Site icon Vatastānas hronika

Māris Kučinskis – mūžam uzticīgais komunistu un čekistu kalps 

Diemžēl, mantojumā no Padomju varas mums ir atstāti dažāda tipa komunistu un čekistu darboņi. Latvija ir kā liels zooloģiskais dārzs, kurā ir visvisādi zvēri (čekistu, komunistu darboņi). Šoreiz padziļinātāka aplūkosim eksmeplāru vārdā Māris Kučinskis, kurš mūsu čekistu/komunistu zoodārzā ir viens liels un nelietīgs hameleons. 

Māris Kučinskis ir tiešām īstens hameleons – spējīgs mainīt krāsas (ideoloģijas) un pielāgoties visām dzīves situācijām. Pavisam nesen ministrs Kučinskis paziņoja šokējošu viedokli – iesaka Saeimai mīkstināt Krievijas pilsoņu uzturēšanās nosacījumus Latvijā un atteikties no 1. septembra termiņa, līdz kuram uzturēšanās atļauju īpašniekiem obligāti jāapliecina latviešu valodas zināšanas, lai saglabātu iespēju turpināt dzīvot Latvijā. Ņemot vērā, ģeopolitisko situāciju pasaulē, vienkārši skandalozs lēmums, kurš neiztur nekādu kritiku. Bet paanalizējot Kučinska biogrāfijai un Māra draugus, partnerus, paziņas, tad šoka moments zūd un ieraugam kārtējo skaudro Latvijas realitāti – mūsu priekšā stāv kārtējais komunistu un čekistu atstātais mantojums. 

Kučinskis nāk no Valmieras puses un visu mūžu ir bijis saistīts ar Valmieru. Pēc vidusskolas beigšanas Mārītis (skolā bija totāla viduvējība – kā tas arī palicis visu atlikušo mūžu), ņemot vērā, ka jau no agras jaunība izrādījis bezierunu lojalitāti komunistu varai iekārtots darbā Valmieras rajona padomē finanšu nodaļā par ekonomistu. Tas nekas, ka neko no tā nesaprata. Kā mēs zinām, Padomju vara cilvēku mērīja pēc tā lojalitātes Padomju varai nevis pēc profesionalitātes. Formāli ekonomista izglītību Māris ieguva tikai 1988.gadā, bet tas netraucēja visus astoņdesmitos gadus strādāt par ekonomistu dažādās Valmieras rajona padomes iestādēs (bijis Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā par grāmatvedi un Valmieras rajona dzīvokļu komunālās saimniecības ekonomists). Pat pēc Padomju laiku mērauklas tie nebija vērā ņemami amati, bet, ņemot vērā, ka Mārītis neskaitot bezierunu paklausību padomju varai nekādus citus vērā ņemamus talantus nespēja parādīt, tad bija vien jāsamierinās ar to pašu. 

Bet tad atnāca lielais pārmaiņu laiks un Kučinskis sāka rādīt tomēr kādas sev piemītošas prasmes. Kučinskis uzvilka kaklā prievīti un sāka runāt pareizās frāzes par Latvijas brīvību, jo pat ne īpaši gudrajam Kučinskim tika doti skaidri mājieni – mainīsies valsts iekārta un Kučinskim tajā būs jāstrādā. Tātad,  bija laiks mainīt krāsu (ideoloģiju). 

Jau neatkarīgajā Latvijas valstī Kučinskis mēģināja iesist roku biznesa lietās – darbojās uzņēmumā SIA „Apgāds”, kas nodarbojās ar metālizstrādājumu, krāsu un stiklu mazumtirdzniecību. Šajā darbiņā Kučinskim noderēja vecie kontakti no darbiņiem Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā un Valmieras rajona dzīvokļu komunālajā saimniecībā, bet ar visu to bija skaidrs, ka no Kučinska nesanāks nekāds uzņēmējs. Tur tomēr vajag prātu un organizatora spējas, bet nu šīs lietas nebija Māra stiprās puses. Vienīgi būtu vērts pievērst uzmanību, kas un kā šo uzņēmumu privatizēja, jo sākotnēji uzņēmums SIA „APGĀDS” piederēja Valmieras rajona padomei, bet tad to prihvatizēja tipiskā deviņdesmito gadu stilā – savējie pa sviestmaizi.  

