Cīņa par Eirāziju: Krievijas un Ķīnas plāni pret Ukrainu un Taivānu

Līdz ar Krievijas prezidenta/diktatora pavēlēm pulcēt KF karaspēku pie Ukrainas robežas palielinās iespēja, ka pašai Ukrainai tuvojas nenovēršama krīze. Blakus Krievijas – Ukrainas krīzei ir kāds cits, liels spēlētājs, kurš ”cīnās” par Taivānu, apspiežot to un cenšoties to izdzēst no vēstures lappusēm. Šis spēlētājs ir Ķīna.

Ir jāsaprot, ka gan Krievijas centieni iebiedēt, iespējams pat iebrukt Ukrainā, gan Ķīnas plāni attiecībā pret Taivānu ir daļa no lielākas politiskās konkurences par Eirāziju.

Tas, vai Putins nopietni apsver savu rīcību pret Ukrainu, ir atklāts jautājums. Radot visai ticamus draudus, mazais cars ir sasniedzis trīs mērķus. Pirmkārt, viņš ir piesaistījis prezidenta Baidena uzmanību, un abiem bija telekonferences 7. un 30. decembrī. Krievija uzskata sevi par lielvalsti un vēlas sazināties ar citām lielvalstīm ”pa tiešo”, nevis ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas starpniecību, kas Krievijai, protams, ir nepatīkams atgādinājums par valsts vājumu un padomju sabrukumu.

Otrkārt, Baidens nav apņēmies veikt militāro spēku izvietošanu Ukrainas atbalstam, tā vietā uzsverot ekonomisku reakciju, piemēram, sankcijas pret Krieviju, ja tā veiks ofensīvu. Tas ir sava veida signāls, ka Baidens nevēlas iejaukties militāri.

Trešais un vissvarīgākais ir tas, ka Putins ir mobilizējis Krievijas militāros spēkus, lai atļautu gandrīz tūlītējas kaujas operācijas pret Baltkrieviju, ļaujot viņam norīt Minsku. Starptautiski, mazais cars, joprojām cer sasniegt padomju sapni par ”amerikāņu vadītās Eiropas” drošības sistēmas destabilizēšanu, vai vēl labāk – sagraušanu. Un šis ir līdzīgs viņa mērķim Tuvajos Austrumos: aizstāt ASV kā galveno ārējo spēku reģionā.

Lai gan tās šķir ģeogrāfija, Ukraina un Taivāna ieņem līdzīgas pozīcijas Krievijas un Ķīnas stratēģiskajā pieredzē un vēsturiskajā iztēlē. Abu šo valstu okupācija ir būtiska visu pārējo stratēģisko mērķu sasniegšanai. Krievijai Ukrainas ieņemšana nodrošinātu savu klātbūtni Melnajā jūrā un atvērtu citus ”spiediena” punktus pret mazāk aizsargātajām NATO dalībvalstīm, kā Rumāniju un Bulgāriju. Ķīnas komunistiskajai partijai Taivānas sagrābšana ļautu valstij izkļūt no ”Pirmās salu ķēdes” un veikt ofensīvas operācijas pret Japānu, Filipīnām un pat ASV teritorijām Klusā okeāna centrālajā daļā.

Vēsturiski, pēcpadomju Krievijas valdošā oligarhija ir radījusi intensīvas pretenzijas pret neatkarīgo Ukrainu gadu desmitiem. Tas ir labs atgādinājums, ka slāvu tautām nav jādzīvo zem viena karoga. Taivāna ir pierādījums tam, ka ķīniešu valodā runājošās tautas ir pilnībā spējīgas sevi pārvaldīt. Mūsdienu komunistiskā partija izriet no brutāla revolucionāra režīma, kas mežonīgi plosīja ķīniešu tautu, savu ambīciju un nekompetences dēļ nogalinot miljonus. Tikai iznīcinot Taivānu, Ķīna var ”pierādīt” savu pārākumu. Ņemot vērā politisko kapitālu, ko komunistiskā partija ir ieguldījusi Taivānas savaldīšanā, tai, iespējams, vairs nebūs iespējas deeskalēties pat tad, ja tā to vēlētos.

