Krievijas kara bāze Vācijas teritorijā: Kēnigsbergas piederības jautājums joprojām aktuāls

Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzsāktais karš pret Ukrainu ir neatgriezeniski mainījis abu valstu, Eiropas un visas pasaules vēsturi. Nekas vairs nav tā kā agrāk – kas reiz bija noslēpumi, beidzot ir nākuši atklātībā, un cēloņsakarības starp pagātnes un tagadnes notikumiem ir kļuvušas tik acīmredzamas, ka situāciju nav iespējams uztvert kā normālu vai pieļaujamu.

Krievija negaidīti novilka savu masku. Kas reiz šķita kā civilizēta valsts, kura pasaulei devusi Tolstoju, Puškinu, Ļermontovu, Čaikovski, Vasņecovu un citas kultūrā, mākslā un zinātnē atzītas personības, patiesībā izrādījās valsts ar imperiālistiskām ambīcijām un pārākuma kompleksu. Zem maskas vienmēr bijusi valsts, kas uzskata, ka tai ir tiesības spēlēties ar kaimiņvalstu likteņiem un mainīt to robežas.

Krievija, būdama Padomju Savienības mantiniece, mantoja no tās neremdināmo vēlmi paplašināties. Šos nolādētos gēnus Padomju Savienībai atstāja Krievijas cariste, kas arī nekad nebija apmierināta ar savas teritorijas apmēru un allaž kāroja paplašināties uz kaimiņvalstu rēķina. Īpaši izteikti tas bija gadījumos, ja konkrētā kaimiņvalsts cienīja brīvību un ja tās dzīves apstākļi bija kaut nedaudz labāki.

Viss sākās ar Maskavas caristi, kad Ivans III 1478. gadā iekaroja demokrātisko Novgorodas Republiku. Pamatojums šādiem iekarojumiem nekad nemainījās – valsts pastāvēšana bija apdraudēta. Vispirms tā bija Maskavas cariste, tad Krievijas impērija, pēc tam Padomju Savienība un visbeidzot Krievijas Federācija. Turklāt katrs jaunais krievu valsts veidols atradās arvien neapskaužamākā situācijā, jo vēlējās pārspēt savu priekšgājēju un nostiprināt savas tiesības ietekmēt savu kaimiņu un tālāku valstu likteņus.

Pašreizējais Krievijas valdnieks ir vissarežģītākajā situācijā. Jā, viņš mantoja valsti, taču tā ir ievērojami mazāka, nekā viņš to vēlētos. Ne tāda, kāda bija Nikolajam II, un ne tuvu tik liela kā Padomju Savienība. Turklāt pasaule ir mainījusies, un pēkšņi ir jāņem vērā tāda lietā kā starptautiskās tiesības – vismaz formāli, kaut nedaudz.

Mūsdienās nav pieņemts uzsākt karu bez pamatota iemesla, jo tas var novest pie politiskas izolācijas. Taču pasaule nestāv uz vietas, un izrādās, ka starptautiskās tiesības nav iespējams ievērot “tikai formāli, kaut nedaudz”. Mūsdienās vairs nevienu nepiemānīsi ar vārdiem “mēs tiekam apdraudēti”. Tagad visi zina, ka aicinājums “atbrīvot mūsu ticības brāļus” Nikolaja II laikā tāpat kā aicinājums “atbrīvot proletariātu” Staļina laikā ir tieši tāds pats slēpts aicinājums paplašināt valsts robežas kā Vladimira Putina skandētais: “Mums jāaizsargā krievvalodīgie pret diskrimināciju.”

Pašreiz novērojamā valstu vienotība palīdzēt Ukrainai atvairīt Krievijas pilna mēroga iebrukumu ir signāls, ka valstīm ir apnicis atrasties tik tuvu neparedzamam un agresīvam kaimiņam. Kaimiņam, kas sirgst ar maniakālu pārākuma kompleksu un uzskata, ka tam ir tiesības valdīt pār citiem. Tagad agresora kaimiņiem ir iespēja nomierināt to uz visiem laikiem un atgūt to, kas reiz nelikumīgi atņemts.

Tieši tā mums būtu jāuztver Japānas valdības paziņojums par to, ka tā uzskata tā dēvētās Ziemeļu teritorijas (Kuriļu salu arhipelāga dienvidu salas – Habomai, Šikotanu un Iturupu) par daļu no Japānas teritorijas.

