PSRS izglītības sistēma zombēja bērnu prātus ar pilnu sparu

Šoreiz uzmetīsim aci uz to kā reiz „izslavētā” padomju izglītības sistēma zombēja bērnus. To var labi redzēt tā laika „mācību” un bērnu grāmatās. Analizējot iemeslus kāpēc mums joprojām visapkārt ir tik daudz PSRS un Vatastānas fanu un adeptu, kuri ignorē acīmredzamus faktus, esmu nonācis pie secinājuma, ka šie iemesli slēpjas šo nelaimīgo cilvēku agrā bērnībā. Slēgto sabiedrību pētnieki šai sakarā bieži min tādu jēdzienu kā imprintings, ar ko tiek apzīmēta mērķtiecīga da jeb kādu dogmu nostiprināšana cilvēku prātos jau no pašas bērnības, tas notiek visās konfesijās un sektās, režīmos un pat ģimenēs, kā rezultātā šiem cilvēkiem no šīm ieborētām dogmām/muļķībām ir ļoti grūti tikt vaļā visa mūža garumā. Tas ir tikai normāli un saprotami, ka cilvēkiem bieži vien ir grūti atzīt, ka tie ir kļūdījušies un ka tie ir bijuši naivi muļķīši, principā stulbas aitas, kas ļāvušās „kārdinājumam” noticēt. Daži nespēj atvērt acis, pat neskatoties uz to, ka galdā tiek likti ticami racionāli argumenti un fakti. Šādu situāciju var ļoti labi novērot radikālās reliģiozās sabiedrībās, kā arī slēgtās diktatūrās, piemēram, Ziemeļkorejā. Principā, varam uzskatīt, ka PSRS „komunisms” bija un ir sava veida reliģija, šeit mēs varam saskatīt ļoti daudz paralēļu un līdzību ar reliģiju. Acīmredzot tā ir uzbūvēta naivo aitu domāšana!

Apskatīsim un paanalizēsim divas PSRS laika grāmatas, proti, vienu mācību grāmatu un vienu „slavena” bērnu autora dzejoļu krājumu, lai pierādītu, ka PSRS zombēja bērnu prātus ar komunistu dogmām.

Sāksim ar mācību grāmatu. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos PSRS izdotās krievu valodas mācību grāmatas, principā, bija visas vienādas. Tajās varēja izlasīt neitrālus stāstus par dabu, stāstus par oktobrēnu un pionieru ikdienu, stāstus par padomju armiju, stāstus par Otro pasaules karu un stāstus par Oktobra revolūciju. Vēl tajās varēja būt iekļauti atsevišķi stāsti par Ļeņina dzīvi šalašā un hitr@žopo spēju izvairīties no cara dienestiem. Kā likums, tajās bija jābūt atsevišķai sadaļai par „nabadzīgo un nelaimīgo” zemnieku dzīvi pirms revolūcijas. Stāstos vienmēr figurēja mazu zēnu tēli, kuri tā vietā, lai ietu uz skolu, tie ar zirgiem ara zemi, kā arī strādnieku tēli ar sarkano lupatu rokās, kuriem vienmēr uzbrūk cara žandarmi un kazaki. Pilnīgi visās grāmatās lasāmi Sergeja Mihalkova (par šo komunistu suč@ru vēl parunāsim mazliet vēlāk) samurgotie pantiņi, piemēram, šāda verbālā caureja:

“А если станет невтерпежь, (Bet ja kļūs pavisam nepanesami,)
В сердцах сожмешь кулак
(Sirdīs sažmiegsi dūri)
Прибаки требовать пойдешь,
(Un dosies prasīt vairāk,)
Поднимешь красный флаг —
(Pacelsi sarkano lupatu – )

Жандармы схватят, изобьют,
(Žandarmi tevi sagrābs un tev iedos bietē)
Узнаешь, где острог
(Tad uzzināsi, kur ir cietums,)
И как колодники поют
(Un kā zeki dzied,)
Когда их путь далёк.”
(Kad to ceļš ir tāls.)

Savukārt tas, ka komunistu vara par līdzīgām izdarībām pret PSRS jūs nemaz nebāzīs cietumā, bet gan uzreiz pieliks pie sienas, kā tas notika Novočerkaskā 1962.gadā un Gdaņskā 1970.gadā, šajās grāmatas nav rakstīts.

Attiecīgā tēma par protestiem pret strādnieku šķiras tiesību neievērošanu pirms Oktobra revolūcijas šajās grāmatās tika apspriesta pietiekami aktīvi, es atceros vairākus desmitus stāstu, piemēram, „Lukturītis” un „Streika karogs”, kas stāstīja par „nabaga” strādnieku protestiem. Tikai tas, ka šie cara laika strādnieki salīdzinājumā ar tiem, kas vergoja komunistiem varēja atļauties labāk dzīvot, kaut kā netiek pieminēts šajos stāstos.

