Nedēļu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma 15 gadus vecās Arinas Jatsjukas ģimene nolēma ar automašīnu pamest savas mājas netālu no Ukrainas galvaspilsētas. Pēc nepilniem 20 kilometriem viņi sastapa Krievijas karaspēka grupu, kas izmainīja ģimenes dzīvi uz visiem laikiem.
Karavīri sāka šaut, tad izvilka Arinu un viņas 9 gadus veco māsu Valēriju no aizmugurējā sēdekļa. Arinu ievainoja un iesēdināja vienā automašīnā, bet Valēriju iesvieda citā.
Valēriju aizveda uz tuvējo ciematu, kur vietējie iedzīvotāji viņu atrada stāvam ceļa malā. Meiteņu vecākus Denisu un Annu atrada nošautus viņu automašīnā.
2022. gada 3. marts bija pēdējā reize, kad kāds redzēja Arinu. Saskaņā ar Ukrainas oficiālo statistiku viņa ir viena no 345 Ukrainas bērniem, kas pazuduši, kopš Krievija pagājušā gada februārī uzsāka pilna mēroga karu pret Ukrainu.
Ukrainas valdība apgalvo, ka daudzi no pazudušajiem bērniem ir piespiedu kārtā aizvesti uz Krieviju. Krievijas valdība nenoliedz, ka aizved ukraiņu bērnus, un pat nekaunējas apgalvot, ka viņus “glābj”.
Arinas tante Oksana Jatsjuka stāsta, ka ģimene kopš meitenes pazušanas ir meklējusi meiteni ar tumši brūnām acīm un breketēm. Arina labi zīmē, mīl grimu un ceļo, teica tante.
“Viņai bija lieli sapņi, bet “krievu atbrīvotāji” visu izlēma viņas vietā. Kad mēs viņu atradīsim, mēs turpināsim īstenot viņas plānus,” tā tante.
Ģimene uzskata, ka meitene, kurai tagad ir 16 gadi, joprojām ir dzīva un “turēta gūstā” Krievijā.
“Es nosūtīju oficiālas vēstules visām medicīnas iestādēm, Veselības ministrijai Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, un oficiālā atbilde, ko saņēmu, ir, ka viņa nekur nav reģistrēta,” telefonintervijā stāsta Jatsjuka.
Jatsjuka, kura dzīvo Polijā, sacīja, ka, viņasprāt, pazudināšanas brīdī Arinai nebija nekādu dokumentu, un, iespējams, tieši tāpēc viņa nekur nav oficiāli reģistrēta. “Es saņēmu oficiālu atbildi, ka Arina nav reģistrēta, šķērsojot robežu,” viņa teica.
Ģimene ir šķirstījusi sociālo mediju grupas, sazinājusies ar pārvietoto cilvēku grupām un sadarbojusies ar brīvprātīgajiem Krievijā un Baltkrievijā.
Jatsjuka sacīja, ka Arinas DNS regulāri tiek pārbaudīts arī valsts reģistros. “Viņa nav oficiālajos mirušo sarakstos,”, stāsta Jatsjuka.
Kāds Krievijas brīvprātīgais, kas palīdz meklēšanā, sacīja, ka, viņaprāt, Arina tika nogādāta medicīnas iestādē Krievijā un kopš tā laika, visticamāk, ir palikusi valstī.
Kāds brīvprātīgais, saglabājot anonimitāti, jo viņa iesaistīšanās meklēšanā varētu apdraudēt viņa drošību, sacīja, ka kopš rudens nav saņemtas jaunas ziņas par šo lietu.
“Kara noziegumu” lieciniece
Arinas pazušana joprojām vajā Marinu Ļipovetsku, Ukrainas NVO “Magnolija” projektu vadītāju, kas specializējas pazudušu bērnu lietās.
“Viņa ir kara nozieguma lieciniece. Ja viņas jaunākā māsa nesaprata, ka viņas vecāki tika nogalināti, es pieļauju, ka viņa saprata, viņa pati tika ievainota un arī ir kara nozieguma upuris,” stāsta Marina.
Kopš pilna mēroga kara sākuma 2022. gada februārī Magnolija ir saņēmusi vairāk nekā 2600 lūgumu no pazudušu bērnu ģimenēm un draugiem, kas ir vairāk nekā kopējais zvanu skaits, ko tā saņēmusi iepriekšējos 20 gados.