Vēlāk dažādu veiksmīgu apstākļu sakritības rezultātā Kučinskis kļuva par Valmieras pilsētas domes priekšsēdētāju. Ekskomunisti un eksčeksiti Kučinski ielika par domes  priekšsēdētāju, jo Māris bija kārtīgi pārbaudīts jau no astoņdesmitajiem gadiem. Visi zināja, ka Māris netaisīs muļķības un ar pašdarbību nenodarbosies. Tas ir tas, kas viņa priekšniekiem bija svarīgi – Valmieru kontrolēja bijušie Latvijas PSR tautsaimnieki ar pašu Andri Šķēli priekšgalā. Un kāds pārsteigums – Valmiera kļuva par vienu no Šķēles dibinātās „Tautas partijas” „cietokšņiem”.  

Pēc neilga laika pienāca arī Kučinska kārta no Valmieras pārcelties uz Rīgu, jo saimnieks (Andris Šķēle) deva rīkojumu un uzticamais kareivis/sulainis izpildīja kunga pavēles. Ņemot vērā Kučinska darbības vēsturi, tad uzreiz Kučinskis noprofilējās kā reģionu „balss” Rīgā. Vēlāk arī Aigara Kalvīša laikā pastrādājis par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru. Kučinskis kā vienmēr turējās savā dzīvē pie pārbaudītās formulas – nekur nemēģināt pašam kaut ko izdomāt, būt paklausīgam un nerunāt pretī. Turoties pie šīs formulas Kučinskis 10.Saeimā tika atalgots un tika iecelts par Šķēles vadītās „Tautas partijas” Saeimas frakcijas vadītāju, bet nu jau ļoti savdabīgā politbiznesa projektā, kas saucās partiju apvienība „Par labu Latviju”. Tā bija partiju apvienība, kuras dibināšanas priekšgalā bija VDK izlūkošanas virsnieks Juris Savickis ar saviem senajiem, bet uzticamajiem dienesta biedriem. Bet vai tad Kučinskim tas ir kāds arguments? Māris jau no agras jaunības bija trenēts paklausīt komunistu un čekistu pavēlēm un regulāri devās uz viesnīcu „Rīdzene”, kur nācās uzklausīt Šķēles un Šlesera norādījumus. Kučinskis kā vienmēr ar nokārtu galvu visu pieņēma un aizgāja pildīt pavēles. Māris jau nebūs tas, kas sāks pretī runāt, tas nav viņa dabā. Kādā intervijā 2009.gadā Kučinskim tika jautāts vai „Tautas partijā” nav lēmumu, kas būtu uzspiesti, uz ko Kučinskis atbildēja: „Kamēr cilvēks nejūtas diskomfortā, tikmēr var strādāt” (https://www.db.lv/zinas/kucinskis-skele-vienkarsi-nevar-aiziet-prom-116408). Un Kučinskis neizjuta diskomfortu par Šķēles vadības stilu līdz pat „Tautas partija” likvidēšanai, kas ļoti spilgti raksturo Kučinska darba stilu un vietu Latvijas politikā. Perfekts izpildītājs, kurš vienmēr būs uzticīgs saimnieka kalps. Padomju laiku mantojums tomēr ir spēcīgs un Māris ir bijis uzticīgs Padomju skolas produkts.   

Pēc pilnīgas „Tautas partijas” bankrotēšanas, kā arī VDK dibinātās partiju apvienības „Par labu Latviju” izgāšanās Māris Kučinskis iekļāvās „Tautas partijai” radniecīgā veidojumā, kas saucas „Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS). Būtībā abas partijas ir kloni, kuras radīja Padomju laika komunisti un čekisti (šie parasti darbojas aizkulisēs), lai jau neatkarīgajā Latvijā turpinātu turēt varu savās rokās. 11.Saeimas vēlēšanas nebija veiksmīgas Kučinskim un viņš tika nosūtīts „pārziemot” šo laiku uz siltu vietiņu – uz Latvijas lielo pilsētu asociāciju (LLPA). Uz 12.Saeimas vēlēšanām Kučinskis iestājās ļoti interesantā partijā, kas saucās  „Liepājas partija”. Šī partija ir „Tautas partijas” Liepājas filiāle (ar tādiem uzticamiem Šķēles sekotājiem kā Pīlēns, Sesks u.c.) un bijušais „Tautas partijas” šefs Andris Šķēle šādas tā saucamās „reģionālās partijas” sadibināja uzreiz pēc „Tautas partijas” likvidēšanas, tādā veidā nodrošinot, lai turpinās kontrole pār resursiem reģionos. Protams, ka „Liepājas partija” iekļāvās sev radniecīgā veidojumā ZZS un startēja kopā vēlēšanās. Kā mēs iepriekš lasījām, tad Kučinskis nekādu diskomfortu neizjuta strādājot zem Šķēles, tad, protams, viņam nebija nekāds diskomforts iekļauties veidojumā, kuru vada vēl viens prokremlisks oligarhs – Lembergs.  

Darbs 12.Saeimā tomēr atnesa Kučinskim dzīves lielāko pavērsienu – puisis, kurš visu mūžu ir bijis Valmieras rajona dzīvokļu komunālās saimniecības ekonomista līmeņa cilvēciņš vienā jaukā dienā tika nominēts par Latvijas Republikas premjerministru. Ņemot vērā, ka kārtējo reizi cīņas par premjera posteni sita augstu vilni un tādos brīžos kā ierasts par premjeru nākas izraudzīties tādu, kas der visiem – un kur nu vēl labāks kandidāts par Kučinski. Atkal, veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ Kučinskim ir amats, uz kuru normālos apstākļos viņam nebūtu ne vismazāko cerību, bet Latvijas postsovjetiskajā politiskajā vidē tāpat kā Padomju laikos, galvenais kritērijs ir uzticība un paklausība saimniekiem un tās nu Mārim ir atliku likām. Nonācis tik augstā amatā Māris, protams, bija samulsis, bet platās muguras un patroni, kas stāvēja aiz viņa muguras gādāja, ka iekšpolitiski viss ir mierīgi. Līdz ar to Mārim liels stress nebija jāpiedzīvo. Grūtāk gan gāja ar premjera amatam līdzi nākošām dažādām ārpolitiskām blaknēm – gribi vai negribi, bet ik palaikam nākas piedalīties dažāda formāta Eiropas Savienības līderu samitos. Tur nu Mārītim gāja dikti smagi … Jau tā Kučinskis nekad nav izcēlies ar īpašu apdāvinātību izteikties, bet runāt vēl starptautiskajā vidē, tas nu ir par traku. Tā nu Kučinskim nācās pārdzīvot pāris diezgan stresainas un trauksmainas sanāksmes ES līmenī pēc kurām viesnīcas numuriņā nācās lietot četrdesmitgrādīgos stresa noņēmējus – tas tomēr nebija Kučinska līmenis … Diezgan lielas veiksmes dēļ Kučinskim nesanāca līdzīgi publiski izgājieni kā bēdīgi slevenajam Slakterim ar „nothing special”, bet nu būtībā Kučinskis bija tas pats kolhoza līmenis. Par kaut kādu jēdzīgu Latvijas valsts viedokļa paušanu visaugstākajā līmenī varēja aizmirst. Galvenais bija nevērt muti vaļā un stulbi smaidīt. Pēc tam ātri viesnīcas numuriņš un fiksi jāatkorķē četrdesmitgrādīgais stresa noņēmējs. 

Kopumā Kučinskis esot premjera amatā izdarīja to, ko no viņa gaidīja – vienkārši atradās postenī un ļāva procesiem notikt. Kučinskis izlikās, ka vada valdību, bet pārējie izlikās, ka ir padoti premjeram. Protams, Kučinskis neaizmirsa, kas ir viņa īstie saimnieki un to spilgti raksturoja kāds notikums 2016.gada vasarā. Diezgan savdabīgā “vizītē” Latvijā ieradās Krievijas premjera pirmais vietnieks Arkādijs Dvorkovičs, kurš oficiāli nesaskaņojot ieradās Latvijā, lai tiktos ar trīs ZZS ministriem – Jāni Dūklavu, Danu Reiznieci-Ozolu un Uldi Auguli. Neoficiālā tikšanās arī notikās ļoti zīmīgā vietā – zivju pārstrādes rūpnīcā SIA “Karavela” pie labi zināma Krievijas lobija un pseidoeksperta Andra Bites, kurš jau no deviņdesmito gadu vidus strādā prokremliskajam oligarham Andrim Šķēlem. Ņemot vērā, ka neformālā tikšanās noplūda publiskajā vidē un izskatījās ne visai smuki, nācās sniegt kaut kādus skaidrojumus. Un Kučinska skaidrojums bija spēcīgs: Premjers uzskata, ka abām valstīm ir jāsadarbojas, īpaši tāpēc, ka tās ir kaimiņvalstis. Premjera preses sekretārs arī paziņoja, ka ir zinājis par šo neformālo tikšanos un viņam neesot bijuši nekādi iebildumi par šādu tikšanās formātu un pašu tikšanos. Un tas bija Latvijas Republikas premjera viedokli, ņemot vērā, ka jau bija pagājuši divi kopš Krievija bija sākusi karu pret Ukrainu (bija notikusi Krimas okupācija un daļēja Ukrainas austrumu daļa okupācija). 

