Putins, Kadirovs un Lukašenko – dzīves neveiksminieki

Nav izslēgts, ka daudzi, lasot notikumu atspoguļojumus Krievijā, Baltkrievijā un Čečenijā, kā arī cilvēku komentārus par šo valstu vadītājiem – Putinu, Lukašenko un Kadirovu, padomā – nu beidziet tak piesieties šiem cilvēkiem un valstīm. Viss taču tur kārtībā, tauta laimīga un smaidīga. Nu, vismaz oficiālajās fotogrāfijās.

Savā ziņā tad šādā pašā griezumā var teikt arī par Ziemeļkoreju. Arī tur tad viss ir kārtībā.

Daži tagad iesauksies – beidziet manipulēt ar demagoģiju un dodiet faktus. Kas tad tur nav kārtībā? Visur tak civilizēta sabiedrība, notiek vēlēšanas. Tauta tur ir izteikusi savu gribu un ievēlējusi tos, kurus ievēlējusi.

Daļa taisnība šiem saucējiem jau ir. Arī PSRS laikā bija vēlēšanas, bet tas nenozīmē, ka tika respektēta tautas griba. Tika ievēlēti tie, kurus vajadzēja ievēlēt.

Jau reiz esmu minējis, ka eksistē kā tieši pierādījumi – dokumenti, tā arī netiešie. Nereti tieši netiešo pierādījumu ir vairāk, jo neviens jau tiešos tā atklāti neatklās.

Tātad kas mums savā ziņā zināms un vienojošais elements par šo triju valstu līderiem (precīzāk jau Čečenija it kā ir Krievijas sastāvdaļa, bet šeit apskatīšu kā atsevišķu veidojumu, īpaši, ņemot vērā Kadirova faktisko visatļautību)?

Pirmā un galvenā – visu triju valstu vadītāji ir neveiksminieki. Pieļauju domu, ka vairumam lasītāju izbrīnā pacelsies uzacs un viņi noelsīsies, sakot – “neveiksminieki”!? Jā, neveiksminieki, un, kamdēļ tā domāju, tūlīt paskaidrošu.

Krievijā – Putins – neveiksmīgs Valsts drošības komitejas (turpmāk tekstā VDK vai čekas) darbonis. Kāpēc neveiksmīgs – ļoti vienkārši. Putins tika nosūtīts uz Vācijas Demokrātisko Republiku (turpmāk – VDR) (sociālistiska valsts). Respektīvi – PSRS draudzīgā valsts. Turklāt – ielikts oficiālā amatā par Drēzdenes PSRS un VDR draudzības nama vadītāju un, ne no viena neslēpjoties, dzīvoja mājā, kurā dzīvoja tikai un vienīgi čekas un VDR izlūkdienesta “Stasi” (slepenpolicija un galvenais instruments komunistiskās diktatūras uzturēšanai, kā arī nodarbojās gan ar iekšzemes, gan ārzemju izlūkošanu un spiegošanu) darbinieki.

Interesanti, cik veiksmīgi varētu darboties šāds “veiksmīgs” izlūks, kuram ne tikai uz muguras, bet arī uz pieres uzrakstīts kur viņš strādā? Tā arī – vai tik tiešām pēc atgriešanās no VDR vislabākais veiksmīgā darboņa novērtējums bija nosūtīt viņu turpināt žilbinošu karjeru par Ļeņingradas Valsts universitātes rektora palīgu!? Respektīvi – nosūtīts darboties uz augstskolu, kuras apmācības profils ir izteikti civils1?

Salīdzināšanai – Putins tur ieņēma tieši tādu pašu amatu kā savulaik jebkurš cits čekas darbinieks jebkurā augstskolā visā plašajā PSRS. Parasti par veiksmīgiem izlūkdienesta darbiniekiem tā mēs arī nekad neuzzinām. Skaidrs, ka, skatot pēc šādas mērauklas, Putins ir čekists neveiksminieks. Tas, ka viņš nokļuva pie varas, ir tikai neveiksmīgu sakritību rezultāts un paša Putina nosliece uz nelikumīgiem darījumiem.