Tās 18 darbinieki strādā visu diennakti. Viņi sazinās ar pazudušo bērnu ģimenēm, piedāvājot psiholoģisko un juridisko palīdzību. Grupa arī pati veic meklēšanu, izmantojot atklātās izlūkošanas metodes, publiskus aicinājumus un informācijas vākšanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos.
Lielākā daļa saņemto zvanu ir par bērniem no Ukrainas okupētajām teritorijām vai teritorijām, kuras skārušas smagas kaujas.
“Pirms kara vairums gadījumu bija bēgļi, bet tagad lielākā daļa ir tieši saistīti ar militārām darbībām,” sacīja Ļipovetska, piebilstot, ka kara pirmajās dienās lielākā daļa zvanu bija no izmisušām ģimenēm, kas bija zaudējušas kontaktu ar tuviniekiem okupētajās teritorijās.
Taču dažas nedēļas pēc konflikta sākuma Magnolija sāka saņemt vairāk zvanu par bērniem, kuri uzbrukumu laikā ir atdalīti no savām ģimenēm vai pazuduši evakuācijas laikā, viņa teica.
Un drīz kļuva skaidrs, ka daži no šiem bērniem ir nosūtīti uz Krieviju.
Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem, tostarp Romas Starptautiskās Krimināltiesas statūtiem, civiliedzīvotāju deportācija tiek uzskatīta par kara noziegumu, un vienas grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu tiek pielīdzināta genocīdam.
Apvienoto Nāciju Organizācijas bēgļu aģentūra janvārī paziņoja, ka Krievija pārkāpj bērnu aizsardzības pamatprincipus, ziņo Reuters.
Tikmēr Krievija nekaunīgi un atklāti stāsta par savām pretlikumīgajām darbībām
Pēdējā gada laikā daudzas Krievijas amatpersonas ir publiski lepojušās ar Ukrainas bērnu ievešanu valstī. Saskaņā ar viņu paziņojumiem simtiem bērnu no okupētajām teritorijām ir deportēti uz attālākām Krievijas vietām, kur dažus no tiem nekavējoties adoptējušas vietējās ģimenes un piešķīrušas pilsonību.
Pagājušajā mēnesī Maskavā notikušajā mītiņā desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā tika demonstrēta neliela bērnu grupa, ko amatpersonas raksturoja kā izglābtos no Donbasa. Bērni tika aicināti apskaut vīrieti formā, kuru viena no meitenēm nosauca par “tēvoci Juriju”, kurš viņus “izglāba” no Mariupoles.
CNN ir lūdzis Krievijas bērnu tiesību komisāres Marijas Ļvovas-Belovas biroju sniegt komentārus par šiem apgalvojumiem. Tā saņēma vispārīgu apstiprinājumu par saņemšanu, bet atbildi nedeva.
Krievijas amatpersonas un prokrieviski noskaņotie separātisti dažas dienas pirms Maskavas uzbrukuma Ukrainai sāka deportēt ukraiņu bērnus pāri robežai uz Krieviju. Krievijas atbalstīto, pašpasludināto Doņeckas un Luhanskas tautas republiku (DPR un LLR) līderi Ukrainas austrumos 18. februārī deva rīkojumu par civiliedzīvotāju masveida evakuāciju uz Krieviju.
Saskaņā ar Krievijas amatpersonu sniegto informāciju evakuācijā tika iekļauti bērni, kas dzīvo bērnunamos un internātskolās abās separātistu kontrolētajās teritorijās.
Volodimirs Sahaidaks, internātskolas direktors Stepanivkā, apdzīvotā vietā pie Hersonas, ir guvis tiešu pieredzi par Krievijas centieniem aizvest bērnus. Skolā mācījās bāreņi un bērni, kuru ģimenes nespēja par viņiem parūpēties, kā arī bērni no ģimenēm, kuru sociālekonomiskie apstākļi bija sarežģīti.
Kad 2022. gada marta sākumā Ukrainas dienvidu pilsētā iebruka Krievijas karaspēks, Sahaidaks nolēma, ka viņam nepieciešams paslēpt savus audzēkņus no iebrucējiem.
“Manas lielākās bailes bija, ka bērni tiks aizvesti uz Krieviju, jo es redzēju, kas notika Doņeckas un Luhanskas apgabalos šo astoņu kara gadu laikā,” viņš stāsta telefonintervijā. “Esmu redzējis, kā bērnus izved uz Krieviju. Tāpēc es biju noraizējies, ka viņus aizvedīs un skalos viņiem smadzenes, lai “aizstāvētu” Krieviju.”
Viņš teica, ka bērni, kuriem bija radinieki, kas varēja par viņiem parūpēties, tika nosūtīti prom, bet tos, kuriem tādu nebija, uzņēma skolas darbinieki.
Sahaidaks sacīja, ka jūnija sākumā skolā vairākkārt iebruka Krievijas karaspēks un amatpersonas.
“Viņi paņēma visus personas failus, visus cietos diskus, salauza visus monitorus, visas videonovērošanas kameras, paņēma visas Ukrainas vēstures grāmatas un dažas citas, kas viņiem nepatika,” viņš teica.
Lai gan viņam izdevās pasargāt 52 aizbildnībā esošos bērnus vecumā no trīs līdz 18 gadiem, viņš teica, ka atsevišķu bērnu grupu, kas uz skolu bija evakuēta no Nikolajivas apgabala, aizveda Krievijas karaspēks.
Sahaidaks stāsta, ka viņam izdevies sazināties ar Nikolajevas skolas vadītāju, kurš viņam pastāstīja, ka grupa pret viņas gribu tika aizvesta uz Melnās jūras pilsētu Anapu Krievijā. Pēc Sahaidaka teiktā, vēlāk brīvprātīgie palīdzēja grupai aizbēgt uz Gruziju. Viņš teica, ka februārī bērni joprojām tur atradās.
Krievijas apgalvojumi par “izglābtajiem bāreņiem” tiek apstrīdēti
Precīzs bērnu skaits, kuri bez pavadības ir nogādāti Krievijā, nav skaidrs.
Ukrainas bērnu tiesību komisāra pārstāve Darja Herašimčuka stāsta, ka līdz 23. februārim 2023. gadā piespiedu kārtā tika deportēts vismaz 16 221 bērns. Tomēr preses pārstāve piebilda, ka šis skaitlis ietver tikai tos bērnus, par kuriem Ukrainas amatpersonām ir zināms. Iespējams, ka Krievijā atrodas daudz vairāk bērnu, par kuru klātbūtni neviens nezina.
Ukrainas ģenerālprokurors Andrijs Kostins pagājušajā nedēļā paziņoja, ka Ukrainai līdz šim ir izdevies panākt 307 bērnu atgriešanos. “Lai paveiktu vairāk, mums ir vajadzīga starptautiskās sabiedrības palīdzība,” viņš teica tikšanās laikā ar Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāri Dunju Mijatoviču.
Krievijas amatpersonas nav atbildējušas uz CNN jautājumiem par to bērnu skaitu, kurus uz Krieviju ir atveduši cilvēki, kas nav ģimenes locekļi. No visa gada laikā publicētajiem paziņojumiem ir skaidrs, ka to skaits ir tūkstošiem.
Saskaņā ar Krievijas reģionālo amatpersonu paziņojumiem kara pirmajās dienās 400 bērnu tika nosūtīti uz iestādi Rostovā pie Donas, netālu no Krievijas un okupētās Ukrainas robežas.
Aprīlī Krievijas bērnu tiesību komisāres Lvovas-Belovas birojs paziņoja, ka aptuveni 600 bērnu no Ukrainas tika ievietoti bērnunamos Kurskā un Ņižņijnovgorodā, pirms tos nosūtīja uz ģimenēm Maskavas reģionā.
Pēc Maskavas apgabala gubernatora teiktā, oktobra vidū Maskavas apgabalā dzīvoja 800 bērnu no Ukrainas Donbasa austrumu apgabala, daudzi no viņiem dzīvoja kopā ar ģimenēm.