Savukārt Brežņeva laikā, var teikt, ka tika nostiprinātas Oktobra revolūcijas „oficiālās ilustrācijas”, principā, tie ir līdzīgi vizuālie to laiku un notikumu tēli, kurus drukāja visās mācību grāmatās, piemēram, Ļeņins melnā uzvalkā, kreiseris „Aurora”, sarkanarmieši civilajās drānās, matroži un zaldāti, kas bruņoti ar vintenēm, mauzeriemun Maksima ložmetējiem. Atkāpes no šīm komunistu dogmām tika uzskatītas par zaimošanu.

Vispār 1917.gada Oktobra revolūcijas ilustrācijai vajadzēja izskatīties apmēram šādi:

Cariskās Krievijas ilustrācijas arī bija visai kanoniskas. Bildēs netika zīmēti skaistie 20.gadsimta sākuma nami, ne skaistie parki, ne laipnie un pieklājīgie pilsoņi. Ja runa bija par pirmsrevolūcijas laiku, tad bija jāzīmē mazas tumšas telpas, kuras izgaismo saules gaisma vai blāva petrolejas lampa, un kurās smagi strādā proletariāts, bet aiz logiem obligāti bija jābūt ziemas vai drēgnā rudens naktij.

Vēl bija obligāti jāuzzīmē strādnieku tautas mocītāji. Kā likums, tika zīmēti kaut kādi muižnieki un namīpašnieki, vai padzīvojusi saimniece, kas tika attēloti kā kaut kādi monstri ar lieliem deguniem un resniem vēderiem, lai padomju skolniekiem būtu skaidrs, kas par cilvēkiem tika gāzti no varas 1917.gada revolūcijas laikā. Īsāk sakot, tika zīmēti kaut kādi vampīri!

Visai sarkastiski tika attēloti buržuju, rietumu vergturu un interventu tēli. Piemēram, Arkādija Gaidara propagandas pasaku grāmatā „Kara noslēpums” cara armijas karavīri tika zīmēti frakās, cilindros un laķenēs, proti, drēbēs, kas it kā nepiedienas strādnieku šķirai. Mums tagad par to nāk smiekli, bet tajos laikos skolnieki kādā no Vatastānas ģerevņām tam, iespējams, pat ļoti ticēja, ka tas tā bija.

Bez politiskās smadzeņu skalošanas skolās, bērniem nācās saskarties ar smagu propagandu arī citās komuņagu ēras grāmatās. Jo īpaši naski un ražīgi šajā jomā strādāja sarkanais vatņiks Sergejs Mihalkovs, kurš tika uzskatīts par bērnu dzejnieku, kurš turklāt bija kaislīgs staļinists. Dramaturgs Anatolijs Marienhofs reiz norādīja, ka kādās no pusdienām Kremlī pie Staļina Sergejs Mihalkovs esot stostīdamies izlūdzies no paša Staļina pusapēsto čebureku kā suvenīru par piemiņu no virsaiša. Staļinam dikti esot paticis, kā šis stostīdamies, esot viņa priekšā pazemojies, bet tas ir cits stāsts.

Par ko tad īsti rakstīja Staļina samazgu cienītājs? Piemēram, dzejoļus par bērnu darbaspēka izmantošanu padomju rūpnīcās. Kaut arī paši boļševiki šausminājās par to, cik tas bija slikti, ka bērni esot kalpojuši cara ģimenei, bet tas, ka tie paši bērni pēc revolūcijas netika laisti skolās, bet gan nodarbināti kolhozos un rūpnīcās, tas viņu prāt’ bija labi un vispār afigennākais progress.

Lūk, brīnišķīgs Mihalkova dzejolītis, kas pierāda 1930.gados PSRS pastāvošo spiegu fobiju. Stāsta esence ir tāda, ka skolnieki sagūsta nepazīstamu garāmgājēju un nodod to tiesībsargājošajiem represīvajiem PSRS orgāniem. Jo visiem taču tajos laikos bija skaidrs, ja reiz tu vazājies pa ielām bez dokumentiem, tu esi imperiālistiskā izlūkdienesta aģents. Redz’, visu pilsoņu pienākums tajos laikos bija stučīt par visiem.

Pētot šīs grāmatas, ir iespējams novērot kā pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados tika pilnveidots jau izveidotais Ļeņina un Staļina kults. Bērtrands Rasels, Kārlis Popers, Sems Heriss un citi totalitārās ideoloģijas pētnieki ir norādījuši, ka komunistiskā ideoloģija tika izveidota, ņemot par piemēru klasisko Ābrama reliģiju ar visām dogmām, brīnumiem, praviešiem un pat to pašu „gaismu/paradīzi”, proti, komunismu, kurā mēs visi noteikti reiz nokļūsim.

Pat pats gājiens uz Ļeņina mauzoleju atgādina gājienu uz baznīcu – mauzolejs pats par sevi izskatās pēc lielas „skaistas” sarkanas mājas, kas līdzinās pilij, uz kuru mazo puisīti svētdien ir atvedusi viņa vecākā māsa. Nu, pilnīgs sviests, lai neteiktu vairāk!

Muzejā tiek stāstīts par „pilsoņa” Uļjanova dzīvi. Šis stāsts ir jāuzklausa godbijīgi trīcot. Turklāt „virsaiša” čaiņiks šajās telpās iegūst sakrālu un garīgu nozīmi, uz to gribas skatīties un skatīties, nemirkšķinot acis.

Dzejoļa beigās par Ļeņina mauzoleju ir apdzejots jauno ļeņiniešu zvērests. Tas ļoti atgādina reliģisko līdzdalību, kas tiek praktizēta daudzās citās konfesijās un baznīcās. Otrā lapaspusē mēs redzam vēl vienu ļoti interesantu dzejolīti ar nosaukumu „Laime”, tajā autors atzīstās savā mīlestībā pret Staļinu, kurš ir „apskāvis visus pasaules bērnus”, Jūs tikai izlasiet šīs pastulbās rindas:

“В день парада, („Parādes dienā,)
В утро Первомая,
(1.maija rītā,)
В майский день весенней чистоты,
(Pavasara svaiguma maija dienā)
Девочку высоко поднимая,
(Paceļot augstu meiteni)
Принял вождь
(Virsaitis saņēma)
Из детских рук цветы.
(Ziedus no bērnu rokām.)
Тот, кто был тогда у стен кремлёвских,
  (Tas, kurš tobrīd bija pie Kremļa)
Тот душой и сердцем понимал:
(Tas ar dvēseli un sirdi saprata:)
В этот миг
(Tanī brīdi)
Наш Сталин по-отцовски
(Mūsu Staļins kā tēvs)
Всех детей на свете обнимал!
(Visus pasaules bērnus apskāva!)
Всех детей на свете:
(Visus bērnus uz pasaules:)
Честных, дружных,
(Godīgos un draudzīgos,)
Тех, кто счастлив,
(Tos, kuri laimīgi,)
Тех, кто угнетён
(Tos, kuri apspiesti)
Белых,
(Baltos,)
Чёрных,
(Melnos,)
Северных и южных,
(Ziemeļniekus un dienvidniekus,)
Всех народов
(Visu tautu,)
Наций
(Nāciju)
И племён…”
(Un cilšu…”)

Lūk, vēl viens piemērs – dzejolis ar nosaukuma „Maiņa”. Tur tiek runāts par to, ka Sarkanā laukuma rajonā ir apturēta satiksme, lai palaistu bērnu grupu no kāda bērnudārza pāri gājēju pārejai.

Pasažieri savās slimajās galvās prātojot, par ko kļūs šie bērni, nonāk pie secinājuma, ka noteikti viņi kļūs par jaunajiem „ļeņiniešiem, staļinistiem un komunistiem”. Tas tagad būtu tāpat, ja kāds domātu, ka garām ejošie bērneļi kļūs par „Vienotās Krievijas” biedriem.

Mihalkova propagandas dzejolīšos nevarēja iztikt bez uzdirš@nas Rietumiem. Piemēram, dzejolī par padomju bērniem, kuri pēc Otrā pasaules kara palika ārpus PSRS robežām, „Karogs, kurš plīvo virs viņiem, protams, ka ir svešs un augstprātīgs” (te autors izsakās par britu karogu), „bet angļu karavīrus bērni sveic, sakot „gutten tag””. Kāpēc ar angļiem bērni sveicinās vācu valodā, autors, protams, ka nepaskaidro, tas taču tāpat derēs, kā nekā svešvārds!

Savukārt Mihalkova prātošana par to, par ko varētu kļūt kāds zēns no Pleskavas apgabala ārzemēs. Šeit autors uzskaita tieši visu to, kas varētu ar zēnu notikt tieši PSRS – viņš varētu kļūt par zaldātu, špionu, vergu vai paklausīgu darba lopu kādā no kolhoziem.

Bez visa iepriekšminētā, Mihalkova dzejā pastāvīgi virmo kara tematika. Kādu zēnu viņš visu laiku sauc par „mimozu”, jo viņš nav gatavs, kļūt par kara lidotāju, drosmīgu kara jūrnieku, ložmetējnieku vai bruņu mašīnas vadītāju. Vārdu sakot, nav gatavs kļūt par lielgabala gaļu, sadegot tankā padomju birokrātijas vārdā, jo viņš taču nav cilvēks, bet augs!

Lūk, vēl! Pat parasta mācību stunda tiek pasniegta kā kaut kāda „kara spēle”. Pēc tam jūs brīnāties, kāpēc visi Vatastānas un PSRS adepti ir tik „kareivīgi pļūtīzetri”, jo viņiem ik diena ir jauna kauja!

Tā lūk! Kā redzat, PSRS cilvēkiem jau no pašas bērnības ir tikušas skalotas smadzenes un mācīts mīlēt padomju varu. Diemžēl šī sistēma nekur nav pazudusi, bet gan ir tikusi pielāgota pašreizējam Vatastānas režīma.

autors: Maksims Mirovičs

no krievu valodas tulkoja: Kosķiks Vatnijs

komentēja: Feģa Blatnijs

Avoti:

https://maxim-nm.livejournal.com/517032.html

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s