Gribu jums atklāt patiesību par vienu dīvainu dīvainību, kas tiek piekopta Vatastānas gaisa desanta karaspēkā. Šī paraža ir visai nesaprotama tiem, kuriem ir palaimējies nedienēt vatņiku bruņotajos spēkos. Savukārt tie, kuriem reiz nepaveicās oficiālā kārtā panēsāt strīpainās Vatastānas spēku apakšlupatas, ļoti labi saprot, ko nozīmē atrasties „domājošā desantnieka pozā”, citiem vārdiem sakot, pastāvēt uz plikas galvas.

Šī stāvēšanas uz galvas vienlaicīgi uzskatāma gan par soda mēru, gan treniņu. Bet, ja tā labāk padomā, tad šī tradīcija ir nekas vairāk kā sods un augstākstāvošo ņirgāšanās par obligātā militārā dienesta karavīriem. Kā teikt – nolādētā ģedovščina, par kuru vēl viens otrs vatņiks, arī PSRS armijā pabijis letiņš, dikti lepojas un atceras asaru nobirdinot, ikkatru 2.augustu un pat sūda 23.februāri.

Redziet Vatastānas un Padomju Vatastānas bruņoto spēku komandieriem acīmredzot karavīru fiziska un garīga mocīšana sniedz baudu, es pat teiktu seksuālu uzbudinājumu, jo vatņicas mocīt un mīcīt laikam pienākas tikai ģenerāļiem, tā nu puikas izmanto viens otru kā nu ienāk prātā (pazemo un ņirgājas) izklaides nolūkā.

Tātad par „domājošā desantnieka pozu”! Tas notiek apmēram šādi – kādā nenoteiktā brīdī vecākais pēc pakāpes pieņem lēmumu, ka attiecīgais karavīrs (zilonis) ir vainīgs, vienkārši vainīgs. Ļoti bieži šāds lēmums tiek pieņemts izejot no sajūtām, ko vecākais pēc pakāpes ir sajutis ar savu otru galu, proti, viņam (komandierim, seržantam utt.) palika garlaicīgi un skumji. Savukārt oficiālais iemesls, lai paņirgātos par zemāk esošajiem, tiek izzīsts no pirksta. Piemēram, kāds it kā tika pieķerts smēķējam tualetē, bet attiecīgā vienība ir nesmēķētāju pulks, kurā jauniesauktajiem ir vispār liegts smēķēt. Tad nu seržants ieskrien kubrikā baurodams, „A, nu ka visi pis@s uz galvas! Skaitu līdz divi – viens, divi!!!” Un nav svarīgi, ka tualetē pēdējo divdesmit minūšu laikā nebija pat savu degunu iebāzis.

Pēc attiecīgās komandas visiem klātesošajiem, protamiem pēc ranga zemākajiem kadriem ir jāieņem ļoti savdabīga poza. Tev vajag atbalstoties guļus piecelties, sataustot ar savu galvu grīdu, pievelkot kājas sev klāt un novācot rokas no atbalsta pozīcijas. Tādejādi tu paliec stāvot uz grīdas uz trim atbalsta punktiem – galvas un abām kājām. Tie kas nav raduši, ja spēs izturēt pusi minūtes, tad tas jau būs baigais sasniegums, bet ja trenējas katru dienu, kā vecajos labajos komunistu laikos, tad kakls paliek tikpat plats kā tava galva, tie saplūst kopā, ļaujot tev veiksmīgi ar galvu dauzīt ne tikai stikla pudeles, bet arī ķieģeļus.

Labi, ka nepiedzīvoju komunistu Vatastānas laikus, bet tā pat nācās stāvēt uz galvas ne vairāk kā 10 minūtes ik pa laikam. Cik man ir nācies dzirdēt, citiem jauniesaucamajiem bija paveicies mazāk, tie sēdēja „domājošā desantnieka pozā” vairākas stundas, ļaujot tiem pārtraukumos pumpēties un nodarboties ar citām līdzīgām „fiziskās” audzināšanas izklaidēm.

Avots: https://zen.yandex.ru/media/dnevnikvdv/zachem-v-vdv-stoiat-na-golove-5bf419fe160adb00a9a8792c