Nav nekā muļķīgāka par vecu diktatoru, kurš bļauj, ka viņa impērija ir pati labākā pasaulē, kamēr fonā viss brūk un jūk. Tieši tāds būs šis stāsts par Krieviju un tās sapuvušo režīmu.
Klausoties Maskavā runājošās galvas, varētu domāt, ka viņi joprojām valda vienā no pasaules ģeopolitiskajām lielvalstīm. Viņi draud ar kodolieročiem un izvirza pompozas prasības. Taču, ielūkojoties pašas Krievijas statistikā, jūs ieraudzīsiet šausminošu un absurdu sabiedrības un valdības neveiksmes stāstu. Jūs uzzināsiet, ka 35 miljoniem krievu nav iekštelpu santehnikas… ceturtā daļa iedzīvotāju ir apmierināti ar āra tualetēm. Valstī, kas no 2006. līdz 2021. gadam ir nopelnījusi 90,8 triljonus rubļu, pārdodot gāzi un naftu, cilvēki joprojām dzīvo viduslaiku apstākļos. Krievijas īstā vieta nekad nav bijusi starp pasaules veiksmīgākajām valstīm. Kremlis ir pārvērtis valsti par savu āra tualeti.
Krievijas vienīgais reālais mūsdienu ieguldījums pasaules ekonomikā ir gāze un nafta. Izejvielas veido 60 % no tās eksporta un 40 % no valsts budžeta. Džonam Makeinam (John McCain) būtībā bija taisnība, kad viņš teica: “Krievija tagad ir degvielas uzpildes stacija, kas maskējas par valsti”. Citas valstis ar līdzīgu no naftas atkarīgu izcelsmi (piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti) cenšas dažādot savu ekonomiku, ieguldot tehnoloģijās un tūrismā. Taču Krievija joprojām ir apņēmības pilna palikt par gāzes sūkni pasaulē, kas virzās uz atjaunojamo enerģiju.
Zinātne un tehnoloģijas Krievijā
Krievijas elite izliekas, it kā spētu konkurēt ar Rietumu pasauli. Taču Krievijas IKP ir mazāks par Kalifornijas IKP. Vai Teksasas štatā. Vai Ņujorkas. Apple tirgus kapitalizācija ir lielāka nekā Krievijas ražošanas rezultāti visa gada laikā. Vairāk nekā 30 gadus pēc PSRS sabrukuma Krievija tehnoloģisko inovāciju jomā nav sasniegusi gandrīz neko. Daudz apspriestais “Krievijas nacionālais viedtālrunis” tika pārdots 370… reizes – nē, ne tūkstoš, ne miljons. Tikai 370 atsevišķi tālruņi. Citas viedierīces un “izrāvieni” tika izmantoti kā valdības PR projekti, tomēr vēlāk visi tika atklāti kā krāpšanās ar ķīniešu detaļām un Rietumu programmatūru.
Arī “suverēnā interneta” projekts, ko Krievijas valdība sākotnēji prezentēja kā savu “nacionālo ekvivalentu Rietumu propagandas tīmeklim”, lielākoties izrādījās meli. Valstij nebija nekādu tehnoloģiju, lai to atbalstītu, un parlamenta pieņemtais likums vienkārši piespieda interneta pakalpojumu sniedzējus izspiegot savus pilsoņus, piegādāt informāciju FSB un aizliegt piekļuvi brīviem plašsaziņas līdzekļiem. Un visu to viņi dara joprojām izmantojot Rietumu tehnoloģijas.
Arī zinātne, kas ir tehnoloģisko inovāciju virzītājspēks, ir nožēlojamā stāvoklī. Jūs dzirdēsiet daudz apgalvojumu, ka Krievijas pētnieki ir 7. vietā pasaulē pēc publicēto zinātnisko darbu skaita. Taču, kā vienmēr, ir kāds āķis. Izrādās, ka pastāv perverss stimuls: zinātnieki vienkārši saņem algu, pamatojoties uz publikāciju skaitu. Tas izrādījās nepārdomāts lēmums, jo tas tikai izraisīja milzīgu plaģiātisma vilni. Krievijas veiktā izmeklēšana atklāja plaģiātiskus pētījumus 541 zinātniskajā žurnālā. Pasaules inovāciju indeksā Krievija ierindota 45. vietā, zem Malaizijas, Bulgārijas un Kipras.
