Mediji marta beigās ziņoja, ka Krievijas politiķis Anatolijs Čubaiss ir atstājis Krievijas Federāciju pēc tam, kad bija pametis savu amatu kā Krievijas prezidenta īpašais sūtnis. Saskaņā ar mediju informāciju Čubaiss devās uz Stambulu.
Visai ietekmīgais Čubaiss ir zināms ar to, ka Borisa Jeļcina ēras beigās nodrošināja Vladmira Putina nākšanu pie varas. Turklāt viņu uzskata par vienu no tā dēvētās Krievijas privatizācijas autoriem un pārziņiem, kas noveda pie Krievijas sabiedrības sadalīšanas divās daļās – nelielā miljardieru-miljonāru klanā un atlikušajā nabadzīgajā, beztiesīgajā Krievijas iedzīvotāju masā.
Taču raksts nebūs par to, bet gan par Čubaisa negaidīto lēmumu pamest stagnējošo Krieviju. Visiem zināms, ka Krievijā ir sākušās raganu medības, lai atrastu atbildīgos par Krievijas militāro izgāšanos Ukrainā. Tāpat ir skaidrs, ka atšķirībā no burtiski izgaisušā Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu Čubaisam nav pilnīgi nekādas darīšanas ar militāro plānošanu, nemaz nerunājot par spēku vadību. Tieši tāpēc viņa neizskaidrojamā došanās prom ir izraisījusi tik lielu interesi par pašreiz Kremlī notiekošajiem politiskajiem procesiem. Ne Čubaiss, ne viņa pārstāvji nav oficiāli izteikušies par viņa aizbraukšanu, un mediju vidē cirkulē pretrunīga informācija par šo notikumu.
Apskatīsim, ko par to ziņoja Kremļa kontrolētie mediji. Laikraksts Komsomoļskaja pravda, kas zināms ar to, ka sadarbojas ar Krievijas izlūkdienestiem (konkrēti ar Krievijas Ģenerālštāba Galveno izlūkošanas pārvaldi (GRU) jeb vienkārši Galveno pārvaldi (GU)), savā rakstā kritizēja Čubaisu par viņa iepriekšējo politisko un ekonomisko darbību un viņa došanos prom skaidroja ar Vladimira Putina īstenotu Krievijas “attīrīšanu”. Komsomoļskaja pravda rakstīja, ka Čubaiss esot it kā izvairījies no aresta pēc tam, kad 16. marta sapulcē ar valdības pārstāvjiem Vladimirs Putins runāja par “sabiedrības pašattīrīšanos” un apvainoja Rietumu “piekto kolonnu” “nodevībā”.
Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atteicās sniegt komentārus ASV medijam, taču vēlāk Krievijas ziņu aģentūrai RIA Novosti atklāja, ka Čubaiss amatu esot atstājis pēc paša gribas un ka tā ir viņa personīgā darīšana, vai viņš joprojām atrodas Krievijā.
Valērijs Solovejs (Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests, SVR), kurš ir populārs ar saviem komentāriem par Krievijas izlūkošanas dienestiem, sacīja, ka “militārā konflikta internacionalizācijas un eskalācijas dēļ ir gaidāma ievērojama un strauja situācijas pasliktināšanās”, un tieši tāpēc Čubaiss nolēma atstāt Krieviju. Taču rodas sajūta, ka šīs versijas uzdevums ir noslēpt Čubaisa Rietumu misijas patiesos nolūkus.
Šajā sakarā ir interesanti arī tas, ka Krievijas mediju telpā ir parādījies savāds informācijas vakuums – jau kādu laiku nav publiski izteicies Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kuram allaž paticis publiski dalīties ar visa veida svarīgu un mazāk svarīgu informāciju. Tāpat arī ar citiem augsta ranga valstsvīriem, piemēram, premjerministru Mihailu Mišustinu, ekonomikas ministru Maksimu Rešetņikovu, kā arī vairākām spēka struktūru amatpersonām – Nikolaju Patruševu, Aleksandru Bortņikovu un Sergeju Nariškinu. Rodas iespaids, ka šie cilvēki nogaida, lai redzētu, kā tālāk izspēlēsies politiskie notikumi Krievijā.
Taču Rietumu mediji galvenokārt runā par Čubaisa “nosodošo” nostāju pret Kremļa īstenoto karu Ukrainā. Taču ne Čubaiss, ne viņam pietuvinātās personas šādu “nosodošu” nostāju nav pauduši. Piemēram, ir zināms, ka no visām Krievijas augsta ranga amatpersonām tikai valsts atbalstītā “Skolkovo fonda” vadītājs Arkādijs Dvorkovičs ir publiski nosodījis Krievijas iebrukumu Ukrainā un aizgājis no amata.
Analītiķi ir norādījuši uz Čubaisa pēdējo amatu pie Putina – viņš bija “Krievijas prezidenta īpašais sūtnis komunikācijai ar starptautiskām organizācijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai”. Citiem vārdiem, viņš bija atbildīgs par augstākā līmeņa kontaktu izveidošanu un uzturēšanu Rietumos.
Vēl pirms tam pastāvēja versija, ka aprēķinu mīlošais un ciniskais Čubaiss ir gatavs izmantot šo trauksmaino brīdi Krievijas politikā, lai Rietumos izveidotu demokrātisku opozīciju. Lai to izdarītu, viņš tagad Rietumu varasiestādēm atklāj vislabāk slēptos “skeletus Putina skapī”. Pieredzējušais politiķis Čubaiss paredz Putina režīma krišanu, tāpēc ir nolēmis distancēties no pašreizējās valdības, lai glābtu savu kapitālu un izvairītos no pēckara politiskās vajāšanas.
Turklāt Krievijas iebrukuma Ukrainā un tam sekojošās mobilizācijas dēļ ikviens vīrietis, kas vēlas izceļot no valsts, Krievijas lidostās ir spiests veikt pastiprinātu drošības un personas datu pārbaudi, ko veic ne tikai lidostas drošības dienests, bet arī FSB darbinieki, un šīs pārbaudes lielākajā daļā gadījumu beidzas ar aizliegumu izceļot no valsts. Tātad tas nozīmē, ka Čubaisam tika dota atļauja pamest Krieviju, un šī atļauja nāca no Krievijas specdienestu augstākās vadības.
Jau ilgi runāts par opozīcijas trūkumu Putina tuvāko lokā, taču Krievijas invāzija Ukrainā ir devusi ievērojamu motivāciju tam mainīties – militārā kampaņa ir izgāzusies un Putins ir sācis piegriezt skābekli visiem un meklēt vainīgos. Kremlī mītošās grupas ir sākušas daudz agresīvāku spēli. Un vien sakritības rezultātā ir gadījies tā, ka vienas no šo grupu oficiālajiem sūtņiem ir tieši Anatolijs Čubaiss. Kuras tieši grupas – tas lai pagaidām paliek noslēpumā.
Tie, kas seko līdzi notikumiem, jau pavisam drīz sagaida interesantu pavērsienu šajā sakarā…
Avots: Krieviju pamet Čubaiss: iespējamas izmaiņas Krievijas augstākajos varas gaiteņos
Kas ir ticības brīvība? Vai mūsdienu Eiropā ir ticības brīvība? Vai mūsdienu Latvijā ir ticības brīvība? Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 9. panta «Domu, pārliecības un ticības brīvība» 1. daļā ir teikts, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko piederību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai pārliecībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, pielūdzot, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas, ievērojot paražas un sludinot mācību. Savukārt, Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1. sadaļas «Tiesības un brīvības» 9. panta «Domu, pārliecības un ticības brīvība» 2. daļā ir teikts, ka brīvību nodoties savai ticībai vai pārliecībai var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā un tiktāl, cik tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību vai tikumību, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 99. pantā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. Bet Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļas «Cilvēka pamattiesības» 100. pantā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.
Skan jauki. Bet gan ir dzīvē? Mūsdienu Latvijā dominējošā reliģija ir kristietība. Lielu nozīmi kristietības popularizēšanā nospēlēja Padomju Krievija, jo, okupējot Latvijas Republiku 1940. gada 17. jūnijā, Padomju Krievija pilnībā aizliedza un iznīcināja dievturību. Protams, ateistiskās, komunistiskās partijas veiktās represijas skāra arī kristietību un jūdaismu, tomēr šo represiju apjoms bija nebūtisks. Šīs represijas nedz kristietībai, nedz jūdaismam neradīja izzušanas draudus. Rezultātā 50 gadus ilgās okupācijas un aneksijas laikā tika iznīcināti visi kristietības un jūdaisma konkurenti. Tādējādi padomju vara netieši nostiprināja kristietības un jūdaisma pozīcijas. Dievturība tā arī mūsdienās nav atkopusies no pārciestā.
Kopš sen seniem laikiem mūsu senči bija pagāni jeb daudzdievji. Politeisms ir mūsu zemes un tautas pamatticība. Situācija mainījās 12. gadsimta vidū, kad varmācīgie krustneši un liekulīgie kristīgie misionāri ielauzās Baltijā. Romas pāvests Inocents Trešais uzsāka baltu tautu genocīdu. Vatikāns un Vatikāna vasaļi rīkojās zemiski. Diemžēl mūsdienu Latvijā ticības brīvība ir vien uz papīra. Valdība nodrošina spēcīgu kristietības un jūdaisma protekciju. Politeiskajām reliģijām (dažādām pagāniskajām ticībām) atbalsts netiek piešķirts. Valdība konsekventi atbalsta vien ābramiskās reliģijas.
Ar Dievietes Ostaras svētību, pagāns Skolnieciņš
©Skolnieciņš 1999-bezgalība 😉
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#GoddessOstara #GoddessofSpring #GoddessofDawn #Eostre #Oestre #EasterHare #EasterBunny #EasterEggs #Easter #Ostern #Easter #DievieteOstara #pavasaraDieviete #rītausmasDieviete #LieldienuZaķis #LieldienuTrusis #LieldienasOlas #Lieldienas #17.04.2022. #18.04.2022.
Ir Lieldienu laiks. Katoļiem, protestantiem un citiem kristiešiem šogad Lieldienas ir 17. un 18. aprīlī. Bet pareizticīgo baznīcai Lieldienas šogad ir 24., 25. aprīlī. Tomēr gadu no gada Latvijā uzvirmo jautājums. Kad tad patiesībā ir Lieldienas? Kas ir Lieldienas? Šie jautājumi ir mūžseni, pat lielākā daļa kristiešu nemācēs atbildēt uz šiem kutelīgajiem jautājumiem.
Pie mums – baltu zemēs – kristietību varmācīgi uzspieda Vatikāns un Vatikāna vasaļi. Vēlāk mainoties dažādām varām, baltu zemēs iesoļoja pareizticīgo baznīca (pēc būtības pareizticīgo baznīca ir kārtējais Vatikānā vasalis). Tā arī mūsu senču strādināšana un kalpināšana turpinājās līdz 1861. gadam, kad dzimtbūšana tika atcelta. Mūsdienās pareizticīgo baznīca atrodas Maskavas patriarhāta (Maskavas Kremļa) pakļautībā. Kāda sumpurņa pēc Latvijas Republikā ir vajadzīga pareizticīgo baznīca? Kāda sumpurņa pēc latviešiem vajag šo Kremļa 5. kolonnu? To arī es pats līdz galam nesaprotu. Kad Padomju Krievija okupēja Latvijas Republiku 1940. gada 17. jūnijā dievturība tika uzreiz aizliegta, bet pareizticīgo baznīca no okupācijas praktiski necieta. Dievturība tapa iznīcināta. Mūsu vietējie kristieši un jūdaisti ziņoja par dievturu līderi un Latvju Dievu priesteri Ernestu Brastiņu NKVD darboņiem (čekistiem), rezultātā 1940. gada 6. jūlijā Ernestu Brastiņu arestēja un izveda uz Padomju Krieviju. 1942. gadā Ernestu Brastiņu notiesāja ar nāves spriedumu – nošāva. Pieļauju, ka arī pareizticīgo baznīcas garīdzniecība pielika izpalīdzīgu roku Ernesta Brastiņa nāvē.
Mūsdienās cilvēks var ticēt jebkam, pat rabīnam Mozum vai rabīnam Jēzum Kristum, vai kristietim Muhamedam. Tomēr mums ir jāapzinās ābramisko reliģiju – jūdaisma, kristietības un islāma – asiņaino vēsturi. Pasaulē eksistē daudzas jo daudzas politeiskās reliģijas. Tad kāpēc sevi aprobežot ar monoteismu?
Ar Dievietes Ostaras svētību, pagāns Skolnieciņš
©Skolnieciņš 1999-bezgalība 😉
Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
#GoddessOstara #GoddessofSpring #GoddessofDawn #Eostre #Oestre #EasterHare #EasterBunny #EasterEggs #Easter #Ostern #Easter #DievieteOstara #pavasaraDieviete #rītausmasDieviete #LieldienuZaķis #LieldienuTrusis #LieldienasOlas #Lieldienas #17.04.2022. #18.04.2022.