Tāpat arī Moldovas prezidente Maija Sandu ir pieprasījusi, lai Krievija izvāc savu karaspēku no neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas, jo tā ir neatdalāma Moldovas sastāvdaļa. Turklāt Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir oficiāli atzinusi Piedņestru par Krievijas okupētu teritoriju.

Ukraina nekad nebeigs atgādināt par to, kā 2014. gadā Krievija tai atņēma Krimu; arī Somijai vajadzētu padomāt par teritorijām ap Lādogas ezeru, kuras Padomju Savienība tai atņēma pēc Ziemas kara, kas ilga no 1939. līdz 1940. gadam.

Ir vēl kāda nelikumīgi atņemta teritorija, par kuru vēl pagaidām neviens nav atļāvies runāt šādā kontekstā – Kaļiņingradas apgabals ar tās galvaspilsētu Kaļiņingradu (agrāk – Kēnigsberga).

Protams, krievi uzskata, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem šī ir viņiem piederoša teritorija, un viņi šo uzskatu ir gatavi aizstāvēt ar putām uz lupām. Taču fakts ir tāds, ka Padomju Savienība ieguva šo teritoriju uz 50 gadiem, sākot ar Potsdamas konferenci (1945. gada 17. jūlijs – 2. augusts). Tieši tad Staļins ieguva to, ko iekāroja jau Teherānas konferencē (1943. gada 28. novembris – 1. decembris), t.i. daļu Austrumprūsijas teritorijas, ieskaitot tās galvaspilsētu Kēnigsbergu.

Taču formulējums nebija tāds, kā Staļins to vēlējās – tas nebija uz mūžu, bet gan uz 50 gadiem. Turklāt teritorijai nebija paredzēts tikt iekļautai Padomju Savienības sastāvā, bet gan būt tās pārvaldītai. Potsdamas konferences dalībniekiem (PSRS, ASV, Lielbritānija) ar Vācijas līdzdalību 1995. gadā bija kopīgi jāpieņem galīgais lēmums par šī reģiona statusu. Kad Staļins Teherānas konferences laikā runāja par Kēnigsbergu, viņš uzstāja, ka Padomju Savienībai ir nepieciešama neaizsalstoša osta Baltijas jūrā. Otrā pasaules kara uzvarētāji vēlējās Vācijas demilitarizāciju, denacifikāciju un demokratizāciju, taču nevienā brīdī netika pieprasīta tās likvidācija.

Tiklīdz Padomju Savienība saņēma šo Austrumprūsijas teritoriju, tā pārvērta to militārā anklāvā un ieveda tajā karavīrus un militāro tehniku vesela militārā apgabala apmērā, kas ir kļuvis par pastāvīgu militāro draudu Eiropas valstīm. Kopš pirmās dienas Padomju pārvaldībā miermīlīgie vācu iedzīvotāji pilnībā sajuta, ko nozīmē zaudēt karā – zaudētāju liktenis ir būt uzvarētāja žēlastības varā.

Pēc tam nāca 1946.-1948. gadu deportācijas uz Padomju okupācijas zonu, kas vēlāk kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku jeb Austrumvāciju. Katra deportētā ģimene drīkstēja līdzi ņemt mantas, kas svēra ne vairāk kā 300 kilogramus. Vācieši nedrīkst to aizmirst.

Tāpat Vācijai ir laiks atbrīvoties no vainas apziņas par to, ka tā uzsāka Otro pasaules karu, kā arī no milzīgās pateicības krieviem par to, ka tie atļāva apvienot Austrumvāciju un Rietumvāciju. Vēsturnieki jau sen ir izgaismojuši Padomju Savienības lomu kara uzsākšanā – neatkarīgi no tā, vai krieviem tas patīk, vai ne.

Apvienošanās eiforijā Vācijā parakstīja dokumentu par to, ka tā atsakās no jebkādām pretenzijām uz teritorijām, kas atrodas ārpus Austrumvācijas un Rietumvācijas robežām. Taču neapstrīdams ir fakts, ka tieši šajā brīdī PSRS pārkāpa Potsdamas konferences vienošanos. Kad pienāca 1995. gads, Potsdamas konferences dalībnieki nepieņēma nevienu lēmumu par Kaļiņingradas apgabala statusu. Un tagad viss ir atkarīgs no tā, vai Vācija vēlas sākt runāt par Kaļiņingradas-Kēnigsbergas un pārējā reģiona atgūšanu. Šis ir īstais brīdis rīkoties.