Šobrīd, lielākais šķērslis Krievijas un Ķīnas eskalācijai ir Ukrainas un Taivānas saistības ar ASV un tās sabiedrotajiem. Putins saprot, ka ilgstošs, kaut vair hibrīd veida konflikts ar NATO pārņems Krievijas militāros spēkus, agrāk vai vēlāk. Nespējot slēpt upuru skaitu, kā viņš to darīja Sīrijā, Lībijā un Ukrainā 2014. gadā, viņš saskarsies ar vietējo opozīciju. Putina stimuls ir izolēt Ukrainu militāri un nodalīt šo jautājumu no NATO, uzbrūkot tikai tad, kad ir īstais brīdis.

Tāpat Ķīnas un Amerikas konflikts, kurā iesaistīta plašāka Klusā okeāna koalīcija, izrādītos bīstams solis Komunistiskajai partijai un tās izdzīvošanai: Ķīnas Tuvo Austrumu resursu importa blokāde varētu iznīcināt režīmu dažu nedēļu vai mēnešu laikā.

Tomēr Ķīnas plāns pret Taivānu ir dzīvotspējīgāks nekā līdzīgs trieciens pret Ukrainu no Putina puses. Krievijas iespējamais stratēģiskais mērķis būtu ieņemt sauszemes koridoru starp Donbasu un Krimu. Tomēr 2014. gadā Ukrainas bruņotie spēki, atturoties no Krievijas veiktās Krimas aneksijas un paļaujoties uz paramilitārajiem spēkiem, lai iegūtu papildu kaujas spēku, atvairīja Krievijas ofensīvu pret Mariupoli un atdzina Krievijas un tās separātistu spēkus atpakaļ pie pašreizējās pozīcijas.

Septiņi karadarbības gadi ir devuši Ukrainas militārpersonām vērtīgu kaujas pieredzi. Ukrainas tauta pat austrumos ir arvien naidīgāka pret Krieviju. Ukrainas sabiedrība, šķiet, ir gatava samierināties ar upuriem. Lai gan Krievija, iespējams, spēs iesist dziļu robu Ukrainas teritorijā un izdarīt spiedienu uz Kijevu no ziemeļiem, kad tā iekļūst dienvidos, Ukrainas politiskais sabrukums ir maz ticams. Tāda scenārija gadījumā noteikti var sagaidīt sacelšanos pret krievu okupāciju. Ukrainas vēlme un spēja smagi cīnīties, ne mazāk kā potenciālā NATO iejaukšanās, palīdz atturēt no Krievijas rīcības.

Turpretim Taivāna ir maza un blīvi apdzīvota. Tās militārpersonas nav aprīkotas, lai uzturētu gaisa un jūras kontroli ap salu, kas ir priekšnoteikums aizsardzībai pret desanta iebrukumu. Un ļoti iespējams, ka Komunistiskā partija ir izvietojusi Taivānā savus izlūkošanas līdzekļus, kas ir gatavi ”iesēt” nesaskaņas visā Taivānas sabiedrībā un traucēt civilos sakarus. Jautājums Tautas atbrīvošanas armijai ir mazāks par to, vai tā var ieņemt Taivānu, bet gan par to, vai tā var gūt panākumus, pirms potenciālā amerikāņu un sabiedroto koalīcija var reaģēt.

Tā kā Ķīna un Krievija sadarbojas stratēģiski, šī ir ļoti bīstama situācija. Spēka robeža starp potenciālajiem ienaidniekiem Klusā okeāna rietumu daļā ir daudz mazāka nekā Austrumeiropā, ņemot vērā Ķīnas arvien spējīgāko militāro spēku. Krievijai nebūtu jāizvieto lielas sauszemes vai jūras spēku vienības Āzijas un Klusā okeāna reģionā, kā arī nebūtu jāsaskaņo tās ofensīvas ar Ķīnu. Krievijas Klusā okeāna flotei ir pietiekami daudz zemūdeņu, lai notriektu Japānas un ASV vienības, kas nepieciešamas Taivānas aizsardzībai Japānas salu pasargāšanā. Tas padarītu Ķīnas misiju veiksmīgāku.

Aptuveni vienlaicīgas ofensīvas operācijas divās puslodēs pārmērīgi noslogotu amerikāņu un sabiedroto resursus. Taivānai jākļūst spējīgai sevi aizstāvēt. Bet plašākā mērogā ASV jāsāk domāt par saviem stratēģiskajiem izaicinājumiem globāli, nevis reģionālajos segmentos. Šis ir konkurss par Eirāziju un līdz ar to arī par pasauli.

Šādi, lūk, Krievijas un Ķīnas ļaunie plāni, viegli ieskicējot tos.

Tulkots no: The Two-Headed Fight for Ukraine and Taiwan

Atstāj komentāru: