„Debesu simtnieks” ne velti krita par Ukrainu: ir pagājuši septiņi gadi

Sestdiena, 20. februāris, diena, kad pieminām „Debesu simtnieku” (Небесна сотня). Tā Ukrainā dēvē visus, kuri gāja bojā, pretojoties Putina kalpa Janukoviča rīkļurāvējiem Eiromaidana laikā. Visgrūtāk Ukrainas aizstāvjiem gāja 18., 19., un 20. februārī. Tieši tajās dienās Janukovičs darīja visu iespējamo, lai nepieļautu, ka Ukrainas parlaments nobalso par 2004. gada konstitūcijas atgriešanu. Diemžēl Putina režīma suņi ķērās pie pēdējā salmiņa – tika lietas Ukrainas dēlu un meitu asinis!

Janukoviča slepkavas no specvienības „Berkut” 2014. gada 18. un 19. februārī mēģināja triecienā ieņemt Neatkarības laukumu Kijevā, bet 20. februārī Janukoviča pakalpiņi sāka šaut no triecienšautenēm un snaipera šautenēm pa protestētājiem, kas atradās uz Institūta ielas Kijevā. Janukovičs pa visām varītēm centās apspiest Maidanu. Bet redzot, ka nekas nav sanācis, un aptvēris, ka ir sakūris kārtīgu asins pirti, viņš bikses pietaisījis muka prom uz Rostovu, paņemot līdzi daļu sazagtās mantas.

20. februāris, Ukrainā tiek uzskatīts par Maidana uzvaras dienu, jo pēdējās „kaujas” laikā protestētāji nenobijās, Maidans izturēja un tirāns tika padzīts.

Tāpēc šodien vēlos mazliet atgādināt par tā asiņainā februāra dienām, kas tika piedzīvotas Kijevā 2014. gadā.

Ar ko viss sākās?

To dienu notikumi ir saistīti ar protestētāju masu slepkavību, ko paveica Janukoviča cilvēki. Slepkavošana sākās 2014. gada 18. februārī. Kijevas Neatkarības laukumā protesti nerima jau vairākus mēnešus. Janukoviča rīkļurāvējiem nekādi neizdevās izdzenāt protestētājus. Es vēl labi atceros, kāda bija atmosfēra Kijevā tajās dienās. Eiromaidanu atbalstīja bezmaz vai visi Kijevas iedzīvotāji. Uz Neatkarības laukumu tika vestas riepas, siltais apģērbs, ģeneratori, kokmateriāli priekš barikāžu celtniecības un pārtika tur esošajiem cilvēkiem. Uz Neatkarības laukumu tika vests tik daudz pārtikas, ka vienā brīdī publiski tikai aicināts vairs to nedarīt, jo pārtikas tur netrūka.

Galvenie notikumi sākās 18. februārī. Šajā dienā Ukrainas parlaments plānoja nobalsot par 2004. gada konstitūcijas atgriešanu. Tā bija viena no svarīgākajām protestētāju prasībām, kas faktiski atņēma Janukovičam diktatora statusu. No Maidana puses protestētāju masas sāka kustību parlamenta virzienā, lai atbalstītu deputātus balsojumā. Ļaudis bija svinīgi tērpušies, starp viņiem bija tikai daži Maidana pašaizsardzības spēku „kaujinieki”.

Šiem cilvēkiem arī uzbruka Janukoviča spēki, kuri, pēc visa spriežot, pēc Janukoviča dotās pavēles visādi centās nepieļaut parlamenta balsojumu. „Berkut” vienībai izdevās sakaut mazskaitlīgās pašaizsardzības spēku vienības, kuras devās parlamenta virzienā kolonnās no Neatkarības laukuma. „Berkut” suņi sāka fiziski izrēķināties ar visiem, kas to dien devās protestēt pie Ukrainas parlamenta ēkas. „Berkut” maitām palīgā ieradās tā sauktie „tituškas” (spēka struktūru kaujinieki, kas tērpti civilās drēbēs). Viņi savukārt turpināja sist tos, kas atradās jau uz zemes. Tad arī parādījās pirmie upuri, tad arī tika lietas pirmās brīvības cīnītāju asinis!

Izkliedētās protestētāju kolonnas sāka atkāpties atpakaļ uz Neatkarības laukumu, lai ieņemtu aizsardzības pozīcijas aiz barikādēm, tā bija vienīgā vieta Kijevas centrā, kur varēja paglābties no „Berkut” zarazām un „tituškām”. Spēka struktūras acīmredzot pildīja diktatora Janukoviča pavēles, bet maidanieši nenobijās, tie sāka veidot dūmu un uguns aizsegu, dedzinot automašīnu riepas, matračus un pat sagādātos maisus ar siltajām drēbēm.

2014. gada 19. februārī Eiromaidana šturmēšanas laikā „Berkut” maitas nodedzināja Kijevas arodbiedrības namu, kurā tajā laikā atradās Eiromaidana štābs, bet šī nama augšējos stāvos bija ierīkots improvizēts hospitālis, kur atradās ievainotie. Ugunsgrēka laikā gāja bojā vairāki cilvēki, to skaitā tur esošie ievainotie protestētāji, kurus neizdevās laikus evakuēt no degošās ēkas.

Kā Janukoviča spēka struktūras nogalināja protestētājus?

Apjēdzot, ka ieņemt Neatkarības laukumu triecienā nav iespējams, Janukoviča rīkļurāvēji nolēma izmānīt protestētājus laukā no barikādēm, proti, pēc neveiksmīgā šturma 19. februārī „Berkut” vīri pēkšņi pameta savas pozīcijas. Līdz ar to protestētāju masas atkal uzsāka ceļu parlamenta ēkas virzienā, lai dotos atbalstītu deputātus balsojumā par iepriekšējās konstitūcijas atjaunošanu. Cilvēki devās augšup pa pilnīgi tukšo Institūta ielu, līdz pēkšņi tie nonāca aci pret aci ar triecienšauteņu uguni tiešā tēmējumā, cilvēki bija iekļuvuši Janukoviča suņu ierīkotajās lamatās, Janukoviča rīkļurāvēji uzbruka ar kaujas ieročiem, tie šāva pa neapbruņotiem cilvēkiem no slēpņa!

Runā, ka pa cilvēkiem, kuri centās piesegties ar finiera un bleķa loksnēm, šāva kaut kāda speciālo uzdevumu vienība, tās vīri bija tērpti melnās formās. Pēc vienas no versijām, tā bija speciālo uzdevumu vienība „Ēna” (Тень) no Krimas. Janukoviča kaujinieki praktiski šāva pa cilvēkiem tiešā tēmējumā. Acīmredzot viņi cerēja, ka nogalinot dažus aktīvākos protestētājus, pārējie vienkārši pamuks pa mājām.

Internetā var atrast ļoti daudz video, kuros redzams kā Janukoviča vīri melnās drānās šauj no triecienšautenēm un snaiperenēm pa protestētājiem, kas piesegušies vien ar finiera loksnēm un metāla vairogiem. Neskatoties uz to, ka daudzus ķēra tirāna aizstāvju izšautās lodes, protestētāji neatkāpās, tieši pretēji, tie devās uz priekšu, cenšoties glābt sašautos biedrus. To dien daudzus ievainotos no apšaudes zonas iznesa uz tām pašām finiera plāksnēm un metāla vairogiem.

Lūk, varat aplūkot vienu no tajā dienā uz Institūta ielas uzfilmētajiem manuprāt visbriesmīgākajiem video. Pavisam jauns puika atrodas pirmajās protestētāju līnijās un filmē to, kas notiek apkārt. Mēs redzam kā lēnām uz priekšu virzās protestētāji sev pa priekšu bīdot vairogus un tādas kā improvizētas barikādes. Tanī brīdī kādam citam puikam, kas redzams kadrā piezvana mamma. Viņš viņai saka, „ Jā, es dzirdēju, ka uz Institūta ielas šauj, bet te, pie mums, viss ir kārtībā.” Pēc sarunas pa telefonu, jaunietis atkal pagriež mobilā telefona kameru dzīvo barikāžu virzienā un ierauga, ka tās jau ir pilnībā sašautas un iznicinātas.

Neskatoties uz šaušanu, cilvēki neatkāpās, tie nebēga, bet turpināja iesākto, tie līda atkal zem lodēm, lai iznestu laukā ievainotos un kritušos biedrus. Neskatoties uz šaušanu, protestētājiem ātri izdevās atgriezties ne tikai savās pozīcijās, kas bija zaudētas 18. februāri, bet arī paplašināt Maidana teritoriju. Eiromaidans izturēja!

Desmitiem līķu un šaušana pa neapbruņotiem cilvēkiem no automātiem Kijevas centrā lika daudziem, pat Reģionu Partijas atbalstītājiem novērsties no Janukoviča, jo viņš bija pārvērties par asiņainu diktatoru, par kaut ko līdzīgu Čaučesku, kurš neparko nelaidīs laukā no saviem nagiem sagrābto varu. Viņa beigas bija pienākušas – Rada nobalsoja par Janukoviča atstādināšanu no varas un viņa arestu.

Nākamo divu dienu laikā Maidans apglabāja savus kritušos varoņus. No tiem, kuri bija krituši uz Institūta ielas, bija ieradušies atvadīties desmitiem tūkstoši Kijevas iedzīvotāju. Tajā pašā dienā Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu par 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu, proti, par atgriešanos pie parlamentāri prezidentālas republikas iekārtas, par kaujinieku izvešanu no Kijevas un Janukoviča atstumšanu no varas. Tikmēr Janukovičs ar Putina kaujinieku palīdzību bija jau ceļā uz Rostovu, līdzi ņemot vairākas fūres pilnas ar skaidru naudu un mantu.

„Debesu Simtnieks”

Un tagad pieminēsim tos, kas krita tajās dienās uz Institūta ielas Kijevā. Piedodiet, šoreiz nestāstīšu par visiem kritušajiem, bet tikai par septiņiem likteņiem, kas tika aprauti tajās dienās.

Vitālijs Vasiļcovs (Васільцов Віталій Валерійович),36 gadus vecs divu bērnu tēvs. Viņš bija ainavu arhitekts, viņš mīlēja zemi un dabu, bet visvairāk viņš mīlēja savu sievu Natāliju un abas meitas – Ivanku un Darinku.Tajās februāra dienās viņš krita no snaipera raidītas lodes.

Antoņina Dvorjaņeca (Антоніна Григорівна Дворянець), 61 gadu veca pensionāre no Brovari pilsētas. Jaungada naktī viņas meita Svetlana teica par savu mammu, ka „Janukovičam nav nekādas iespējas, ja reiz mana mamma ir ķērusies klāt pie viņa.” Tā arī sanāca, tika nācās par to dārgi maksāt. Antoņina tika nogalināta 18. februārī, kad viņa metās aizstāvēt puišus, kad tos sita „Berkut” izdzimteņi.

Dmitro Maksimovs (Дмитро́ В’ячесла́вович Макси́мов), 19 gadus vecs sportists, nedzirdīgo olimpisko spēļu sudraba un bronzas medaļu laureāts džudo. Gāja bojā naktī no 19. uz 20. februāri, kad Janukoviča mērkaķi centās triecienā ieņemt Neatkarības laukumu. Granātas sprādzienā Dmitro tika norauta roka, viņš noasiņoja arodbiedrības namā.

Viktors Švecs (Віктор Миколайович Швец), 58 gadus vecs, viņš bija nācis no Gantē ciemata, kas atrodas Kijevas apgabalā. Viktors tika sašauts uz Institūta ielas. Viņš ir viens no tiem, kuru burtiski izvilka no uguns zonas, bet viņš nomira ātrās palīdzības mašīnā. Viņš pirms nāves vēl paspēja piezvanīt sievai un pateikt, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Oleksandrs Pļehanovs (Олександр Вікторович Плеханов), 22 gadus vecs Arhitektūras universitātes students, nodarbojās ar velosportu un tēlniecību. Gāja bojā barikādēs uz Institūta ielas no snaipera lodes 2014. gada 20. februārī.

Oleksandrs Hrapačenko (Олександр Володимирович Храпаченко), 26 gadus vecs, bija ieradies no Rovno pilsētas. Viņš bija teātra režisors. Viņš mācījās Rovenskas valsts humanitārajā universitātē, studēja teātra režiju, paralēli strādāja Rovenskas dramatiskajā teātrī. Krita no snaipera lodes 2014. gada 20. februārī barikādēs uz Institūta ielas.

Ivans Nakoņečnijs (Іван Максимович Наконечний), 83 gadus vecs kijevietis. Jaunībā Ivans dienēja Sevastopolē par matrozi. Vēlāk pat pabeidza jūras skolu un kļuva par leitnantu. Ivans jau no paša sākuma piedalījās protestos Neatkarības laukumā. Viņš teica, ka esot devis zvērestu un tāpēc viņam tagad esot jābūt kopā ar savu tautu. Maidana pašaizsardzības spēkos Ivanu neņēma viņa vecuma dēļ, bet viņš palīdzēja puišiem pirmajās līnijās ar ko vien varēja. Viņš tika smagi ievainots „Berkut” izdzimteņu šturma laikā 19. februārī. Viņš cīnījās, bet vienalga mira no gūtajām traumām tā paša gada martā.

Jauna Ukraina epiloga vietā!

20. februārī, pēc tam, kad Maidans bija izturējis tirāna radīto asinspirti, uz Neatkarības laukumu turpināja plūst arvien vairāk cilvēku. Tad kļuva skaidrs, ka Eiromaidans ir uzvarējis! Patiesībā tas jau bija zināms vēl pirms parlamenta balsojuma par veco konstitūciju un par Janukoviča atstādināšanu. 2014. gada 20. februārī uz Kijevas nokvēpušā un ar asinīm notašķītā bruģa radās jauna Ukraina. Tajā pašā brīdī beidzās pasaka par „krievu pasauli”, tā beidzās 2014. gada 20. februārī uz Institūta ielas Kijevā.Pēc tam, protams, sekoja Krim naš un viss pārējais, par ko jūs jau paši labi zināt bez manis. Bet tas nekas, jo Ukraina ir izvēlējusies savu ceļu, ceļu uz Eiropu. Bet Putins ar visu savu „krievu pasauli” ir devies pilnīgi pretējā virzienā ar visām sankcijām un „stipro garīgumu”.


P.S. Вони герої, вічна память!

Avoti:

https://mirovich.media/650498.html

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s