prezidenta vēlēšanās varētu iezīmēt Putina režīma beigu sākumu. Turklāt neviens vēl nav piemirsis par neseno Navaļnija indēšanas gadījumu, un cilvēki vēl joprojām protestē Habarovskā. Par sliktu Putina režīmam nāk arī COVID-19 pandēmija, kas ir radījusi kolosālas problēmas visā Krievijā. Izskatās, ka katliņš ir sācis vārīties!

Pat ne dīvaini, bet interesanti sanāk, ka mazās tautas, it sevišķi Kaukāzā, visās savās likstās mēdz vainot viena otru. Armēnija un Azerbaidžāna nav izņēmums. Piemēram, vai ir kāds armēnis, kurš varētu uzskatīt, ka Kremlim būtu jāuzņemas atbildība par to, ko nācies pārciest armēņu tautai. Tikpat labi mēs šos jautājumu varētu uzdot uz otru pusi – vai ir kāds azerbaidžānis, kurš varētu uzskatīt, ka Erdogana režīmam būtu jāuzņemas atbildība par to, kas paveikts ar azerbaidžāņu rokām Kalnu Karabahā.

Karā reti kurš ir uzvarētājs! Un tad vēl tās mūžīgās sarunas par to, kurš pirmais sāka. Ideāli apstākļi „skaldi un valdi” taktikai, ko Kremlis – gan cara, gan padomju un Putina laikos – veiksmīgi izmanto ietekmes vairošanai Kaukāzā. Tikai tagad bonusā vēl ir nācis Erdogans, kurš arī zina par šo veiksmīgo taktiku.

Turcijas samērā atklātā iesaistīšanās ir iedzinusi Kremli stūrī, liedzot tam manevra iespējas, jo kopš padomju laikiem Kremlis bija ieturējis tādu kā delikātu diplomātiju attiecībās ar Armēniju un Azerbaidžānu.

Kā mēs redzējām, Kremļa „diplomātija” kara sākumā un tā laikā vien noskatījās uz notiekošo no malas, proti, kā Erdogana mudinātie azerbaidžāņi slānīja Kremļa sabiedrots Kalnu Karabahā. Kremlis vien turpināja ieturēt „džentelmeņa” cienīgu pauzi, norādot, ka tas sargās tikai Armēniju, nevis Kalnu Karabahu. Pat tai liktenīgajā dienā, kad azerbaidžāņu spēki atklāti iznīcināja virkni militāro objektu Armēnijas teritorijā, Kremlis neko neuzsāka, kaut gan, kā vēlāk kļuva zināms, Pleskavas desantnieki visu šo laiku bija kaujas gatavībā. Kremlis „neuzdrošinājās” neko uzsākt pat tad, kad virs Armēnijas teritorijas tika notriekts Krievijas bruņoto spēku kaujas helikopters Mi-24. Par ko tas viss liecina?

Vienīgais, kas sekoja, bija Putina telefona zvans Erdoganam. Žēl, ka mēs nekad neuzzināsim, ko šie abi sarunāja un kuram balss drebēja vairāk. Bet saskaņā ar oficiālo versiju abi esot uzsvēruši, ka ir nepieciešams ar steigu izbeigt asinsizliešanu un ar mieru atrisināt Kalnu Karabahas jautājumu. Es teiktu, ka tas tika darīts daudz par vēlu, jau atkal apmuļķojot abas mazās kaukāziešu tautas. Varu galvu ķīlā likt, sakot, ka pēc šī mazā kariņa azerbaidžāņi un armēņi ienīdīs viens otru tā, kā vēl nekad iepriekš. Kurš vainīgs?

Lai gan Krievija un Armēnija līdz šim tika uzskatīta par sabiedrotajiem, Turcijas un Azerbaidžānas militārās aktivitātes parādīja, ka Armēnija tomēr atrodas tāda kā pabērna lomā Kremļa acīs. Kremlis tā arī nekad nebija pa īstam uzskatījis Armēniju par savu sabiedroto un partneri, lai arī kā Kremļa nodarbinātā sauja armēņu necentās nest Putina propagandu pasaulē, armēņi beigu beigās tika nodoti. Uz to norāda arī 2018. gada sacelšanās Armēnijā, kuras rezultātā prokremliskie elementi tika pastumti nost no varas Armēnijā, pavirzot to rietumu virzienā.

Turklāt Turcijas nostāšanās pie Azerbaidžānas pleca Kalnu Karabahas jautājumā ne tikai mazina Kremļa spēju ietekmēt lietas Kaukāzā, bet arī liek tās drošības dienestiem aizdomāties par iespējamo islama kaujinieku ierašanos no Ziemeļāfrikas musulmaņu zemēm. Var sākties zināmas problēmas ar radikālo islamu Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā un sazin kur vēl plašajā Krievijas Federācijā.

Kalnu Karabaha nav vienīgā vieta, kur Putins un Erdogans mērās ar „raķetēm”, viņi to dara vēl Sīrijā un Lībijā. Citiem vārdiem sakot, Krievija un Turcija faktiski atrodas kara attiecībās jau labu laiku.

Ar līdz zobiem bruņotu krievu miera uzturētāju nosūtīšanu uz Kalna Karabahu Putins grib sevi parādīt pārējai pasaulei kā miera nesēju, nostiprinot ietekmi postpadomju telpā uz dienvidiem no Maskavas. Bet man liekas, ka Putinam jau atkal nekas nav sanācis, jo Wagner kaujinieki, kuri reiz pieķerti, līdz nāvei mokot kara gūstekņus Sīrijā, diez ko labu mieru neatnesīs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s