Agrāk padomju lepnums bija kosmosa rūpniecība. Tomēr pat šī joma ir pakļauta Krievijas valdības korupcijai un ir kļuvusi par bēdīgu izsmieklu no savas agrākās būtības. Kamēr Putins turpina karināt cilvēkiem makaronus uz ausīm ar stāstiem par Gagarinu, patiesība ir tāda – viņš vienkārši parazitē uz pagātni. Mūsdienās modernās krievu raķetes avarē vai izgāžas sliktas aparatūras un inženieru nekompetences dēļ (vienā gadījumā – ātruma sensori bija uzstādīti otrādi, citā – pacelšanās notika, pirms dzinēji bija pilnībā gatavi). Astronauti tiek sūtīti kosmosā vecos padomju kuģos “Sojuz”, kas uzbūvēti 1967. gadā. Tie ir četrus gadus vecāki par Elonu Masku. Ne viņa SpaceX raķetes, bet gan pats cilvēks. Tehnoloģiskā progresa un kompetenta remonta vietā Krievija izvēlas izmantot pareizticīgo priesterus, kas svētī tās raķetes “drošības labad”.
Krievijas veselības aprūpe
Runājot par Krievijas vakcīnu Covid laikā cirkulē daudzi mīti – Sputnik. Krievijas propaganda ieguldīja daudz pūļu, lai to pasniegtu kā milzīgu tehnoloģisku uzvaru, it kā “pirmo šāda veida medicīnisko risinājumu, kas reģistrēts pasaulē”… kas tika panākts, testējot to uz 76 cilvēkiem. Citējot British Medical Journal:
“Šaubas radās, kad prezidents Putins pārsteidza pasauli, paziņojot, ka Krievija apstiprināja “Sputnik V” ārkārtas lietošanu jau 2020. gada augustā, pirms vēl bija publicēti I vai II fāzes dati un pirms bija sācies III fāzes izmēģinājums.
Agrīnais apstiprinājums un Krievijas pompozais paziņojums par vakcīnu izraisīja skepsi zinātnieku vidū. Atklātā vēstulē, ko parakstīja 30 zinātnieki no visas pasaules, tika kritizētas neatbilstības I un II fāzes pētījuma dokumentos “.
Krievija pret Sputnik kritiku vērsās ar nomelnošanas kampaņu pret citām vakcīnām. Pat Putina preses pārstāvis Peskovs nosauca AstraZeneca par “vakcīnu pērtiķiem” un apgalvoja, ka Sputnik ir daudz labāka par tās ārvalstu analogiem. Ikviens, kas pārzina PSRS vēsturi, uzreiz atcerēsies padomju līderus, kas pompozi apgalvoja par PSRS tehnoloģiju pārākumu, kamēr tās iedzīvotājiem nebija pieejami higiēnas līdzekļi: pirmā tualetes papīra rūpnīca tika uzbūvēta 1969. gadā un tā nekad nespēja apgādāt nevienu, izņemot eliti; sieviešu higiēnas līdzekļi Padomju Savienībā līdz pat tās sabrukumam nepastāvēja, to vietā izmantojot no lietoto drēbju drēbēm noplēstas tīras lupatas.
No 17. gadsimta līdz pat mūsdienām Krievija saviem iedzīvotājiem nekad nespēja piedāvāt ne cieņu, ne labklājību. Daudzās valstīs cilvēki sūdzas par veselības aprūpes sistēmu. Taču Krievijā tās būtībā nav. Patiesībā dažos reģionos doties uz slimnīcu var būt mazāk droši nekā palikt mājās. Krievijas pašreizējais veselības aprūpes budžets ir tikai 5,3 % no tās IKP, kas ir mazāk nekā Gvatemalā vai Madagaskarā. Baltkrievijas opozīcijas blogeris Maksims Mirovičs 2018. gadā apkopoja aculiecinieku reportāžas par Krievijas slimnīcu stāvokli. Lielākā daļa fotogrāfiju tapušas pirms 2014. gada, kad ieņēmumi no naftas un gāzes nopelnīja Krievijai miljardus un tad vēl nebija spēkā sankcijas.