Tātad par vienu noskaidrojām. Skatām tālāk – Čečenijas galva Ramzans Kadirovs, kurš pirmā Krievijas – Čečenijas kara laikā karoja pret Krieviju un tās skata leņķī bija vienkāršs bandīts. Vēlāk viņš pārgāja Krievijas pusē un čečenu skatu leņķī kļuva par nodevēju. Bandīts un nodevējs vienkopus nav tā veiksmīgākā valstsvīra portrets. Šie abi ir tik daiļrunīgi un izsmeļoši, ka tālāk neko skatīt pat nevajag.

Kas mums paliek – Lukašenko. Lukašenko neadekvātā un huligāniskā daba izpaudusies jau bērnībā, jo tad viņš, Vitebskas apgabala lauku sādžā vientuļās mātes audzināts bērns, bijis visnotaļ nevaldāms. Mazo Aleksandru par kaķu spīdzināšanu un zagšanu kaimiņu dārzos ņēma uzskaitē milicijas bērnu istabā.

Pēc armijas nākamajam Baltkrievijas prezidentam atkal bija psihopātijas uzliesmojumi. Būdams kolhoza priekšsēdētājs, viņš iekaustīja nepaklausīgos padotos. Vienu reizi pavisam neveiksmīgi, kādam salaužot kāju. Cietušais to neatstāja bez ievērības un uzrakstīja iesniegumu milicijai, kas sāka izmeklēšanu. No soda Lukašenko izdevās paglābties tādejādi, ka viņš kandidēja uz Baltkrievijas Augstāko Padomi, kur arī tika ievēlēts, un tad deputātam iestājās neaizskaramība.2 

Jau 2001.gadā Krievijas plašsaziņas līdzekļi rakstīja par Lukašenko slimību ar mozaīkas psihopātiju, un šī diagnoze ir tikusi uzstādīta 1976.gadā. Attiecīgā diagnoze ir bijusi apstiprināta vēl 1982.gadā, kad Lukašenko tika komisionēts no dienesta armijā, kur viņš pildīja daļas vietnieka pienākumus politiskajos jautājumos.3 Piekritīsiet, arī psihopātu nevar uzskatīt par veikminieku.

Tātad visi trīs – Putins, Kadirovs un Lukašenko ir neveiksminieki, kuru kompleksā daba izpaužas dažādu lēmumu pieņemšanā un uzvedībā. Domāju, ka tagad daudz kas palika skaidrāks, bet iesim tālāk, jo šis nav vienīgais vienojošais elements.

Katrā valstī var būt viedokļu daudzējādība. Tiem var piekrist vai nepiekrist, bet respektēt jārespektē. Kā sauc režīmus, kuros nerespektē citu personu viedokļus?

Taisnība tiem, kur atbildēja – par totalitāriem. Totalitāri režīmi no autoritāriem atšķiras pamatā ar to, ka autoritārā citādāk domājošo var tikai iebāzt cietumā, bet totalitārā – likvidēs. Līdz ar to, ja paskatās no šāda skata leņķa un ir redzams, ka attiecīgais režīms iznīcina citādāk domājošos, – nav šaubu. Šāds režīms ir totalitārs.

Tātad kas par šo jautājumu ir zināms par Baltkrieviju?

“Akmens nokritis no sirds. Tagad varu elpot ar pilnu krūti un jau līdz galam iet parādīt, ko izdarījusi vara pēc Lukašenko pavēles,” bijušais Baltkrievijas specvienības kaujinieks sniedzis šokējošu interviju “Deutsche Welle”. Viņš apgalvo, ka darbojies prezidenta Aleksandra Lukašenko nāves eskadronā, kas nogalinājis trīs cilvēkus. Jau 2004. gadā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas īpašais ziņotājs Hristoss Purguridess atzina, ka trijotni noslepkavojuši apakšpulkveža Dmitrija Pavļičenko komandētās specvienības kaujinieki ar valsts vadības ziņu.4 Lukašenko noslieces jau parādījās arī no cita virziena – kad tika publiskots Baltkrievijas iekšlietu ministra vietnieka Nikolaja Karpenkova teiktais sanāksmē, kurā viņš runāja par nometnes izveidošanu protestētājiem un par to, ka pret viņiem var pielietot šaujamieročus, un tas viss notiek ar Lukašenko ziņu.5

