Ņemot vērā to, ka lielākai daļai tautas ir īsa atmiņa, Vatastānas Hronika vēlas atgādināt par viena otra prokremliski noskaņota Latvijas vatņika varoņdarbiem, kas tikuši veikti kādu laiciņu atpakaļ.
Tad, lūk, bijušais Latvijas prezidents Andris Bērziņš ir tas komjaunatnes ērms, kuram vēlamies piešķirt „Latvijas simtgades vatņika titulu”, jo ir dažas lietas, ko mēs neaizmirsīsim nekad!
2011.gada jūlijā virkne Latvijas mediju ziņoja, ka Amatas novadā uz prezidenta zemes esošais lauku īpašums – uzņēmums “Kājiņas B” 2004. un 2005.gadā saņēmis 178 000 latu no ES “Sapard” fonda aktīvās atpūtas centra izveidei. Taču nekas neliecināja, ka īpašums tūrisma vajadzībām jebkad izmantots. Tas nozīmē, ka Andža ir vienkārši visu to naudu ierāvis nāsī, veco labo padomju laiku tradīcijās, jo ES fondu klerki ir tik naivi, un tos ir viegli pīt ap pirkstu, it sevišķi tik rūdītam komjaunietim, kāds ir un vienmēr būs biedrs Bērziņš!
2012.gada februārī komjaunietis Bērziņš cerēja nepiedalīties vēl viena dienas vatņika Vladimira Lindermana iniciētajā referendumā par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu Latvijā. Toreiz augsti godājamais vatņiks Bērziņš sacīja, “Es personīgi nesaskatu jēgu piedalīties šajā referendumā, jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu.” Velns parāvis, kuras valsts prezidents tu biji, Berjozkin!? Vatastānas vai? Vai tomēr Latvijas!
Acīmredzot 2012.gada maijā Bērziņš bija durvīs iespiedis savu galvu, jo aicināja abu pušu [domājis bij’ laikam sarkanos un tos zili pelēkos] vecos karavīrus kara upurus pieminēt vienā dienā – 8.maijā – un pauda, ka Latvijas valsts traģēdija, kad tauta pret pašas gribu tika sadalīta divās karojošās pusēs [kurš tad to tautu dalīja?]. Viennozīmīgi piedāvājot to darīt 8.maijā kopā ar okupantiem un citiem vatņikveidīgajiem, viņš centās tā kārtīgi izlaizīt vienu vietu Vatastānā esošajiem.
Komjaunietim Bērziņam patika ar darbiem sēdēt aizkrāsnē, bet ar vārdiem tīrumā, cik nu bija spējīgs attiecīgajā brīdī izveidot saliktus sakārtotus un pakārtotus teikumus, jo, cik atceros, pirmajos savas prezidentūras mēnešos Bērziņš savu prezidenta algu (tobrīd 1504 latu jeb 2149 eiro mēnesī) ziedoja dažādām skolām, un par to ar lielu pompu tika informēti mediji. Vēlāk prezidenta kanceleja vairs neatklāja, vai prezidents iesākto praksi turpina un kam ziedo.
2012.gada 3.septembrī, vedot uz skolu pirmklasnieku dēlu, vatņiks Bērziņš bija nepatīkami pārsteigts, pie skolas ieejas sastopot TV3 filmēšanas grupu. Viņš nespēja valdīt dusmas. Uz žurnālistu pievērsto uzmanību prezidents reaģēja, sakot: “Čaļi, pa galvu vajag, ja? Ilgi neesat sisti!”. Vienkārši, bez komentāriem – vatņiks visā savā krāšņumā, vēl tik ABIBAS firmas sporta tērpu mugurā un semkas saujā!