Ņemot vērā nākamo Saeimas salikumu, Kučinska pārstāvētais ZZS netika koalīcijā, bet Kučinskis atkal tika pie ļoti interesanta amata – Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs. Persona, kurš jau no astoņdesmitajiem gadiem uzticīgi kalpoja komunistiskās partijas ideāliem un vēlāk apkalpoja prokremlisku oligarhu partijas ieņemot vajadzīgos amatus tika norīkots “uzraudzīt” Latvijas valsts drošības iestādes un “gādāt” Latvijas valsts drošību. Pat neesot koalīcijā Kučinskim tika piemeklēts piemērots postenis, kur kalpot saviem saimniekiem. Un jau atkal, Kučinskis parādīja, kas ir viņa īstie saimnieki. Tad, kad ASV ielika sankciju sarakstā ZZS bosu Lembergu, tad Kučinskis, kurš tajā brīdī ieņēma Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja posteni sāka muldēt, ka Lemberga ietekme esot pārspīlēta un vispār ASV laikam nesaprot, kas te īsti notiek. Tā nu Kučinskis četrus gadus atsēdēja Saeimas opozīcijā, bet ar labu posteni, kas palīdzēja būt informētam par lietām par kurām nelojālām personām nebūtu jāzina. Pavisam noteikti šoreiz tikšanās ar kādu no Kremļa vadības, lai nodotu informāciju tika sarīkota daudz drošākā vietā nekā “krīzes menedžera” Bites kūrētajā šprotu fabrikā.  

Pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām uz ātru roku tika dzemdināts jauns politbiznesa projekts “Apvienotais Saraksts”. Un te nu mēs atgriežamies pie iepriekš pieminētajām tā saucamajām “reģionālajām partijām”, kas tika sadibinātas pēc “Tautas partijas” (TP) likvidēšanas, bet kuras bija TP reģionālās nodaļas. Ņemot vērā, ka Lembergs joprojām ir ASV iekļauto sankciju sarakstā bija nepieciešama svaigs partijas vārds, kas nav saistīts ar Lemberga vārdu, savādāk būtu grūti paskaidrot stratēģiskajiem ārzemju partneriem šādas partijas atrašanos valdībā. Tika ātri samobilizētas tā saucamās “reģionālās partijas” un pieslēgti balamutes, “krīzes menedžeri” Andra Bites un Aigara Rostovska vadītās tā saucamās “uzņēmēju” organizācijas, kuriem vajadzēja sagādāt svaigas sejas, ko iesmērēt publikai. Tā nu mūsu hameleons ātri tika integrēts jaunajā politiskajā veidojumā ar veco Šķēles pakalpiņu un “krīzes menedžeri” Pīlēnu priekšgalā. Nu jau Saeimas vēlēšanu rezultāti bija stipri patīkami un tauta veiksmīgi norija ideju par “jauno politisko spēku”. Hameleons Kučinskis atkal ir labā postenī – tagad ir norīkots tēlot Iekšlietu ministru. Kā redzams Kučinskis ar steigu ir sācis pildīt saimnieku rīkojumus un ir iežēlojies par piektās kolonnas stāvokli Latvijā. Kučinskim ir dots uzdevums sabotēt pasākumu, kas liek uzturēšanās atļauju īpašniekiem līdz 1.septembrim obligāti apliecināt latviešu valodas zināšanas, lai saglabātu iespēju turpināt dzīvot Latvijā. Kučinskis izdomās visādus iemeslus kāpēc to nevar izdarīt, kāpēc vajag to darīt pakāpeniski un tādā garā. Kučinskis jau ir pateicis, ka ir gatavs pat runāt ar Šleseru un Rosļikovu, lai šie palīdz nobremzēt šī likuma izpildi. Tāds nu ir mūsu ilggadējais hameolons Kučinskis, kurš tagad stutēs ministriju, kas visus gadus ir bijusi slēptā Latvijas piektās kolonnas atbalstītāja. Jebkurš, kurš kaut nedaudz dzīvē ir saskāries ar Iekšlietu sistēmu un policiju zina par tur esošajiem kremliniem, kuri tur ir biezā slāni un rosās kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Kučinskis paspēja izdarīt vēl kādu saimnieku rīkojumu – par Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru izvēlējās personu (Igoru Rajevu), kurai savu laik ir atņemta pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Interesanta izvēle no personas, kura iepriekš ir bijis valdības vadītājs un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Jautājums – kurai valstij tad patiesībā Kučinskis kalpo?  

Exit mobile version