Vatastānas 12 soļu programma: Lepnums

Lepnums:

Pienācis mūsu rakstu sērijas noslēgums. Vai tagad, kad esat guvuši iespaidu par „ierindas” krieviem — cietsirdīgiem, vienaldzīgiem, neizglītotiem bezmugurkaulniekiem — jums šķiet pārsteidzošs fakts, ka krievi ļoti lepojas ar savu valsti?

Krievijā noteikti ir eksperti, kas var sniegt precīzu formulu tam, kā šī sajūta rodas. Taču normāliem cilvēkiem nav skaidrs, kāds tieši ir šī idiotiskā patriotisma iemesls. Tā ir sajūta, kuru slavenais īru rakstnieks Bernards Šovs aprakstīja kā „fundamentālu pārliecību par to, ka konkrēta valsts ir vislabākā pasaulē, jo es šajā valstī piedzimu.”

Nevar necitēt arī amerikāņu komiķi Džordžu Karlinu:

„Lepoties var ar lietām, kuras tu sasniedz vai iegūsti saviem spēkiem, nevis ar kaut ko, kas notiek nejauši dzimšanas brīdī. Būt par īru nav prasme, tā ir nolāpīta ģenētiska sagadīšanās. Neviens taču nelepojas, ka ir metru sešdesmit pieci garš, vai, ka viņam ir lielāka iespēja saslimt ar resnās zarnas vēzi.”

Protams, nav nekas slikts lepoties ar savu valsti, ja tam ir loģisks iemesls. Amerikāņi var justies lepni par to, ka dzīvo vienā no ietekmīgākajām valstīm pasaulē. Zviedri var lepoties ar to, ka viņi bieži vien tiek ierindoti pasaules apmierinātāko cilvēku topā. Ķīna — vēl nesen to uzskatīja vien par rūpnīcu pārējai pasaulei, taču tagad tā ir viena no straujāk augošajām valstīm, kas spēj būtiski ietekmēt globālās norises. Par to var tikai priecāties.

Taču grūti ir izprast mistisko krievu patriotismu. Lepoties ar to, ka tu esi daļa no valsts, kurā dzīvo cilvēki, kurus tu ienīsti. Priecāties par to, ka dzīvo valstī, kura nepavisam nepriecājas par to, ka tur dzīvo vēl kāds. Just godu par to, ka dzīvo valstī, kas dod priekšroku ienaidnieku iegūšanai, nevis ieguldīšanai savā tautā. Beznosacījuma atdošanās savai zemei, vēlēšanās cīnīties un mirt tādas valsts vārdā, kas cilvēka dzīvībai nepiešķir nekādu nozīmi un kura gatava atstāt novārtā savus aizstāvjus, kā Krievija to ir darījusi pēc ikvienā militāra konflikta.

Viens no daudziem Otrā pasaules kara veterāniem. Dzīve neapskaužamā nabadzībā un ubagošana Maskavas metro šiem cilvēkiem ir ikdiena

Šis neloģiskais lepnums noslēdz absurdo īpašību kokteili, kas liek apjukumā uzdot jautājumu — kā šī valsts spēj pastāvēt? Domājot par to, var izmežģīt smadzenes — galu galā vislabāk to palīdz izprast Fjodora Tjučeva mūžīgais dzejolis:

Умом Россию не понять,

Аршином общим не измерить:

У ней особенная стать –

В Россию можно только верить.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s