Tieši 29 gadus iepriekš „pēkšņi” pazuda PSRS, tas notika 1991. gada 8. decembrī, kad to laiku Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas līderi parakstīja Belovežas līgumu, pēc kura jau tā paša gada decembra beigās PSRS Augstākā padome pieņēma deklarāciju par PSRS pastāvēšanas beigām, sašķeļot savienību un vienkāršojot vēl uz to brīdi pastāvošo valsts institūtu darbību. Atkal uz ģeopolitiskās kartes parādījās virkne neatkarīgu valstu, dažas no tām vēl šobaltdien nav starptautiski atzītas, piemēram, Piedņestra.

Pēc PSRS sabrukuma, beidzot varēja pilnvērtīgi attīstīties privātā uzņēmējdarbība, bet medijos pazuda cenzūra, faktiski vienas nakts laikā beidza pastāvēt tā „nolādētā” un „visuvarenā” kompartija, kura bija darījusi tik daudz ļauna, ka pat vēl tagad mēs nespējam vēl īsti, līdz galam sagremot un pārdzīvot visu, kas tika sadarīts pēc Otrā pasaules kara.

Interesantākais un „pārsteidzošākais” ir tas, ka pēc daudzmiljonu kompartijas „atlaišanas” notika pilnīgi nekas – saule nenokrita uz zemes, ziemāji turpināja augt, bet zemes gravitācija mums joprojām neļāva lidināties pa gaisu, viss turpināja savu gaitu, tikai šoreiz bez sarkanā monstra.

Diemžēl pārejas un pārmaiņu laiks vēl nav pagājis un kamēr pa zemi vēl staigās tādi PSRS adepti, kā Pimenovs, Ždanoka, Rubiks, un tādi vatņiki kā Rosļikovs, Babris, Rublovskis, Ščerbatihs, eksprezidents Bērziņš, kā arī anti-5G grupas locekļi – Pļaviņš, Gobzems, Ciekurs, Jeremejevs un daudzi citi meža dīvainīši, meklējot gardāko plombīru pasaulē, mēs vēl ilgi strēbsim PSRS savārītās ziepes un sūdus. Piemēri tālu nav jāmeklē, kaut vai pēdējais karš Kalnu Karabahā, tāpat kā karš Austrumukrainā, kuri nebeigsies, kamēr pie varas Krievijā būs veco labo laiku piekritēji un popularizētāji, proti, Putin režīms un tam līdzīgi veidojumi.

Avoti:

https://mirovich.media/631471.html