Avots: pietiek.com

One comment

  1. Katram cilvēka ir tiesības ticēt jebkam. Katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties kam ticēt, bet kam neticēt. Ticības brīvība ir svēta un neaizskarama. Bet vai mūsdienu Latvijā ir ticības brīvība? No sākta gala baltu tautas bija pagāni jeb daudzdievji. Baltu tautām bija savi Dievi un savas Dievietes. Tā bija pirms Vatikāns ar Romas pāvesta Inocenta Trešā rīkojumu nolēma veikt krusta karu pret baltu tautām. Tas izvērtās īstā baltu tautu genocīdā. Bet ko gan var gribēt no Vatikāna? Bībele ir pati asiņainākā grāmata uz Zemes. Ļaunums, kas nāk no Bībeles, ir neaptverams. Senāk tagadējās Palestīnas un Izraēlas teritorijā dzīvoja septiņas tautas – kānaānieši, hetieši, amorieši, ferisieši, chīvieši jebusieši – līdz brīdim, kad ebreju cilts Dievs Jahve ebrejiem apsolīja piena un medus upes. Mozus otrā grāmata (saukta EXODUS) 3. nodaļa 8. rindkopa: «Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, kur piens un medus tek, kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, chīviešu un jebusiešu zemi.». Un ebreji sekoja ebreju cilts Dieva Jahves norādījumiem ar fanātisku degsmi. Mozus piektā grāmata (saukta DEUTERONOMIUM) 21. nodaļas 16., 17. un 18. rindkopa: «Turpretī no šo kaimiņu tautu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos tavās rokās, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam vien ir dzīva dvaša. Bet iznīcības lāsta piepildījumā tev ir jāiznīcina hetieši un amorieši, kānaānieši un ferisieši, hīvieši un jebusieši, kā tas Kungs. Tavs Dievs, tev ir pavēlējis. Lai tie jūs neiemācītu atdarināt visas tās negantības, kas tiem piemīt, un ko tie dara, kalpodami saviem dieviem, ka jūs neapgrēkotos pret to Kungu, savu Dievu.». Mozus otrajā grāmatā (Toras piecu grāmatu cikla otrajā grāmatā) ebreju cilts Dievs Jahve ebreju tautai sola labu zemi un pārticību, bet jau Mozus piektajā grāmatā (Toras piecu grāmatu ciklu noslēdzošajā grāmatā) ebreju cilts Dievs Jahve aicina ebreju tautu veikt veselu septiņu tautu genocīdu – totālu iznīcību. Un ebreji tam piekrīt, un ebreji to izdara. Rabīns Mozus neizsaka it nekādu sašutumu par šādu cietsirdīgu un prātam neaptveramu rīcību. Rabīnu Mozu viss pilnībā apmierina. Tādējādi, uzsākdams baltu tautu genocīdu un Baltijas zemju iekarošanu, Romas pāvests Inocents Trešais rīkojās kā Bībelē rakstīts. Prūši ir jau izzuduši. Nav tādas valsts kā Prūsija, nav arī prūšu valodas. Ne kānaānieši, ne hetieši, ne amorieši, ne ferisieši, ne chīvieši, ne jebusieši nelūdz ebreju tautai 40 000 000 eiro, jo šīs tautas ir nežēlīgi iznīcinātas ar ebreju tautas rokām. Šīs tautas vairs nevienam neprasa 40 000 000 eiro, ne arī citus labas gribas likumus.
    Paldies Dieviem! Latvijas Bībeles biedrība 1992. gadā veica vērienīgu darbu un laida klajā pilnu Bībeles izdevumu ar visiem oriģinālajiem tekstiem. Nekas nav aizmirsts, nekas nav piedots. Priecīgas Lieldienas! Lai Dieviete Ostara mūs svētī! Lai Dieviete Ostara pasargā mūs no ļauna!
    Ar Dievietes Ostaras svētību, pagāns Skolnieciņš
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 😉
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    #GoddessOstara #GoddessofSpring #GoddessofDawn #Eostre #Oestre #EasterHare #EasterBunny #EasterEggs #Easter #Ostern #Easter #DievieteOstara #pavasaraDieviete #rītausmasDieviete #LieldienuZaķis #LieldienuTrusis #LieldienasOlas #Lieldienas #17.04.2022. #18.04.2022.

Atstāj komentāru: