Krievijas mobilizētais karaspēks mazāk nekā mēneša laikā ir zaudējis pusi personāla, kuri izvietoti pie Svatoves. Viņi tiek iznīcināti pastāvīgajā bombardēšanā. Mobilizētie dzer no peļķēm un pie ēdiena tiek reizi divās, vai trīs dienās kā arī baidās tikt nošauti, ja viņi dezertēs.

Neatkarīgais Krievijas mediju kolektīvs ‘’Astra’’ publicējis mobilzētā krieva stāstījumu, ko viņš teicis māsai. Trīsdesmit astoņus gadus vecs mehāniķs no Znamenskas ciema netālu no Kaļiņingradas stāsta:

Lai gan ciemā ir tikai 4000 iedzīvotāju, gandrīz visi kaujas vecuma vīrieši tika mobilizēti. Karavīra ģimene lūdza viņu nepiekrist mobilizācijai, taču viņš teica, ka nav jēgas slēpties, jo “visi ciematā viens otru pazīst, un ikviens, kurš mēģinās izvairīties, tik un tā tiks aizvests.”

Pēc vīrieša māsas teiktā, visi vīrieši 25. septembrī devušies uz vietējo iesaukšanas biroju. “Viņš ar mani sazinājās, izmantojot video zvanu no turienes. Es redzēju iereibušus vīriešus. Redzēju, kā fonā bļaustās sievietes.” Dažiem tika piešķirti ‘’atbrīvojumi’’, bet pārējiem lika pievienoties 7. atsevišķajam gvardes motorstrēlnieku pulkam Kaļiņgradas pilsētā. Māsa stāsta: “Kamēr viņi bija nodaļā Kaļiņingradā, viņš stipri dzēra. Viņi visi dzēra.’’

“Bija pat tāda sajūta, ka tur to mudināja. Lai cilvēki dzertu un nedomātu par savas mobilizācijas vai šī kara mērķi.” Neskatoties uz Kaļiņingradas gubernatora iepriekš izteikto solījumu, ka vīrieši paliks reģionā, lai to aizstāvētu, 6. oktobrī viņi tika nosūtīti uz Belgorodu. Vienīgā apmācība, ko viņi bija saņēmuši divu nedēļu laikā, bija maršēšana.

Līdz 16. oktobrim viņi atradās mežos Luganskas apgabalā Ukrainas austrumos. Viņš zvanīja ģimenei, lai atsūta viņam naudu, jo Krievijas bankas kartes tur nedarbojās. Vīriešiem pārtikas krājumi netika doti, un viņiem tie bija jāgādā pašiem par savu naudu. “Viņi mēģināja sagādāt vismaz kaut ko sev: cigaretes un pārtiku vai vismaz kaut ko nopirkt. Viņš teica, ka viņi ir trešajā līnijā, bet tur viss sprāga un šaudījās, tas bija bailīgi. Tas bija viņa pēdējais zvans man.”

Karavīrs pēc 16 dienām (t.i., ap 1. novembri) vēlreiz piezvanīja savai ģimenei un pastāstīja par to, ko tagad pārdzīvo:” Viņš teica, ka viņi tagad atrodas frontes līnijā, pašā pirmajā līnijā. Teica, ka var savām acīm redzēt Ukrainas militārpersonas.” “Teica, ka viņus vēro droni, un no viņu 40 cilvēku grupas bija palikuši tikai 20. Viņš teica, ka tie atrodas aptuveni 15 kilometrus no Svatoves. Komunikācijaesot ļoti slikta. Viņš teica, ka līguma [profesionālie] karavīri ir otrajā un trešajā rindā, bet mobilizētie — pirmajā.

Ik pēc divām vai trim dienām viņiem tika dots paēst, viņu mantas tika pazaudētas. Ikviens, kurš mēģina aizbēgt, tiek atgriezts atpakaļ frontē.” “Tagad viņi dzīvo ierakumos, nepārtraukti tiek apšaudīti un nezina, ko darīt. Es viņam jautāju, vai ir iespējams no turienes aizbēgt vai padoties? Viņš teica, ka arī tas ir nereāli, viņus nošaus mugurā vai krūtis, viņus nesapratīs.”

Viņa māsa stāsta, ka viņai ir sajūta, ka Krievijas armija “tikai aizpilda plaisas, izmanto viņus kā gaļu. It kā par vairogu, lai ukraiņi šautu uz mobilizētajiem un, kad ukraiņi nogurst, profesionālie Krievijas militāristi dosies kaujā.” Neskatoties uz smagajiem zaudējumiem, viņa saka, ka citi Znamenskas ciema iedzīvotāji stingri atbalsta karu. “Viņi iestājas par visu, kas notiek: viņi kliedz, ar lamuvārdiem, ar dūrēm, ka viss ir pareizi, ka viss ir tieši tā, kā tam vajadzētu būt.”

“Viņi visi skatās televizoru, daudzi no viņiem, kuriem ir 70 gadi, viņiem ir vieglāk noticēt televizoram, nekā analizēt un lauzt visu savu domāšanas veidu – viņiem tas ir biedējošāk. Viņi raud, kad vīriešus atņem karot, bet viņi to uzskata par pašsaprotamu lietu.”

Nu tad lūk, dārgie lasītāji, šeit arī mēs redzam to, ka tas nav tikai “Putina karš”, tas ir visas Krievijas karš un krievu karš. Tieši viņu attieksme, kā tautai kopumā, parāda, kādi viņi patiesībā ir.

_____

Tulkots no ChrisO_wiki