Daži no bērniem ir nonākuši tūkstošiem kilometru un vairākas laika joslas attālumā no Ukrainas. Saskaņā ar Lvovas-Belovas biroja datiem ukraiņu bērni ir nosūtīti uz dzīvi iestādēs un audžuģimenēs 19 dažādos Krievijas reģionos, tostarp Novosibirskā, Omskā un Tjumeņas apgabalā Sibīrijā un Murmanskā Arktikā.
Lvova-Belova pati ir adoptējusi 15 gadus vecu zēnu no Mariupoles, liecina oficiālie paziņojumi.
Kremļa lasījumā par viņas tikšanos ar Vladimiru Putinu februārī atklājās, ka viņa Krievijas prezidentam ir teikusi: “Tagad es zinu, ko nozīmē būt bērna mātei no Donbasa – tas ir grūts darbs, bet mēs mīlam viens otru, tas ir skaidrs.”
Tajā pašā tikšanās reizē viņa teica, ka Donbasa bērnu ievietošana krievu ģimenēs ir “mīļākā mana darba daļa”.
Krievijas amatpersonas bieži apgalvo, ka adopcijai nodotie bērni ir bāreņi, kuri izglābti no kara plosītiem reģioniem. Taču Ukrainas iestādes apgalvo, ka daudziem bērniem ir radinieki, kuri vēlas par viņiem rūpēties Ukrainā.
Pagājušajā rudenī kāds izmisis tēvs no Harkovas piezvanīja Magnolijas NVO. Vīrieša sieva tika nogalināta, kad viņš mēģināja bēgt no kaujām, un viņu 10 gadus vecā dēla atrašanās vieta nebija zināma – līdz brīdim, kad tēvs Krievijas televīzijas raidījumā ieraudzīja video, kurā bija redzams viņa zēns.
“Un tajā video viņi parādīja zēna seju un teica: “Mēs izglābām šo nabaga ukraiņu zēnu, bāreni, un aizvedām viņu uz slimnīcu Luhanskā,” stāsta Magnolia pārstāve Ļipovetska.
Pagāja vairāk nekā divi mēneši, līdz tēvs atkal satikās ar dēlu, sacīja Ļipovecka. Nevalstiskā organizācija un Ukrainas iestādes iesaistīja ukraiņu un krievu brīvprātīgo tīklu, kā arī juristus, kuri visi centās apstiprināt zēna atrašanās vietu un vienoties par viņa atgriešanos.
Galu galā zēns tika atrasts Krievijas okupētajā Luhanskā. Viņa tēvs nevarēja doties uz reģionu, jo viņam nebūtu atļauts atstāt teritoriju un draudētu, ka viņš tiks piespiests cīnīties separātistu pusē, tāpēc ilgais un viltīgais ceļojums bija jānokārto zēna vecmāmiņām.
“No Ukrainas uz Luhansku nav iespējams nokļūt, tāpēc viņiem nācās veikt lielu loku caur Krieviju, šķērsot robežu, tad atpakaļ caur Krieviju uz Eiropu un tikai tad atpakaļ uz Ukrainu,” stāsta Ļipovetska.
Rusifikācijas programma
Krievija atklāti stāsta par saviem centieniem “rusificēt” no Ukrainas atvestos bērnus.
Jaunais Krievijas likums, kas stājās spēkā maijā, atvieglo Krievijas pilsonības piešķiršanu ukraiņiem, ja vien tie ir “bāreņi, bez vecāku gādības palikuši bērni vai rīcībnespējīgas personas”.
Taču rusifikācijas centieni sniedzas daudz tālāk par pilsonības piešķiršanas ceremonijām.
Krievijas amatpersonas bieži runā par to, ka ukraiņu bērni saņem Krievijas pilsonību un piedalās nacionālistiskos pasākumos, nometnēs un ekskursijās, kā arī tiek sūtīti uz “patriotiskām” skolām.
Vienā no paziņojumiem amatpersonas paziņoja, ka daži bērni no Austrumukrainas ir nosūtīti uz Sanktpēterburgas Izmeklēšanas komitejas kadetu korpusa internātskolu – iestādi, kas izglīto nākamo Krievijas valsts amatpersonu paaudzi.