Kas Čečenijā? Tur bezbailīgi Krievijas mediji publiskoja informāciju, ka Čečenijas spēku struktūras nogalina aizturētos. Protams, ka ne bez Kadirova ziņas. Šajā gadījumā pat ir dokumentālas liecības.6 Vēl jau ir bijušas ziņas, ka Čečenijas varasiestādes brutāli spīdzina seksuālās minoritātes, dažus no upuriem izvarojot.7 Čečenijas galvaspilsētā Groznijā piekauta Krievijas žurnāliste Jeļena Milašina, kura iepriekš rakstījusi par geju vajāšanu un spīdzināšanu Čečenijā. Žurnāliste saistībā ar savu profesionālo darbību jau iepriekš saņēmusi draudus gan no Čečenijas varas struktūrām, gan personīgi no Čečenijas līdera Ramzana Kadirova.8

Nu tagad nonācām pie Krievijas. Vladimirs Putins nav politiķis, viņš ir kara nomenklatūras pensionārs, kurš saglabā varu ar autoritārām metodēm.9

2015.gada 27. februāra vakarā uz ielas tika nogalināts Kremļa kritiķis Boriss Ņemcovs, un viņa nāve ir kārtējais ieraksts garajā žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju un Kremļa kritiķu sarakstā, kuri gājuši bojā „mīklainos apstākļos”. Zīmīgi, ka šī slepkavība notikusi gandrīz precīzi 20 gadus pēc pirmā nozīmīgā ieraksta Kremļa politisko oponentu iznīcināšanā.

1995. gada 1. martā savas mājas kāpņutelpā Maskavā ar šāvienu galvā tika nogalināts ļoti populārais krievu žurnālists un televīzijas šovu vadītājs Vladislavs Ļistjevs, kurš tobrīd gatavoja materiālus par organizēto noziedzību Krievijā. Slepkavība tā arī netika atklāta.

1998. gada 20. oktobrī savas mājas kāpņutelpā Sanktpēterburgā tika nošauta pati prominentākā tā brīža Kremļa kritiķe, opozīcijas deputāte Gaļina Starovoitova. Sodīti tikai slepkavības izpildītāji, bet ne pasūtītāji.

2004. gada 9. jūlijā uz ielas nošauts ASV dzimušais žurnāla „Forbes” Krievijas izdevuma redaktors Pāvels (Pols) Hļebņikovs – viņš tobrīd izmeklēja vērienīgu naudas atmazgāšanas shēmu, kurā iesaistītas Čečenijas organizācijas un bijušie VDK aģenti. Noziedznieki Hļebņikovu tikai ievainoja, bet slimnīcā ārsti iesprūda liftā, kur žurnālists arī nomira. Viņa slepkavība ir atklāta, taču neviens nav sodīts.

2006. gada 7. oktobrī savas mājas liftā nošauta žurnāliste un grāmatu autore Anna Poļitkovska, kura atmaskoja cilvēktiesību pārkāpumus Čečenijā un nesaudzīgi kritizēja Vladimira Putina diktatūras metodes. Par šo noziegumu sodīti tikai izpildītāji.

2006. gada 23. novembrī pēc ilgstošas atrašanās slimnīcā nomira Aleksandrs Ļitviņenko – bijušais VDK aģents un Kremļa finanšu shēmu atmaskotājs. Pēc vairākkārtējas diagnozes mainīšanas tika secināts, ka viņš noindēts ar poloniju. Ļitviņenko tika apglabāts slēgtā sarkofāgā, bet slepkavība joprojām nav atklāta.

2009. gada 14. jūlijā savas mājas priekšā tika nolaupīta čečenu cilvēktiesību žurnāliste un aktīviste Natālija Estemirova. Viņu pārveda pāri robežai uz Ingušiju, nošāva un izmeta notekgrāvī. Estemirova tika uzskatīta par Poļitkovskas ideju turpinātāju. Viņas slepkavība nav atklāta.

2009. gada 16. novembrī gāja bojā jurists Sergejs Magņickis, kurš bija atklājis vērienīgu shēmu, kā lielos apjomos tiek izzagts valsts budžets. Viņš mira slimnīcā, bet viņa advokāti paziņoja, ka nāve iestājusies tāpēc, ka Magņickim ilgstoši atteikta medicīniskā palīdzība. Magņicka nāve netika kvalificēta kā slepkavība.

Politisko oponentu slepkavošana ir kļuvusi par satraucošu Krievijas politikas parādību. Krievijas prezidenta Vladimira Putina valdīšanas laikā notikušas deviņpadsmit žurnālistu slepkavības, kuru izmeklēšana beigusies bez rezultātiem.10

Kā jau daudzi ir pamanījuši, tad pēdējā laikā Putina iecienītākā metode ir indēšana. Kā pēdējais zināmais upuris, kurš izdzīvoja – ir Navaļnijs, bet noraudzītie upuri ir bijuši vairāki.11 Tiek pausts, ka Navaļņija indētāji ir bijuši iesaistīti arī citās slepkavībās.12

Pamanījāt vienojošo elementu visiem trijiem? Jā, pareizi, tās ir savu oponentu vai neērto cilvēku slepkavības, turklāt, izmantojot oficiālos valsts spēka resorus. Kurās valstīs kaut kas tamlīdzīgs vēl notiek? Nu, man nāk prātā PSRS laiki, nacistiskā Vācija un Ziemeļkoreja.

Raugoties no citas puses: ko gan vēlēties no dziļi nelaimīgiem cilvēkiem – neveiksminiekiem. Priecīgi un laimīgi cilvēki apkārt sev rada priecīgu un laimīgu vidi. Neveiksminieki, cilvēki ar kompleksiem rada… Nu, jūs jau nopratāt, to, kas notiek Ziemeļķorejā, Krievijā, Čečenijā un Baltkrievijā. Žēl šo valstu iedzīvotāju, bet šie augoņi viņiem jānokrata, vismaz jāsāk nokratīt pašiem.

1https://lengu.ru/

2https://jauns.lv/raksts/arzemes/401523-baltkrievijas-prezidents-lukasenko-slave-hitleru-slepena-mediciniska-vesture-atklaj-psihopata-genus

3https://lenta.ru/news/2001/01/15/lukashenko/

4https://jauns.lv/raksts/arzemes/364876-baltkrievijas-specvienibas-kaujinieks-stasta-par-prezidenta-lukasenko-pretinieku-slepkavosanu

5https://www.tvnet.lv/7156663/baltkrievija-apsverta-lukasenko-rezima-pretinieku-izolesana-koncentracijas-nometne

6https://novayagazeta.ru/articles/2021/02/15/89211-kazn-posle-smerti

7https://www.delfi.lv/news/arzemes/cecenijas-varasiestades-brutali-spidzinot-seksualas-minoritates.d?id=50766717

8https://www.tvnet.lv/6894920/groznija-uzbrukts-krievu-zurnalistei-kura-rakstija-par-geju-vajasanu-cecenija

9https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-putins-un-vina-ligzda.d?id=52905319

10https://www.vestnesis.lv/ta/id/146505

11https://jauns.lv/raksts/arzemes/400835-neerto-cilveku-indesana-krievija-kurs-vel-to-ir-piedzivojis?page=2

12https://www.apollo.lv/7166081/mediji-navalnija-indetaji-ir-iesaistiti-tris-cilveku-slepkavibas

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s