„1994. gadā beidzot tika noskaidrots, kas ir Latvijas smalkākie un bagātākie cilvēki. Lai gan šie saraksti nesakrita, tomēr par pārliecīgu sabiedrības noslāņošanos nevajadzētu uztraukties, jo bija vieta, kur vienkopus bija visa sabiedrība gan bagātākie ļaudis ar Aleksandru Laventu priekšgalā, gan mūsu vissmalkākais cilvēks Imants Lancmānis, gan visvārīgākais cilvēks Guntis Ulmanis, gan vissabiedriskākā dāma Elita Veidemane: tā, protams, bija Rundāles pils Bankas Baltija jubilejas reizē.” Diena, Nr.304 (30.12.1994)
Izraksti no 1996.gada 22.februārī notikušās Latvijas Republikas 6.Saeimas ziemas sesijas astotās sēdes par mūžīgo komjaunieti Gunti Ulmani:
„Un nesen es redzēju arī to, kā atvērās Prezidenta pils vārti un uz iepriekšējo sēdi brauca šurp mūsu Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Viņš ne jau kājām mēro parasti un arī citos gadījumos, kad dodas šurp, uz Saeimu, šos 400 soļus, viņš brauc savā automobilī, savā mersedesā, savu miesassargu ielenkumā, un tā viņš pabrauc garām, novērsis acis no cilvēkiem, kas stāv uz ielas, stāv šeit pat pie Saeimas, kas prasa atdot zārka naudu, kā to mēs redzējām šeit arī šorīt, ar šiem plakātiem, kas prasa efektīvi valstī rīkoties, lai atgūtu zaudētos noguldījumus bankā “Baltija”, un tā tālāk. To viņš neredz, jo šo 400 soļu vietā kopā ar tautu Guntis Ulmanis ir iemīļojis labāk nepilnas minūtes braucienu savā Prezidenta 69 728 latu vērtajā pelēkajā mersedesā, kura iegādi, kas varbūt dažam labam mums šeit, zālē, ir piemirsusies, es to atgādināšu, 1993.gadā diezgan mistiski, diezgan “kosmētiski” pieskaitīja Saeimas budžeta grozījumiem, tātad nevis pie Prezidenta izdevumiem, bet pie Saeimas izdevumiem. Nu tas tā.” A.Kiršteins (LNNK un LZP frakcija).
„1993.gada 13.novembrī Ulmanis par to izteicās: “Pensijas, apkure, nē, tur nav skaistu variantu! Tie ir smagi jautājumi, un vispār gribas tikt no tā visa vaļā. Viens pasaka ko labu, otrs, trešais, un, ja pieņem labo vien, sāk likties, ka tavā mazajā pasaulītē viss ir kārtībā, vairs neredzi pensionārus, cik nu vienīgi pa mašīnas logu. Taču var jau braukt garām. Jā, tā var jau braukt garām un tā arī brauc garām, un brauks garām.” Tas ir Gunta Ulmaņa teiktā oriģinālcitāts, ko es šeit citēju. Īstenībā šie vārdi būtu jāatkārto vairākkārt, lai vispār varētu aptvert viņa grūti pārspējamo iedomību iet pretim trūkumam un nabadzībai. Vairāk nekā vienreiz šos vārdus vajadzētu dzirdēt arī tāpēc, lai spētu novērtēt viņa politiskās izpratnes trūkumu. 400 soļu šķir Prezidenta pili no Saeimas ēkas vai nepilnas minūtes brauciens mersedesā ar tumšajiem logiem. Gribētos salīdzināt: jā, laikam trūkst tikai aizkariņu kā vecajos, labajos Brežņeva laikos – logi ciet, acis ciet, mutes ciet, sirdis aizvērtas. Nu kāda mums tur daļa par tautu, mans vārds ir Ulmanis. Jā, viņa vārds ir Ulmanis, taču diemžēl tikai Guntis Ulmanis, nevis Kārlis Ulmanis. [..] Tātad tas ir faktiski Prezidents, kurš uz cilvēku rēķina dzīvo apmēram tikpat vērienīgi kā savā laikā daudzi vareni karaļi. Nu ne velti viņam tagad ir sava pils, kurā viņš atrodas. Mēs uzskatām, ka tas nav pieļaujams, un tāpēc kustības “Latvijai” deputāti ierosina Prezidenta finansiālo privilēģiju svītrošanu, lai pēc tam lemtu, kā šīs summas sadalīt. Varbūt visracionālāk to būtu sadalīt veco ļaužu pansionātiem, bāreņu namiem, invalīdu biedrībām, tāpēc mēs ierosinām vairākas lietas.” A.Kiršteins (LNNK un LZP frakcija).
„Bet nu mūsu Prezidenta – Gunta Ulmaņa – ārzemju braucienu sakarībā. Viņš faktiski – atcerēsimies kaut vai dažus piemērus – pārvērš darba braucienus, kur vajadzētu strādāt latviešu tautas, visu šeit dzīvojošo cilvēku labā, par tādu zināmu paceļošanu bez kādiem konkrētiem rezultātiem pēc tam. Atcerēsimies kaut vai ceļojumu uz Ķīnu ar 100 cilvēku svītu. Un, protams, tas bija grandiozi, es domāju, ka pat pašā Ķīnā ļoti daudziem šīs lielās valsts iedzīvotājiem radās priekšstats, ka Ķīnā ir ieradies kādas citas valsts prezidents, kuras teritorija ir vēl lielāka nekā pati Ķīna, un to apliecināja šī milzīgā delegācija. Tātad tas liecina, ka šeit ir atbraucis tiešām lielas, lielas valsts vīrs.
Rezultātu maz, bet vēl drūmāks šo ārzemju braucienu sakarībā ir sekojošais. Būdams ārzemēs, Guntis Ulmanis faktiski ir arī izturējies nevis kā Latvijas Prezidents, bet, vajadzētu teikt tā, kā svešu varu prezidents ar rezidenci Rīgā. Jā, varbūt kāds ir sašutis, bet es paskaidrošu, kāpēc es esmu pārliecināts par šiem vārdiem. Es grasos to pamatot un saku to diezgan kategoriski. Pagājušā gada 18.decembrī Guntis Ulmanis pienāca klāt kādam no kustības “Latvijai” frakcijas deputātiem un teica: “Es Vācijā runāju ar kancleru Kolu, un Kols izteicās, ka Zīgerists nedrīkstot būt valdībā. Ja mums izdotos to panākt, tad no Vācijas mēs saņemsim investīcijas.” Apmēram tāda bija Prezidenta teiktā doma pēc būtības un satura. Un rezultātu, protams, valdības sastādīšanas laikā mēs zinām, bet šeit tomēr ir jāpaskatās, vai šāda rīcība, kā rīkojās pagājušajā gadā valdības veidošanas periodā, tas, kā rīkojās Guntis Ulmanis, vai tā ir Valsts prezidenta cienīga rīcība.
[..] Nezinu, vai pēc nacionālā sociālisma sabrukuma Latvijā un pēc padomju impērijas sagruvuma pasaules vēsturē vispār var atrast kaut kur šādu līdzīgu gadījumu. Iznāk, ka mūsu valsti – Latviju – kāda lielvalsts var sākt dancināt pēc sava prāta. Vēl vairāk – tāda lielvalsts, kas mums ar Molotova-Ribentropa paktu jau sagādāja pirms pusgadsimta tik daudz nelaimju.
Vēl. Domāju, ka mums jāpārskata šis likums par Prezidenta nodrošināšanu pēc amata atstāšanas arī tāpēc, ka šobrīd mēs esam ieguvuši valstī Prezidentu, kurš pēc dažiem mēnešiem, protams, tāds vairs nebūs, bet kurš ir tikai dāļājis dažnedažādus solījumus un nevienu no tiem nav pildījis.
Piemēram, 1993.gada septembrī, kā informē laikraksts “Diena” 14.septembrī, Ulmanis pēc sarunas ar Aleksandru Raņņihu – Krievijas vēstnieku Latvijā – paziņoja, ka 1993. gada rudenī apmeklēšot lielākās latviešu nometinājuma vietas Krievijā. Lieli vārdi, ļoti skaisti un vajadzīgi, bet tie izrādījās ziepju burbuļi. Līdz šai dienai Prezidents Guntis Ulmanis savu solījumu nav pildījis.
Klausoties vai lasot Ulmaņa runas un intervijas, neviļus brīžiem pārņem kauns. Tā viņš, piemēram, ir centies notēlot interesi par to, ka grib pārvest mūsu Latvijas lielā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa mirstīgās atliekas uz Latviju, bet pēc tam, kad viņam, konkrēti pēc šīs Saeimas vēlēšanām, piedāvājām plānu, ka mēs esam lokalizējuši, kur šī vieta ir, piedāvājām kopīgi turpināt meklējumus, tad atbilde līdz šim brīdim ir klusēšana. Tas liecina, ka nekādas intereses par Kārļa Ulmaņa mirstīgo atlieku atrašanu Turkmenbašī pilsētā Turkmēnijā un pārvešanu uz Latviju Guntim Ulmanim nav.
Tad vēl. Par pārvaldes aparātu. Ja jau šobrīd viņš tik daudz tērē šos līdzekļus, tad kāpēc mēs gribam arī vēl pēc tam, līdz mūža galam, piešķirt šim Prezidentam dažnedažādas ērtības? Kā gan citādi, kārtējo reizi uz tautas rēķina. Taču atcerēsimies un paskatīsimies kaut vai tagad, ka viens no visneefektīvākajiem pārvaldes aparātiem ir bezjēdzīgi uzpūstā Prezidenta Kanceleja ar vairāk nekā 50 darbiniekiem. 1994.gada pirmajā pusgadā darba algās vien tika izmaksāti 35 000 latu. Pārrēķinot šī summa atbilst 1000 pensionāru mēneša pensijām. 1000 pensionāru tātad atsver vēl amatā esošā prezidenta svītas – viņa galma – uzturēšanu.
Otrs piemērs – Jūrmalas rezidence, kas laikam tagad mums būs jāsaglabā kā tāds pieticīgs mājoklītis Prezidentam arī pēc viņa pilnvaru atstādināšanas. Protams, villa, kas tika būvēta Kosiginam, padomju lielvalsts dižvīram, gana laba šķiet arī tagad Latvijas Prezidentam. Nezinu, kā viņš vispār šobrīd tur var uzturēties? Laikam jau viņam ir vienalga, ka tikai pils, ka tikai grezni apartamenti, vienalga, kas tur būtu dzīvojis, pat ja tur būtu dzīvojis nez kāds pasaules tirāns, kaut vai Etiopijas masu slepkava Mengistu Haile Mariams vai kāds cits diktators, ja tik Ulmanis varētu šādā pilī tikt iekšā un dzīvot, arī tā būtu gana laba.
Ja kāds prasa jautājumu par Prezidenta precīzajiem izdevumiem, saņemtās atbildes ir ļoti izvairīgas. Kaut vai tā pati maksa par Prezidenta grezno mersedesu. Atcerēsimies, kā jau teicu sākumā, ka tas tika attiecināts uz Saeimas budžeta grozījumiem, nevis uz Prezidenta izdevumiem. Oficiāli Prezidentam par 1994.gadu, piemēram, pienācās 321 000 latu. Oficiāli, bet tomēr, cik var redzēt, šī summa nebija pietiekami apmierinoša. Atkārtoti un atkārtoti nāca klajā runas, ka Valsts prezidenta Kanceleja ar šiem rēķiniem piedevām vēl bombardē izpildvaru.
Tad vēl daži vārdi par tā saucamo Maikapara namu – Laventa kunga Ulmaņa rezidenci, kurā kādu laiku ar lielu prieku dzīvoja Guntis Ulmanis. Par šīs greznās ēkas īri valsts maksāja 5010 USD mēnesī. Mūsu iedzīvotājs, pensionārs, nespēj samaksāt mēnesī par savu dzīvokli kaut vai tos pašus 25-30 vai 35 latus. Mierīgi mēs varam maksāt par viena cilvēka uzturēšanu 5010 USD mēnesī. Šodien, protams, daži cilvēki, valstsvīri, ir priecīgi, ka Lavents sēž cietumā un nevar atklāti neko pateikt par to laiku. Vēl pavisam nesenā pagātnē Ulmani ar Laventu saistīja diezgan sirsnīga draudzība. Tik sirsnīga, ka Ulmanis Laventam nepamatotu uzbrukumu dēļ ņēma viņu savā paspārnē un uz Laventa māju pat aizkomandēja Prezidenta apsardzi. Šodien mūsu Prezidents izliekas, it kā viņš Laventu nekad nebūtu saticis. Jā, varbūt ja es būtu Gunta Ulmaņa vietā, arī man no tikšanās ar Laventa kungu tagad būtu bailes pēc visa tā, kas viņu starpā ir bijis.
Visbeidzot nobeigumā. Es domāju, ka Guntis Ulmanis ir izrādījis arī lielu necieņu pret Saeimas deputātiem. Paskatīsimies kaut vai dažus citātus. Par tautas vēlēto Saeimu Guntis Ulmanis kādā sakarībā reiz izteica šādu vērtējumu: “Viņi nav nedz tiesīgi, nedz spējīgi. Bez aktīvas rīcības es nepalikšu!” Tikšanās reizē ar Latvijas pašvaldību vadītājiem Prezidents publiski izteica neizpratni par Saeimas darbu. Un tā tālāk. Bet atcerēsimies, ka Ulmanis ir cilvēks, kuru ievēlēja tieši nespējīgākā, kā viņš saka, un netiesiskā Saeima.” A.Kiršteins (LNNK un LZP frakcija).
„Un vēl. Protams, šajā situācijā varētu minēt daudzas lietas, bet, manuprāt, nav pieņemama tā doma, ka viss, ko saka opozīcija, ir slikti. Es domāju, ka tas nav pilnīgi pieņemams demokrātiskajam procesam, un es arī gribētu citēt, ka Ulmaņa kungs ir vērsies pret opozīciju kā filozofiski politisku jēdzienu. Un viņš ir 1994. gada 3. janvārī… viņš pilnā nopietnībā teica: ja partija pret partiju meklē opozīciju, tad Prezidentam ir jāieņem tāda vieta, kas opozīciju izslēdz. Ko nozīmē – izslēdz opozīciju? Mēs gadus 50 visi cīnījāmies, mēs gājām barikādēs, mēs apliecinājām savu gribu. Par ko mēs cīnījāmies? Par komunistiskās partijas monopoldarbību? Nē. Mēs cīnījāmies par to, lai valstī būtu opozīcija, lai viņa strādātu, lai viņas balss būtu skaidra un lai visi varētu sadzirdēt viņas balsi. Lūk, ir tā opozīcija!” M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošais deputāts)
„Godātā Saeima! Par mūsu Valsts prezidentu Gunti Ulmani man sākotnēji bija ļoti labas domas. Apmēram divus vai divarpus mēnešus pēc viņa ievēlēšanas bija tikšanās Rakstnieku savienībā, un jāsaka, ka tur viņš parādīja sevi no labās puses tik ļoti, ka… nebija neviens liela mēroga darbinieks bijis pie mums Rakstnieku savienībā un atstājis tik labu iespaidu. [..] Es uzsveru – tas bija dažus mēnešus pēc viņa ievēlēšanas. Es viņam šo faktu darīju zināmu un reizē tā uzmanīgi brīdināju, ka amats ir ļoti augsts, bīstams un gudrs no psiholoģiskā viedokļa, proti, ātri var zaudēt galvu, tā teikt, var sākt čivināt putniņi bēniņos… Diemžēl šajā brīdinājumā Guntis Ulmanis acīmredzot nopietni neieklausījās, vai arī viņam ir attiecīga psihe, vai varbūt pārdzīvojumi bērnībā smagi, vai kas… Viņš… var teikt tā – gada laikā principā viņš garīgi salūza, pat balss skaņa izmainījās un no normāla cilvēka runas pārvērtās par teatrālu izteiksmi. Jūs, es domāju, visi, kas sekojat – un kas nepieradāt – viņa balss maiņai un uzvedības maiņai, varat apliecināt un saprast, ka tiešām tā tas bija.” A.Rubins (frakcija “Latvijai”)
„Es te varētu minēt vēl ļoti daudz faktu, kas rāda, ka Ulmanis nav Valsts prezidenta posteņa cienīgs un nav arī cienīgs saņemt nekādus atvieglinājumus vai apbalvojumus.” A.Rubins (frakcija “Latvijai”)
„Viņam ir vēl kāds savāds izteiciens intervijā, kuru viņš sniedza laikrakstam “Diena”. Es citēšu to: “Domāju, tie, kas veidoja Satversmi 1922.gadā, bija ļoti tālredzīgi, gudri un spēja ielikt Satversmē tādu jēgu, kas vēl šodien daudziem no mums nav skaidra. Ja jūs man jautātu, vai es pilnībā esmu sapratis Satversmi visos traktējumos un skaidrojumos, es teiktu – nē. Vēl ir jāmeklē šīs iespējas.” Tātad ir skaidrs, ka Valsts prezidents nesaprot mūsu Satversmi. Viņš to atzīst pats personīgi. Un tajā pašā laikā viņš paziņo: “Jûtos stabils un gatavs nepopulāriem lēmumiem.” Jā, tur viņam ir taisnība.” A.Rubins (frakcija “Latvijai”)