Tagad vērojot, to, kas notiek Krievijas plašumos, nāk prātā, iespējams, visu tautu sakāmvārds – „ko sēsi, to pļausi”. Šoreiz ir pienācis laiks krievu tautai nopļaut to, ko tā jau sen bija cītīgi sējusi Ziemeļkaukāzā, Āfrikā un Austrumukrainā. Un nevajag man te tagad stāstīt par korupciju, par bandītiem un sazin vēl, ko, kas pie visa būtu vainojami. Skarbi, bet šoreiz taisnība vien būs tiem, kas uzskata, ka pati krievu tauta pie šīs situācija vien vainīga ir, un pašai tai vien ar Putina režīmu būs jātiek galā, ja vien nav jau par vēlu, ko vērst par labu.
Ja man kāds pajautātu, ko es jūtu, redzot, kā cilvēki Krievijā beidzot ir atvēruši acis, nākdami mazliet pie prāta, runājot par tur pastāvošo bandītisko režīmu? Vai visu to redzot, es klusībā ļauni priecājos? Es teikšu, „Nē!” Vai es izjūtu cieņu pret protestētājiem? Drīzāk nē! Lielos vilcienos, man gandrīz vienalga!
Kāpēc? Tāpēc, ka es nespēju noticēt šo pašu protestētāju meliem, ka viņi neko nezināja iepriekš par to, kāds ir viņu prezidents, ar ko nodarbojas Krievijas specdienesti un cik brangi ir nobarojušās viņu amatpersonas un valsts vīri. Un tagad paskatieties vēlreiz to slaveno Navaļnija filmu par Putina pili, tikai uzmetiet tai aci bez emocijām. Jūs varbūt spēsiet saskatīt, to ko es saskatīju. Proti, to, ka tāds par tādu pasūdzējās, to, ka Krievijas sabiedrībā pastāvošā barības ķēde ir riktīgi samaitāta no pašas apakšas, līdz pašai augšai, un tur neko gandrīz nevar izdarīt. Vai kāds atceras, ko pats Navaļnijs ir teicis par Krimu, par krieviski runājošiem nepilsoņiem Baltijā un citiem jautājumiem, kas skar Krievijas „impērijas” statusu un apšauba krievu tautas esamību būt par augstākās radības kroni? Protams, ka nē! Tā vietā, lai pateiktu, ka Krima ir jāatgriež Ukrainai, Navaļnijs piedāvāja sarīkot vēl vienu referendumu. Nu ar ko viņš atšķiras no Putina šajā jautājumā? Pilnīgi ne ar ko!
Šo protestu jēgai ir grūti noticēt, ne tikai tāpēc, ka tie ir daudz par mazu, bet arī tāpēc, ka šaubos vai kāds no protestētājiem spētu, liekot roku uz sirds, pats sev pateikt, ka nekad iepriekš nav kaut ko „nospēris” no sistēmas vai darba devēja, piemēram, atnesot „darbu” uz mājām. Šo situāciju Krievijā es raksturotu kā spazmas barības ķēdē, kas radušās, jo bariņam cilvēku barības ķēdes lejas daļā beidzot ir nākusi apskaidrība par to, ka kāds ir bijis daudz viltīgāks par viņiem un ticis pie veselas muižas Geļendžikā. Diemžēl, bet Krievija vēl nav gatava labākiem laikiem!
Tā ir vienaldzība un žēlums, ko es jūtu, kad redzu protestus Krievijas pilsētās. Arī paliek pretīgi ap dūšu, kad redzi, kā miliči dauza pusmūža tantes un jauniešus, kuriem nav ne tagadnes, ne nākotnes Krievijā. Sajūtas ir tādas it kā vērotu kādu kadru no National Geographic filmas par dzīvnieku dzīvi, kur viņi viens otru plosa un apēd, lai izdzīvotu. Nē, es ne par vienu Krievijā nepārdzīvoju, bet Putina režīmam ir jābeidz pastāvēt, jo sirdij jau gribas, lai „labie” cilvēki uzvar, bet „labie” cilvēki it kā reiz uzvarēja sarkano monstru, un tagad mēs redzam kas no tā visa ir sanācis. Labi, ka mēs Latvijā tagad varam uz to visu noraudzīties no malas.
Viņiem pašiem ir jātiek galā! Jo tā ir tā pati tauta, kura līdz šim ir dziedājusi vienu dziesmu ar Putinu, kad tas pavēlēja novākt kārtējo žurnālistu, opozicionāru un liecinieku. Tā ir tā pati tauta, kas bauroja „Krim Naš!!!”, un tagad tā ir tā pati tauta, kas dauza „savējos” ar gumijas stekiem, laužot kaulus, ka krakšķ vien. Nu lūk, tā atmaksas stunda ir klāt, pašus krievus tvarsta, un dauza dzimtā milicija, liekot tos cietumā, safabricējot likuma pantus un izdomājot pastrādātos noziegumus. Tagad viņu kādreizējie varoņi, kas reiz „atbrīvoja” Kaukāzu no teroristiem, Abhāziju un Dienvidosetiju no gruzīnu „nacistiem”, bet Krimu un Austrumukrainu no Kijevas „huntas”, ir pacēluši roku pret viņiem pašiem.
Vai tad tā nebija Krievijas tauta, kas deva svētību abiem Čečenijas kariem? Vai tā nebija Krievijas tauta, kas jūsmoja par laipnajiem zaļajiem cilvēciņiem okupētajā Krimā? Acīmredzot tagad ir pienākusi pašas tautas kārta, ne velti jau vairākus gadus iepriekš Putins bija palielinājis Iekšējā karaspēka skaitlisko sastāvu, turklāt tika izveidota arī Krievijas nacionāla gvarde tieši priekš šādiem gadījumiem.
Daudzi tagad steigs teikt, ka „tauta jau nav vainīga”. Bet es jums atbildēšu, „pasivitāte un vienaldzība, jau pati par sevi ir tā vaina. Ko tā tauta sēja – tagad pļauj!” Dūmu bez uguns nemēdz būt. Tautas būtība un kultūra atspoguļojas tās izvēlētajos vadoņos, tā vienmēr ir bijis.
Tieši tāpēc, ka krievi visu šo laiku ir bijuši vienaldzīgi, viņi šodien tiek dauzīti ar gumijas nūjām gandrīz neparko – par vārda brīvību un par cilvēktiesībām. Vai krievi Krievijā necieta klusu, ka viņu armija iegāja Gruzijā un Ukrainā? Protams, ka klusēja! Tagad Navaļnijs un sauja līdzskrējēju atcerējās par vārda brīvību un cilvēktiesībām, par konstitūciju un godīgumu! Bet paši krievi Krievijā pagājušajā vasarā taču legalizēja „jauno konstitūciju” uz celmiem parkos un automašīnu bagāžniekos. Jaunajā konstitūcijā ir skaidri uzrakstīts, ka „Krievija vairs nav tiesiska valsts!”
Bet saprotiet mani tikai pareizi, jo zināmā mērā es jūtu līdzi Krievijas iedzīvotājiem, kuri ir izgājuši ielās, lai „cīnītos” pret zagli Putinu. Liekas, ka kāds Krievijā ir nācis pie prāta, bet ne jau pa īstam, jo viņi ir sapratuši tikai to, ka kādu dienu melnā berta var ierasties arī pēc viņiem, ja netiks kaut kas darīts lietas labā. Vai tā krievu tauta ir apjautusi un nožēlojusi to, ka viņu vara visus šos gadus ar viņu pašu rokām ir nogalinājusi desmitiem un pat simtiem tūkstošus cilvēku svešās zemēs, piemēram, Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā, Kabarda-Balkarijā, Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā, Lībijā, Sīrijā un Venecuēlā, nemaz nerunājot par „savējo” cilvēku indēšanu un slepkavošanu ne tikai Krievijā, bet arī, piemēram, Lielbritānijā. Vai Krievijā kāds pakustināja pirkstiņu, kad pie Kremļa sienām Kadirova „brālēns” nošāva Putina lielāko pretinieku Ņemcovu? Nē!
Jā, tagad viņi vairs nemīl Putinu, bet viņi nekad nespēs atzīties, ka visi šie kari, konflikti un slepkavības ir Krievu tautas vienaldzības vislielākās kļūdas. Krievija var manīties tikai tad, kad pati tās tauta sapratīs to, ka visa morālā atbildība par Putina režīma pastrādātajiem asiņainajiem noziegumiem gulstas uz to.
Krievu tauta gribēja ļaunu un „stipru” prezidentu, kurš iznīcina visu savā ceļā, tā lai par „lielvalsti” nebūtu jākaunas. Un tā tādu arī dabūja! Tad kāpēc viņi vairs negrib dzīvot zem viena jumta ar tādu prezidentu un ar viesiem viņa briesmīgi uzticamajiem mājdzīvniekiem – FSB, GRU, SVR un Rosgvardiju? Acīmredzot Rietumu sankcijas dara savu, izskatās, ka Krievijas tautas kabatas ir palikušas tukšākas, līdz ar to dzīvot ir palicis grūtāk, un tāpēc tai tagad ir vienalga, ka Krima ir viņu, ka Putins ir Times gada cilvēks un ka Krievija pirmā izgudroja Covid-19 vakcīnu. Kāds tai no tā visa labums, ja vēders kurkst un morgi pilni ar Covid-19 upuriem? Tas viss tai vairs nav tik svarīgs, bet savārīto putru vairs tik viegli neizstrēbsi!
Situācija, kurā tagad atrodas Krievijas iedzīvotāji man atgādina izgāztuvi, kurā vairs nav vietas atkritumiem, proti, meliem un noziegumiem. Kāpēc izgāztuvi (?), jo pati krievu tauta nevēlas atzīt ne melus, ne Putina režīma pastrādātos noziegumus pret citām nācijām, tāpat kā kāds nevēlas savākt aiz sevis atstāto netīrību un atkritumus. Krievijas tauta to nav darījusi jau desmitgades, tai bija ļoti laba iespēja to visu nokārtot trakajos deviņdesmitajos pēc Padomju monstra krišanas, bet tā izvēlējās iet to pašu ceļu, ko parasti.
Tagad Krievijas tautai ir atlikušas divas iespējas. Pirmā – nogrimt pašas radītajos mēslos, pārvēršoties par Ziemeļkorejai līdzīgu valsti. Otrā – sākt pašiem attīrīties! Skumjākais ir tas, ka Krievija ir visiem laikiem ir pazaudējusi tos daudzos gaišos prātus, kas bija brīdinājuši krievu tautu par nākotnē gaidāmajām briesmām, jo Putina režīms ar krievu tautas svētību bija tos jau laikus novācis no sava ceļa.