Krievijas valdība nenodrošina ne veselības aprūpi, ne tehnoloģijas. Tā vietā tā audzina savus pilsoņus uz abstraktas “diženuma” un kara mitoloģijas pamata. Patiesi nomācoši ir tas, ka tas neizraisa plašus protestus. To apliecina vienkāršo krievu pieredze. Kāds jauns vīrietis no Stavropoles apgabala stāsta: “Mana vecmāmiņa saviem bērniem mācīja dažus pamatnoteikumus: priekšniekam vienmēr ir taisnība; nevajag bāzt degunu citu cilvēku lietās; atrast darbu, kas ļauj mierīgi sēdēt uz pakaļas – tas ir galvenais; un cars ir labs. Tā mani audzināja mamma.”
Mūžīgā sociālā un ekonomiskā krīze
Iepriekš minētie piemēri sniedz priekšstatu par Krievijas “garšu”. Tajā tiek runāts par lieliem sasniegumiem, taču vienmēr tiek aizmirsts pieminēt svarīgas atrunas. Krievija lepojas ar lielāko olimpisko medaļu skaitu, bet tā ir arī pirmajā vietā diskvalificēto medaļu sarakstā dopinga lietošanas dēļ. Pirms kara (2014) Krievijas ekonomika lēni auga, bet iedzīvotāju ienākumi samazinājās: 2020. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, tie samazinājās par 10 %. Krievijai ir trešais lielākais dzelzceļš pasaulē, tomēr pēc ceļu kvalitātes un skaita tā ir 154. vietā no 182 valstīm: ārpus lielajām pilsētām asfalta nav gandrīz nekur. Visu ceļu klāj netīrumi un grants.
Tas viss ir iespējams, pateicoties satriecošam korupcijas līmenim, cilvēktiesību pārkāpumiem un vārda brīvības pārkāpumiem. Šīs ir trīs jomas, kurās Putina Krievija patiesi ir paraugs. Brīvie plašsaziņas līdzekļi? Krievija ir 155. sliktākajā vietā starp 180 valstīm, kurās apspiež žurnālistus. Korupcija? 138. sliktākajā vietā, tikai nedaudz virs Mjanmas un zem Mali. Iespējams, visvairāk pārsteidz brīvības indekss, kas vairākās kategorijās piešķir punktus no 0 līdz 4: Krievijai ir nulle par brīvām vēlēšanām, nulle par NVO brīvību un nulle par aizsardzību pret policijas brutalitāti. Krievijas valdība izmanto savus karus un mītus par “vēsturisko varenību”, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no sabiedrības krīzēm. Tās ir pastāvējušas simtiem gadu vēsturiski un 30 gadus kopš PSRS sabrukuma.
Saskaņā ar valdības statistiku (kas, visticamāk, ir par zemu novērtēta) 63,5 % krievu pelna naudu, kuras pietiek tikai pārtikai, apģērbam un pašām nepieciešamākajām ikdienas vajadzībām. Centrālās bankas dati liecina, ka 75% iedzīvotāju ir nulles uzkrājumi. Krievijas nabadzības jautājums ir kļuvis par skumju joku. Pat vietējo televīziju diktori nespēj savaldīt histēriskus smieklus, lasot teleprompteru par valsts pensiju “palielināšanu” 138 rubļu (pašlaik – 1.72 EUR) apmērā. Eksprezidenta Medvedeva vizīte pie Krimas pensionāriem beidzās ar skaļu memuāru. Viņa frāze: “Naudas nav, bet jūs tur turieties.” tika plaši izplatīta kā Krievijas valsts nespēja atbalstīt savu militāro gājienu pret Ukrainu. Labāku ilustrāciju tam, kādu “labklājību” Krievija atnesa uz anektēto Krimu, nevarētu vēlēties.
Ne labāk klājas arī uzņēmējdarbībai un izglītībai. Vairāk nekā puse Krievijas uzņēmēju apgalvo, ka bija vieglāk veikt uzņēmējdarbību 90. gados, kad viņi baidījās no bandītiem, nekā tagad, kad viņi baidās no valdības korupcijas. Krievijas labākā universitāte pasaules izglītības reitingā ieņem 202. vietu.
Galvenā eksporta un sociālā stratēģija: karš
Pēdējo 30 gadu laikā Krievijas militārie spēki bija tās galvenais nacionālais lepnums. Šis “sasniegums” kalpoja kā attaisnojums tās pilsoņiem un kā šantāžas instruments ārpolitikā tās valdībai. “Mēs varam būt nabadzīgi, bet vismaz mūsu armija var izaicināt NATO.” Nekas, ka ASV militārais budžets ir gandrīz divreiz lielāks nekā Krievijas valsts budžets. Fantāzijas sfērā faktiem nav nozīmes.
Krievijas armijas patieso stāvokli parādīja tās karš Ukrainā. Iebrucēju loģistika bija tikpat ”kompetenta” kā tās aviācijas un kosmosa rūpniecība. Valsts, kas izdzīvo no naftas eksporta, nespēja apgādāt ar degvielu savus militāros transportlīdzekļus, tie stāvēja ar tukšām degvielas tvertnēm un bija viegli mērķi Ukrainas aizstāvjiem. Krievu tanki bija aprīkoti ar bezjēdzīgiem no metāla caurulēm izgatavotiem krātiņiem, kas neaizsargā tieši pret neko, vēl jo mazāk pret moderniem ieročiem.
Kremļa reklamētā futūristiskā militārā tehnika sagādāja savus pārsteigumus: Krievijas droni izmanto parastu Canon fotokameru, kas ielikta lētā plastmasā… un parastu pudeli degvielas pievadam. Patiess tehnoloģiju brīnums, kas ir “otrās labākās armijas pasaulē” cienīgs. Lūk, kāds ukraiņu virsnieks demonstrē sagūstītā krievu drona “Orlan” konstrukciju:
Atskatoties atpakaļ, ir pārsteidzoši, ka mēs vispār noticējām Kremlim. Kā valsts, kurā avarē kosmosa kuģi un kurā nav santehnikas, var ražot augsto tehnoloģiju ieročus? Tieši tāpēc daudzi eksperti apšaubīja mītisko “liktenīgās hiperskaņas raķešu” pastāvēšanu Krievijas arsenālā. Tās nedaudzās militārās inovācijas, kas bija reālas, nevarēja tikt ražotas plašā mērogā. Putins ar pārspīlētu lepnumu stāstīja par Krievijas modernajiem iznīcinātājiem Su57… tomēr gaisa spēkiem tika piegādāti tikai divi no tiem.
Patiesība ir tāda – Krievija lielākoties karo ar padomju ieročiem. PSRS upurēja savu 300 miljonu iedzīvotāju nākotni, veselību un cieņu, lai uzkrātu ieročus, kas varēja kalpot gadu desmitiem, bet mūsdienu Krievija nespēj uzturēt pat tos. Valsts vienīgais lidmašīnu transportkuģis “Admiral Kuzņecov” darbojas ar mazutu (novecojušu zemas kvalitātes naftu), un tas tik tikko noturas uz ūdens: tas ir pārdzīvojis elektrības ugunsgrēkus, neveiksmīgas lidmašīnu nosēšanās, nogrimis sausajā dokā un bijis vairākās avārijās. Tagad, lai kur tas dotos, tam seko remontkuģis. Nekāds joks (pārvadātājs gan ir viens liels joks).
Gandrīz 400 gadus ilgās autokrātiskās kultūras rezultātā Krievijas Federācija un tās iedzīvotāji cieš no kognitīvās disonanses, nespējot pieņemt, ka “impēriskās diženības” projekts ir novedis tikai pie impērijas izveides no Zvaigžņu kariem (kā tas vienmēr notiek). Krievija joprojām dzīvo savas padomju pagātnes sapņos: valsts lielākie svētki ir tās Uzvaras dienas parāde, kurā tiek svinēta PSRS uzvara pār Vāciju 1945. gadā (aizmirstot pārējās pasaules ieguldījumu).
Tikai tik nenormālā valstī, kas tuvojas sabrukušas valsts statusam, iedzīvotāji joprojām var lolot mīlestību pret vienu no vēsturē ievērojamākajiem diktatoriem un masu slepkavām: Josifu Staļinu. 2019. gadā viņš bija populārāks par Putinu.
Imperatoram Putinam šobrīd nav drēbju. Viss, ko viņš valkā, ir AK-47 un asiņains smaids. Bet lielākā daļa krievu izliekas, ka viss ir kārtībā. Fantāzija par “diženumu” un iekarošanu ir mierinošāka. Kāpēc Krievija kopš 1991. gada nepārtraukti karo? Kāpēc lielākā daļa iedzīvotāju vismaz pasīvi samierinās un vairumā gadījumu – aktīvi atbalsta valdības sponsorēto terorismu? Tāpēc, ka Krievija sev un pasaulei var piedāvāt maz ko citu… vismaz savā pašreizējā formā kā militāra impērija.