Vairāki bērni no separātistu pārvaldītajiem reģioniem Ukrainas austrumos bija arī gandrīz 200 jauniešu grupā, kas vasarā apmeklēja “militāri patriotisko nometni grūtiem pusaudžiem” Čečenijā. Programmu organizēja Lvova-Belova un Čečenijas līderis Ramzans Kadirovs, teikts viņu biroju oficiālajos paziņojumos.
Čečenijas valsts plašsaziņas līdzekļos publicētajās fotogrāfijās no nometnes redzami pusaudži, kas ģērbušies baltās kapucēs ar Kadirova un Putina attēliem un vicina Krievijas un separātistu karogus.
Pēc Lvovas-Belovas teiktā, vairāk nekā 1000 pusaudžu no DPR, LPR, Zaporožje un Hersonas – četriem reģioniem, kurus Putins nelikumīgi anektēja septembrī – piedalījās īpašās “rehabilitācijas programmās”, kas ietvēra ekskursijas uz slavenām Krievijas vietām un tikšanās ar slavenībām.
ASV Valsts departamenta atbalstītā Konfliktu novērošanas organizācija, ko vada Jeila Humanitārās pētniecības laboratorija, pagājušajā mēnesī publicēja ziņojumu, kurā detalizēti aprakstīts vismaz 43 nometņu tīkls visā Krievijā, kurās kopš kara sākuma pagājušā gada februārī ir turēti tūkstošiem Ukrainas bērnu.
CNN žurnālistu rīcībā nonākusi balss ziņa, ko 16 gadus vecais Serhijs no vienas no nometnēm nosūtīja savai mātei Ukrainā. Tajā viņš rakstīja: “Mani draugi un es bijām spiesti dziedāt Krievijas himnu, bet mēs to nedziedājām. Mēs nesaņēmām nekādu reakciju, jo viņi mūs neredzēja. Mums katru dienu rīta vingrinājumu laikā bija jādzied Krievijas himna.”
Viens no Jeilas ziņojuma autoriem Nataniels Reimonds (Nathaniel Raymond) sacīja, ka “nometņu galvenais mērķis, šķiet, ir politiskā pāraudzināšana”.
“Vismaz 32 no [ziņojumā] identificētajām nometnēm, šķiet, ir iesaistītas sistemātiskā pāraudzināšanas darbā, kurā bērni no Ukrainas tiek pakļauti uz Krieviju orientētai akadēmiskai, kultūras, patriotiskai un, divos gadījumos, īpaši militārai izglītībai,”, stāsta Nataniels.
Ziņojumā konstatēts, ka vairāk nekā 6000 bērnu, kuru vecums ir no dažiem mēnešiem līdz 17 gadiem, kādā brīdī gadu ilgā kara laikā ir bijuši Krievijas apcietinājumā, lai gan “kopējais bērnu skaits nav zināms un, iespējams, ir ievērojami lielāks par 6000”.
Piektdien (03.03.2023.) apritēja pirmā gadadiena kopš Arinas Jatsjukas pazušanas.
Viņas jaunāko māsu Valēriju oficiāli adoptēja tante un tēvocis. Tante Oksana Jatsjuka stāsta, ka mazā meitene saņem psiholoģisku atbalstu un lēnām sāk samierināties ar briesmīgo realitāti, ka viņas vecāki tika nogalināti.
“Viņa nepārtraukti jautā par māsu, uztraucas par viņu un gaida viņu,” viņa teica.
“Mēs visi ticam, ka viņa ir dzīva un drīz viņu atradīsim. Mēs apsveram visas iespējas, tostarp to, ka viņa jau varētu būt adoptēta,”
Jatsjuku ģimenes sāpes ir spilgtā pretrunā ar Krievijas amatpersonu, tostarp Ļvovas-Belovas, vairākkārt pausto propagandu.
Kādā publiskā pasākumā tiesībsargs aprakstīja, ka jūtas “patriotiski” par to, ka Krievijas ģimenes adoptē bērnus no okupētajiem Ukrainas reģioniem.
“Vai tā nav vienotība, vai tā nav patriotiska sajūta, kad nav tādas lietas kā sveši bērni un ka visi bērni tagad ir mūsu?” viņa teica oficiālajā paziņojumā.
Lūk, tieši tik šizofrēniska un atrauta no realitātes ir Krievijas politiskā mašīnērija un visa sistēma.
___________
Pamatavots no CNN.