Biedrs Bērziņš savas prezidentūras laikā pievērsa mediju uzmanību ar savu ārvalstu vizīšu ģeogrāfiju. Kopumā ārpus Latvijas Bērziņš devies retāk nekā viņa priekšteči. Turklāt viņam vairāk patika viesoties Austrumu valstīs. Viņa ārpolitikas prioritāte bija Austrumu partnerības valstis, kā arī Centrālāzijas reģions. un 2013.gadā Bērziņš viesojās Azerbaidžānā, Turkmenistānā, Kazahstānā, bet 2014.gadā – Uzbekistānā un Tadžikistānā. Viņš vairākkārt bija minējis, ka Centrālāzija var būt ļoti izdevīga Latvijas uzņēmējiem. Te arī atklājās viņa homo sovietikus domu gājiens!
2014.gada februārī, neskatoties uz to, ka citi Baltijas valstu un Rietumu politiskie līderi atteicās no Putlera uzaicinājuma apmeklēt Soču olimpiskās spēles, mūžīgi jaunais komjaunietis piekrita piedalīties „Putina krievu pasaules” olimpisko spēļu atklāšanas pasākumos un pat īsu brīdi tikās ar pašu Vatastānas līderi Putinu, kuram Twitter vietnē pēc 2014.gada notikumiem Austrumukrainā, vienmēr seko mirkļbirka – putinhuilo. Toreiz vatņiks Andža norādīja, ka viņa kā valsts „vadītāja” pienākums ir respektēt Latvijas Olimpiskās komitejas lūgumu un pavadīt sportistus. Jautājums, vai viņa nedošanās uz Sočiem varētu sabojāt attiecības ar Krieviju, prezidentu sadusmoja. „Mani šis jautājums visvairāk pārsteidz. Acīmredzot, lai gāztu man uz galvas mēslus, atrod visu ko, aizmirst par seno olimpisko devīzi, ka pat karus pārtrauc. Mēs ejam atpakaļ akmens laikmetā vai labākajā gadījumā Aukstā kara laikmetā,” viņš sacīja Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā. Savukārt jautāts par cilvēktiesību situāciju Krievijā, prezidents norādīja, ka arī Latvijā šajā jomā ne viss ir labi, un vispirms esot jāievieš kārtība savās mājās.
Acīmredzot no eiforijas, ko sajuta ikviens Vatastānas adepts un biedrs Bērziņš, kad Putlers ar viltus prieka asarām acīs, bija pavēstījis par veiksmīgi pabeigto Krimas okupēšanu, kvēlais komjaunietis Bērziņš 2014.gada martā tautai atgādināja, ka ielūgums Vatastānas prezidentam Vlaģikam apmeklēt Latviju joprojām ir spēkā.
2014.gada decembrī Baltijas valstu līderi saņēma ielūgumu no „Putina krievu pasaules” piedalīties 9.maija svinībās par godu 70.gadadienai kopš Padomju Savienības „uzvaras” pār fašistisko Vāciju. Igaunijas un Lietuvas prezidenti bez lielas kavēšanās informēja, ka uz Maskavu nedosies, savukārt komjaunietis Bērziņš vilcinājās, norādot, ka vēl ir laiks lēmuma pieņemšanai. Varēja redzēt, ka pionieris Andža dikti gribēja satikt savus vates korišus Kremlī. Neskatoties uz to, ka tikai janvāra beigās Valsts prezidenta kanceleja paziņoja, ka Bērziņš 9.maijā tomēr uz svinībām nebrauks (laikam ilgi šo tualetē diplomāti spārdīja, kamēr Berjozkinam pieleca, ka tas būtu par traku), jo “Krievijas rīcības dēļ pasliktinās situācija Ukrainas austrumos, iet bojā un cieš nevainīgi civiliedzīvotāji”, Bērziņš medijiem izteica kvēlu cerību braukt uz Maskavu citā laikā, „Es [vatņiks un Kremļa ietekmes aģents Andris Bērziņš] neizslēdzu, ka jādodas būs, bet vai nu ātrāk vai vēlāk”.
Avoti: